Tomēr aizvien biežāk ir manāma rosība arī pretējā virzienā: cilvēki, kas Rīgā pavadījuši ilgāku laiku vai pat visu savu mūžu, nolemj atstāt pilsētu ar visiem tās labumiem un sākt dzīvi Latvijas laukos un mazpilsētās.
Sarunā ar jaunajām ģimenēm, kas Rīgai pateikušas ardievas, bija interesanti uzzināt, kā un kāpēc gados jauni cilvēki ar labu izglītību un visām iespējām baudīt komfortablu dzīvi Rīgā tomēr ir izvēlējušies ne mazāk kvalitatīvu un daudzējādā ziņā pat labāku dzīvi prom no Rīgas.
Šoreiz stāsts par jaunajām ģimenēm, kuras no Rīgas pārcēlušās uz Garkalnes, Inčukalna un Ādažu novadiem.
Pašu audzēti dārzeņi un meža veltes blakus
Četrdesmit kilometrus no Rīgas – Inčukalnā – jau sešus gadus dzīvo bijusī rīdziniece Ilze ar vīru Arni. Ģimenē aug meitiņa un rotaļājas divi četrkājainie mīluļi: haskija jauktenis un Aļaskas malamuts, kas savulaik tika pieņemti no dzīvnieku patversmēm.
"Mums vienmēr ir paticis būt pie dabas," stāsta Ilze, "un 2011. gadā, kad gribējās pārmaiņas ikdienā, tieši tobrīd vīram Arnim bija piedāvājums atgriezties savās tēva mājās Inčukalnā." Šo iespēju abi arī izmantojuši un nu jau sešus gadus no rīdziniekiem kļuvuši par kārtīgiem inčukalniešiem.
Par savām sākotnējām izjūtām, pārceļoties uz Inčukalnu, Ilze stāsta: "Tas bija tāds pārmaiņu laiks. Ļoti patika iespēja iziet svaigā gaisā pēc putekļainās un stresainās dienas Rīgā. Priecājamies, ka "pie sliekšņa" aug vasaras meža veltes un var sēņošanu, ogošanu apvienot ar patīkamu pastaigu, pārāk neplānojot vakaru pēc darba."
Tā kā abiem darbavietas ir Rīgā (Arnis strādā lidostā, bet Ilze – jauniešu apmaiņas programmās "AFS Latvija"), tad ik dienu sanāk braukāšana uz Rīgu un atpakaļ. Tomēr laika ziņā tas nepatērējot sevišķi vairāk kā dažam labam rīdziniekam, mērojot ceļu uz darbu no viena Rīgas gala uz otru. "Vienīgi sabiedriskais transports nekursē vēlu vakaros, un tāpēc pasākumi un koncerti citās vietās apmeklējami tikai ar auto vai naktsmāju meklēšanu," stāsta Ilze.
Dzīvošana pašiem savā saimniecībā tīk gan lieliem, gan maziem, gan ķepaiņiem. Ilzei patīk ogot un sēņot – to varot darīt, kad vien ir laiks un kad vien ir, ko ievākt. Pašu iekoptajā piemājas dārziņā aug dārzeņi, tāpat arī augļi, ogas – pašiem savs, ne ar ko ķīmisku neapstrādāts. Arī suņi priecīgi: ziemā vieglāk iespējams atrast ceļus, kur izbraukt ar kamanām, vasarā var biežāk nopeldēties piemājas dīķītī. Agrāk kopā ar suņiem ticis nopietnāk sportots, bet tagad abi mīluļi ir priekam un mājīgumam. Šad tad ziemā gan pavizinot bērnus ar kamanām suņu pajūgos, bet nu vairs šīs atrakcijas diez ko netiekot rīkotas, jo suņuki jau ir krietnos gados. Arī uz sacensībām vairs nebraucot, bet ļauj mīluļiem izbaudīt skaistas suņu vecumdienas Inčukalnā.
Par dzīvi laukos priecājas arī Ilzes un Arņa četrkājainie mīluļi, kas, savulaik kārtīgi sacensībās izdzīvojušies, nu bauda mierīgas suņu vecumdienas Inčukalnā un vairs tikai retu reizi ziemā pavizina bērnus kamanās suņu pajūgos.
