Pirmo reizi "Ādažu Vēstis" ar Ivetu Omuli un viņas dēlu Kasparu tikās pirms četriem gadiem. Ir pagājis laiks, Kaspars nupat kļuvis pilngadīgs, līdz ar to – jāsaskaras ar jauniem izaicinājumiem.
Kaspars ir ļoti zinātkārs, daudz lasa, spēlē basketbolu, kā arī lieliski orientējas vidē, taču grūtības viņam sagādā praktiskās dzīves iemaņas. Kasparam piedzimstot, ārsti viņam konstatēja centrālās nervu sistēmas bojājumus. "Tādi cilvēki kā Kaspars – ar garīgās attīstības traucējumiem – sevī var nēsāt milzīgas zināšanas, taču grūtības viņiem sagādā šo zināšanu praktiska pielietošana," stāsta Kaspara mamma Iveta.
Jautāta, kā ikdienā izpaužas grūtības tikt galā ar dzīves praktisko pusi, ja Kaspars labāk par citiem ģimenes locekļiem orientējas Rīgas ielās, daudz lasa un zina par sportu, vēsturi un ģeogrāfiju, spēj iegaumēt sarežģītus jēdzienus latīniski, Iveta pastāsta:
"Piemēram, lūdzu aiziet uz veikalu un nopirkt paciņu saldā krējuma. Kaspars izstaigās visus veikalus un sameklēs iepakojumu par viszemāko cenu, nevis vienkārši tuvākajā veikalā nopirks prasīto. Viņš ļoti nopietni izpilda sev uzticēto uzdevumu, tajā pašā laikā viņu absolūti neuztrauc tas, kā viņš ir ģērbies. Arī apavus viņš var uzvilkt otrādi, un tas viņu nemaz nesatrauc. Paēdot var nenoslaucīt muti. No malas tā var šķist kā paviršība. Kaspars var zaudēt laika izjūtu un nosēdēt pie datora pat 16 stundu, kamēr kļūst slikti un sākas epilepsijas lēkme."
Līdzcilvēku neizpratne
"Lai kā Kaspars gribētu paveikt visu pats, saskaramies ar līdzcilvēku neizpratni," atklāj Kaspara mamma. "Pieaugušie runā ātri, konkrēti un skaidri, viņiem ir grūti saprast, ka var būt arī citādi. Kad Kasparam jāparakstās, tas aizņem vairāk laika, un dažādās iestādēs viņš no personāla saņem piezīmes: "Ko tu tik ilgi vari ņemties!" Dzirdot šādu aizrādījumu, Kaspars satraucas, un tad iecerētais izdodas vēl lēnāk. Lai gan Kaspars labprāt gribētu darīt visu pats, attieksmes dēļ viņš aicina mani līdzi, ja jādodas uz kādu iestādi."
Mēs esam dažādi
Neizpratne par to, ka mēs katrs esam unikāls un īpašs, esot jāpieredz pastāvīgi. "Cilvēkiem patīk paņirgāties tāpēc, ka Kaspars ir citādāks, dūšīgāks, neveiklāks," atzīst Iveta. "Reiz Jūrmalā, kamēr es noliku mašīnu, viņš gāja izmest tukšo iepakojumu miskastē. Kāds vīrs viņu krieviski apsauca: "Kas ir, spēka nav, resnais? Ko tu vari čammāties!" Jā, Kaspars izskatījās būdīgāks nekā jaunais, staltais vīrietis, bet tas nav iemesls, lai viņu apsaukātu. Turklāt tas bija pieaudzis cilvēks.
Kādā Latgales veikalā Kasparam no maisiņa izkrita mandarīns. Viņš gribēja to pacelt, bet saņēma pārdevējas pārmetumus: "Ko tu tur izmeti?" Un Kaspars uzreiz uztraucās: "Mammu, ko es sliktu izdarīju? Viņa bļāva tāpēc, ka mandarīns izkrita?" Ja uz Kasparu paceļ balsi, viņš noslēdzas sevī," stāsta Kaspara mamma.
Bailes no nezināmā
Nu jau vienpadsmito gadu Kaspars ar autobusu braukā uz Rīgu, kur mācās Rīgas 1. internātskolā. Sākumā, Kasparam neredzot, mamma viņam sekojusi, lai pārbaudītu, vai tiešām dēls ar visu tiek galā, bet tagad tā ir Kaspara ikdiena. Puisis ir labestīgs un laipns, viņš nav agresīvs, nekad nedz autobusā, nedz uz ielas nevienam nav nodarījis pāri. Pat tad ne, ja viņu apsaukā.
"Reiz gāju Kasparam pretī, un cilvēks, kurš par viņu ņirgājās, mani nepamanīja. Viņš gāja no aizmugures un ik pa laikam viņam spēra. Kad mājās notikušo pārrunājām, Kaspars atbildēja, ka dzirdējis dažādus krievu lamuvārdus, bet viņš tos negribot atkārtot.