Ilze teic, ka neesot tā, ka kaut kā pietrūktu, jo ikdienā ir līdzsvars: darbs Rīgā, ikdienas dzīve – mājās. "Kad sagaidījām meitiņu, tad gan nedaudz pietrūka sabiedriskās dzīves ārpus Inčukalna, jo sabiedriskajā transportā ir ļoti sarežģīti pārvietoties ar bērnu ratiem. Lai iekļūtu vilcienā, rati jāceļ augstāk par sevi (arī atjaunotajos sastāvos nav īpaši atvieglota iekāpšana). Ar autobusu nemēģinājām braukt, jo tas Inčukalnā iebrauc tikai dažas reizes dienā. Tiesa, Inčukalnā tiek rīkoti dažādi pasākumi, bet ir viens brīdis, kad gribas kaut ko citu," savā stāstā dalās jaunā ģimenīte. Arī daļa draugu un paziņu esot izvēlējušies pārcelties uz laukiem. "Pārsvarā tas notiek tajā brīdī, kad sagribas mierīgāku dzīvi, pašam savu stūrīti un ja pieteicies ģimenes pieaugums."
Lai dzīvošana būtu ekonomiski izdevīga, jāiemācās būt saimnieciskiem un apdomīgiem. Piemēram, pārtikas preces visizdevīgāk tomēr esot iepirkt lielajos veikalos Rīgā vai Siguldā. "Inčukalnā ir divi jauki veikali, kurus arī atbalstu, laiku pa laikam tur iepērkoties," stāsta Ilze, "bet – kā jau mazie veikali – tie ir dārgāki." Pēc Ilzes domām, Inčukalns ir ekonomiski izdevīgāks ģimenēm, jo vasarā daudz ko no dārzeņiem var izaudzēt paši savos dārziņos, visādus labumus salasīt mežā, bet olas un gaļu – nopirkt tuvējās saimniecībās.
Arī par vietējās pašvaldības darbu Ilze un Arnis dalās savās pārdomās: "Mūsuprāt, novada priekšsēdētājs īsti neieklausās savos vēlētājos. Domē ir daži deputāti, kuri tiešām cenšas darboties iedzīvotāju labā un cīnās par līdzekļu neizšķērdēšanu. Ļoti daudz ko varētu darīt labāk un apdomīgāk. Apbēdināja pašvaldību vēlēšanu rezultāti, jo daudz vēlētāju neatnāca uz tām, kā rezultātā nekas daudz nemainījās."
Ģimenē aug meita. Vai bērnam atradīsies vieta bērnudārzā? Nav zināms. "Stāvam rindā uz vietu, bet – kad pienāks rinda – nezinām," nopūšas Ilze. "Pa priekšu tiek laisti tie bērniņi, kuriem ir prioritāte (konkrētajā dārziņā jau mācās brāļi/māsas; ir bāreņi, ir no daudzbērnu ģimenes vai kāds no vecākiem ir militārists vai izglītības iestādes darbinieks). Es nesaku, ka ir slikti, ka priekšroka ir prioritātēm, bet uzskatu, ka nedrīkst pamest novārtā pirmos bērnus ģimenē. Šī vispār ir problēma ne tikai Inčukalna novadā, bet arī citur. Tiesa, risinājumi arī netiek meklēti, lai uzlabotu kaut ko. Viss, ko novads piedāvā, ir līdzfinansējums privātajam dārziņam. Inčukalnā ir ļoti jauka pamatskola, kurā droši vien meitu laidīsim, bet līdz tam viņai vēl jāizaug."
Visus, kuri vēl tikai sapņo vai arī jau apsver domu pamest pilsētnieku dzīvi, Ilze un Arnis iedrošina, sakot: "Dzīvot ārpus Rīgas ir forši! Zināmu uzdrīkstēšanos vajag, ja pierasts dzīvot tā, ka viss pieejams "pa rokai", bet baidīties arī nevajag!" Drošam pieder pasaule!
Uzdrošināties pieņemt spontānus lēmumus
"Sākotnēji mums pat prātā nenāca doma dzīvot ārpus Rīgas. Doma par dzīvošanu Rīgā bija pats par sevi saprotams," saka Dace un Edgars, kuri šoziem pieņēma savas dzīves spontānāko lēmumu un nopirka māju Garkalnes novada Bukultos. Sākotnējais plāns gan bijis cits: iegādāties trīsistabu dzīvokli kādā no Rīgas jaunajiem projektiem. Taču kādā sniegotā dienā īsi pirms Ziemassvētkiem notika negaidīts dzīves pavērsiens.