Daudzi man teikuši: "Nemaz nevar pateikt, ka tev bērns ir tāds, ar..." Tad viņi samulst, nezina, ko tālāk teikt, un visbiežāk teikumu noslēdz, sakot: ar novirzēm. Viņi nezina, kā viņu nosaukt, kāds viņš ir. Cilvēki neizprot, ka garīgās attīstības traucējumi nav psihiskie traucējumi. Es saprotu arī viņus. Ja dzīvē ar to nav jāsaskaras, kāpēc par to interesēties un uzzināt ko vairāk? Bailes no tā, ko nepazīsti, ir milzīgas."
Pirmais darbs un sapņi par nākotni
Kaspars mācās jau 10. klasē un plāno doties mācīties uz Jūrmalu, lai iegūtu vidējo speciālo izglītību. Viņš vēlētos apgūt pavāra vai pavāra palīga profesiju. Viņam ļoti iepaticies gatavot, jo arī brālis ir pavārs. Aizvadītajā vasarā Kaspars mēnesi strādājis Ādažu "Rimi" – viņš veikala plauktos izvietojis "Rimi" ceptuvē tapušās smalkmaizītes. Darba devējs Kasparu raksturojis kā ļoti centīgu, apzinīgu un rūpīgu darba veicēju.
Paša nopelnīto naudu Kaspars nolēmis krāt ceļojumam uz Ameriku. Tas ir viņa sapnis, ko viņš stingri apņēmies piepildīt. Kāpēc tieši Amerika? "Skolā ir skolotājs, kurš viņu iedvesmo, nevis noniecina. Viņš ļauj viņiem sapņot. Pat ja viņš nekad nebūs NBA spēlētājs, viņš gribētu redzēt NBA spēli Amerikā," atklāj Iveta.
Kaspars (otrajā rindā pirmais no kreisās) basketbola komandā.
Skola – mājas – skola?
Divas reizes nedēļā Kaspars spēlē basketbolu kopā ar skolas biedriem, notiekot arī sadraudzības spēles ar VEF spēlētājiem.
"Ja nav basketbola treniņa, Kaspars vai nu lasa grāmatas, vai darbojas internetā. Ja būtu dienas centrs, kādu dome plāno veidot, Kaspars tiktu iedrošināts varēt vairāk, satikties ar citiem cilvēkiem un speciālistiem. Turklāt tā būtu iespēja daudz vairāk iemācīties, jo viņu ļoti ietekmē citi cilvēki. Viņam ir ļoti svarīgi būt sabiedrībā. Ir būtiski, lai bez manis viņu iedrošinātu arī citi," stāsta Kaspara mamma.
Intelektuālās attīstības traucējumi nav psihiskie traucējumi
Viens no iemesliem, kāpēc daļa ādažnieku piesardzīgi raugās uz šāda dienas centra esamību Ādažu centrā, ir gadījums pirms četriem gadiem, kad kāds puisis, iespējams, ar garīgās attīstības un/vai psihiskiem traucējumiem, neadekvāti uzvedies autobusā – nejauši aizskarts, viņš uzreiz sācis kauties.
"Pat neiedziļinoties situācijā sīkāk, šķiet, visticamāk, runa ir par psihiskiem traucējumiem. Agresīva uzvedība biežāk raksturīga psihiskiem traucējumiem, ne intelektuālās (garīgās) attīstības traucējumiem. Kaspars tā nereaģē, ja viņam kāds autobusā nejauši uzkāpj uz kājas. Viņš vēl pats atvainojas. Kaspars regulāri apmeklē ārstu, kurš izvērtē, vai viņš var atrasties sabiedrībā vai ne," akcentē Iveta.
Klusums? Vai bailes un vēlme neredzēt?
Daļa ādažnieku uzskata, ka dienas centra klientiem svarīgs ir klusums. "Ja kāds no centra klientiem grib klusumu, viņš jau tagad dodas pastaigās gar Vējupi vai citur," teic Kaspara mamma.
"Man šķiet, ka patiesībā tā ir atruna, lai nebūtu ikdienā jāredz centra klienti, ar domu – lai jau viņi darbojas, bet tur, kur mēs viņus neredzam. Patiesībā tā ir izstumšana un ignorēšana. Jau gadiem šie paši cilvēki apmeklē Sociālo dienestu Ādažu centrā. Protams, ka centra klientu tuviniekiem, it īpaši vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, pārvietojas arī ar invalīdu ratiņiem, ir ērti, ja blakus ir aptieka, poliklīnika, pasts, veikali. Kaspars pats iet uz veikaliem, brauc uz skolu. Mans bērns jau gadiem katru dienu staigā pa to pašu Ādažu centru, kur veselie bērni."
Sarunas pilnu tekstu varat izlasīt izdevuma "Ādažu Vēstis" janvāra numurā vai interneta vietnē www.adazi.lv.