Dace un Edgars priecājas par ziemā visai spontāni pieņemto lēmumu – nopirkt māju Bukultos, un šī vasara pavadīta, priecājoties par pašu iekopto mauriņu, peldoties piemājas ezerā un klausoties putnu balsī tepat blakus, mežā.”
Edgara brālis, kurš nebija sajūsmā par Edgara un Daces lielisko ideju pirkt dzīvokli Rīgā (viņaprāt, neadekvāti augsta cena), sāka meklēt internetā privātmāju piedāvājumus ārpus Rīgas. Un kādu vakaru Dace un Edgars savos telefonos sāka saņemt brāļa sūtītas interneta saites uz privātmāju sludinājumiem par līdzvērtīgām cenām netālu no Rīgas. Viens no piedāvājumiem ieinteresējis, un, jokus mīlot, Dace un Edgars aizbraukuši paskatīties. Bijusi skaista, sniegota diena, un mājiņa Bukultos izrādījās liktenīga: ieraudzījuši piesnigušo mežu un mīlīgo namiņu, abi uzreiz sajutuši, ka tā ir viņu vieta. "Zvanījām māju īpašniekiem un sarunājām tikšanos. Tālākais notika tik ātros tempos, ka tā, manuprāt, normāli cilvēki mājas neiegādājas," smejas Dace.
Tagad ik dienu Dace mēro ceļu uz darbu Rīgā, kur strādā mēbeļu uzņēmumā par pārdošanas vadītāju. Edgaram dienas ritms ir citāds: nekur nav jāsteidzas braukt, jo, strādājot IT nozarē, darbs lielākoties notiek no mājām, un tāpēc atkrīt arī transporta jautājums.
Sākotnēji bijis grūti pierast, ka dzīve vairs nav kā pilsētā, – blakus mājai nav veikala un nevar jebkurā brīdī aizskriet pēc tās lietas, ko esi aizmirsis. "Tagad mazs veikaliņš mums ir divu kilometru attālumā," stāsta Dace, "bet, ja nepieciešams normāli iepirkties, tad līdz tuvākajam veikalam ir seši kilometri. Līdz sabiedriskajam transportam ir divi kilometri, un, ņemot vērā, ka pagaidām mums uz abiem ir viena automašīna, ir mazliet jāpielāgojas brīžos, kad kādreiz abiem vienlaikus nepieciešams tikt uz Rīgu. Bet neticami ātrā laikā pie tā visa var pierast." Pirmā vasara Edgaram un Dacei jaunajā saimniecībā pavadīta, apgūstot visus lauku rančo iekopšanas pamatprincipus. Abi smej: "Ja pirms gada mums kāds būtu teicis, ka mēs šogad būsim iekopuši sev fantastisku mauriņu, izstudējuši labākos mauriņu kopšanas veidus, braukāsim pa dārzkopju saietiem, pirksim un stādīsim tūjas, mēs noteikti skaļi pasmietos, bet tagad tas viss mums jau ir!"
Lai gan reizēm pietrūkstot ierastās pilsētas kņadas, tagad to esot nomainījusi draugu apciemojumu rosība: reti gadoties tāda nedēļas nogale, kurā kāds no draugiem vai radiem neatbrauktu ciemos. Mājā ir daudz lielāka platība nekā dzīvoklī, un tāpēc nav problēmu vienuviet saaicināt lielāku skaitu draugu, bet siltie vasaras vakari vilināt vilina rīkot jaukas pasēdēšanas ārā, uzcept gaļu un baudīt lauku mieru.
Iekārtojot mājokli, Dace ar Edgaru atklājuši sevī amatnieka talantus, radot paši savu mēbeļu dizainu. Dace strādā mēbeļu uzņēmumā, un tāpēc bijušas pieejamas koka paletes. Tad nu abi likuši lietā izdomu un izmēģinājuši spēkus palešu mēbeļu radīšanā. "Saskatījāmies visādus variantus internetā un sākām darināt. Godīgi sakot, nav tik viegli kā šķiet, ja esi apņēmies visu vēl krāsot un šūt," smej Dace, tomēr mājās nu ir pašu rokām darināti dīvāni, kur viesiem sasēsties, un par paveikto ir prieks gan pašiem, gan draugiem.
Iekārtojot savu jauno mājokli, Dace un Edgars diezgan radoši un mākslinieciski atrisināja mēbeļu jautājumu: pasmēlušies idejas internetā, no koka paletēm kopīgiem spēkiem uzmeistaroja paši savus dīvānus. Viesiem prieks, pašiem lepnums, un rezultāts – košs un oriģināls!
Kā sociāli aktīvi jauni cilvēki Dace un Edgars jau paspējuši iesaistīties savas apkārtnes attīstībā un kopā ar kaimiņiem spriež par nākotnē darāmo. Garkalnes novada dome uzklausot un iespēju robežās arī darot. "Pietiekami ilgs laiks pagāja, kamēr sākām saprast, ka tas viss ir mūsu. Šī apziņa veidojās diezgan lēni. Bet tagad, ik reizi braucot pa Bukultu ielām uz savu māju, pārņem neizsakāms prieks un lepnums," saka jaunā bukultiete Dace, kura kādreiz bija pārliecināta, ka visu atlikušo dzīvi pavadīs Rīgā.
Dace teic, ka visvairāk priecē dabas tuvums: netālu zaigojošais ezers ar iespēju tajā nopeldēties, kad vien gribas, un blakus esošais mežs, kurā ieskriet salasīt gailenes. Pie mājām augošie bērzi pavasarī priecējuši ar spirdzinošām bērzu sulām. "Ir miera un klusuma izjūta, un, kad pietumst, tad visas iespējamās meža skaņas ir dzirdamas, pie kurām Rīgā dzīvojošiem cilvēkiem ir jāpierod. Bet, ja sanāk būt nomodā četros no rīta, tad ir dzirdams fantastisks putnu kopkoris. Tādu laikam tikai laukos var sajust. Rīgā nekad."
Ar lepnumu sakām, ka esam no laukiem!
Arī Zaigas un Agra ģimene pirms nepilna gada spēra soli ārā no Rīgas: jaunā ģimenīte kopā ar dažus mēnešus veco dēliņu pārcēlās uz Ādažiem, kur tika pie sava īpašuma. "Lielpilsēta jau rokas stiepiena attālumā vien ir," saka Zaiga, atzīstot, ka sākumā gan esot mazliet bažījusies, jo bijusi sajūta, ka turpmāk dzīvos nekurienē. Bet tas ātri pārgājis.
Zaiga teic, ka vislielākais prieks esot par dabas tuvumu, par skatu aiz loga: "Zinājām, ka vēlamies dzīvot tur, kur, paskatoties ārā pa logu, var redzēt debesis, nevis kaimiņus gatavojam rīta kafiju." Lai arī ilgus gadus dzīvojuši Rīgā, tomēr nedz Agris, nedz Zaiga nav dzimuši rīdzinieki. Zaiga ir no Jaunpiebalgas, bet Agris – no Pļaviņu novada. "Droši vien, ka tā daba ir sirdī un sirds prasa savu," saka jaunie ādažnieki un piebilst, ka visiem ar lepnumu sakot, ka tagad nu dzīvo laukos.
“Zinājām, ka vēlamies dzīvot vietā, kur, paskatoties pa logu, var redzēt debesis, nevis kaimiņus gatavojam rīta kafiju,” saka jaunā ādažniece Zaiga. Ģimene ir pārliecināta, ka atpakaļ uz Rīgu vairs nepārcelsies.
Abi ir pārliecināti, ka atpakaļ uz pilsētu vairs nepārcelsies. Agrim gan ik dienas sanāk mērot ceļu uz darbu Rīgā, bet Zaiga, iepriekš strādājusi par skolotāju Rīgā, Ganību dambī, pašlaik auklē dēliņu un nākotnē plāno atrast teritoriāli tuvāku darbavietu.
Tā kā ģimene pārcēlās uz Ādažiem, kad dēls jau bija piedzimis, tad pieteikt dēlu bērnudārzam sanāca vēlāk. Tas savukārt nozīmē, ka bērns rindas kārtībā arī vēlāk tiks dārziņā. Esot zināms, ka Ādažos plānots būvēt jaunu, atsevišķu sākumskolu – nākotnē tad arī dēliņš mācīšoties tur. "Ādažos dzīvot ir patīkami," saka Zaiga, "jaunā projekta māja ir skaista, pagrabstāvs tīrs. Ir sakopta apkārtne un piemājas rotaļu laukums, kā arī apkures rēķini ziemā ir zemāki nekā Rīgā."