2017. gada pirmajā pusgadā piedzimuši 66 zēni un 59 meitenes. Populārākie vārdi, kas doti meitenēm bijuši Karlīna, Amanda un Elīza, savukārt zēniem – Emīls, Gustavs un Kārlis. Visvairāk bērniņu – 29 – dzimuši jūnijā.
Apsveikumus saņēma arī Sandra un Uldis Feldmaņi – siguldieši, kuru ģimenē šogad sagaidīta piektā atvase Jasmīne Rute. Ģimenē aug arī māsas Evelīna (14), Estere (12), Henriete (10) un brālis Roberts (6). Par daudzbērnu ģimenes ikdienu stāsta māmiņa Sandra Feldmane.
Cik sen dzīvojat Siguldā? Kas noteica izvēli par labu dzīvošanai tieši šeit?
Siguldā dzīvojam jau 10 gadus. Sākumā Siguldā īpašumu iegādājās mūsu draugi un aicināja arī mūs to darīt. Pirms tam dzīvojām Rīgā. Ne mirkli neesam nožēlojuši savu izvēli pārvākties uz dzīvi Siguldā. Sākumā bija bažas, ka te varbūt nebūs tik plašas iespējas kā Rīgā, taču patlaban redzam, ka šeit ir pieejams viss, kas nepieciešams. Bažījāmies arī par to, cik laika paies ceļā uz Rīgu, kur vīram ir darbs, taču nu jau esam pieraduši pie braukāšanas.
Kādas Siguldas sniegtās iespējas izmantojat kā ģimene?
Ārpus skolas bērni apmeklē mūzikas skolu un sporta skolu. Dodamies uz dažādiem kultūras pasākumiem "Baltajā Flīģelī" un pilsdrupu estrādē. Protams, novērtējam arī Siguldas dabu un lieliskās pastaigu vietas. Vispār Sigulda ir ļoti laba vieta, kur audzināt bērnus.
Vai vienmēr zinājāt, ka vēlaties lielu ģimeni? Vai paši nākat no lielām ģimenēm?
Nē, paši nākam no divu bērnu ģimenes. Man ir brālis, vīram ir māsa. Līdz ar to mums bija priekšstats, ka arī ar diviem bērniem ģimenē ir pietiekami. Taču mūsu gadījumā sanāca tā, ka gribējās vairāk bērniņu, kaut gan sākumā tāda mērķa nebija.
Kā sadalāt pienākumus ģimenē? Vai abi strādājat pilnas slodzes darbu?
Vīrs strādā pilnas slodzes darbu, taču es vairāk dzīvojos ar bērniem. Pēc izglītības esmu skolotāja, esmu strādājusi gan skolā, gan bērnudārzā, tā kā bērni man vienmēr ir bijuši apkārt. Patlaban reizēm palīdzu kādam mācībās vai arī pieskatu kādu bērniņu, taču kopumā dienas ritmu nosaka Jasmīne Rute.
Kas ir grūtākais daudzbērnu ģimenes ikdienā?
Viens noteikti ir materiālais aspekts, ko visvairāk izjūtam, kad kopā apmeklējam izklaides vietas, piemēram, akvaparkus vai tamlīdzīgi. Ir liela starpība, cik jāmaksā, ja ejam ar vīru divatā, un cik – ja visi seši vai septiņi. Taču priecājamies, ka daudz kur daudzbērnu ģimenēm tiek piedāvātas atlaides. Izmantojam arī "Goda ģimenes 3+" kartes sniegtās priekšrocības, piemēram, pērkot kancelejas preces un apģērbu. Tāpat viens no lielākajiem izaicinājumiem ģimenes ikdienā ir sniegt katram bērnam pienācīgu uzmanības devu, lai ikviens justos īpašs un mīlēts. Tāpēc cenšamies, lai reizi pa reizei pabūtu kopā ar katru no bērniem individuāli.
Vai jūtat pozitīvu novērtējumu no sabiedrības puses?
Draugu un paziņu vidū jūtamies novērtēti un cienīti, taču no vecākās paaudzes radu puses reizēm ir neizpratne un uzskats – pieci bērni – tas nu ir par traku! Kad biju stāvoklī ar piekto bērnu, ilgi slēpu šo faktu no radiem, lai nebūtu jāatbild uz jautājumu – kāpēc tas vajadzīgs?
Un ko jūs atbildētu – kāpēc?
Tāpēc, ka mēs ļoti mīlam savus bērnus. Apkārtējo neizpratne un jautājumi parasti ir līdz piedzimšanas brīdim. Kad bērniņš parādās, visiem ir prieks. Esam bijuši vedēji vairākās kāzās, un vecāki, sakot tostus, bieži atzīst – kaut man būtu bijis vairāk bērnu, nevis tikai viens vai divi! Vecumdienās laikam visvairāk var novērtēt, kāda vērtība ir bērni. Ar bērniem mūsu dzīve kļūst bagātāka. Neesmu dzirdējusi, ka kāds nožēlotu, ka bērnu būtu par daudz.
Kā jūsu bērni sadzīvo savā starpā?
Bērni savā starpā ir draudzīgi, un reizēm mums pat īpaši jāmudina viņi draudzēties ar citiem bērniem. Viņiem pietiek ar savu kompāniju. Vienīgi Roberts reizēm nav apmierināts, ka māsas nevēlas iesaistīties puiku spēlēs un negrib ar viņu cīkstēties. Taču kopumā visi satiek labi.
Kāpēc, jūsuprāt, kuplas ģimenes ir sastopamas salīdzinoši reti?
Iespējams, daudzi to nevēlas tādēļ, ka audzināt bērnus ir grūti. No daudz kā jāatsakās. Noteikti no svara ir arī finansiālā situācija, taču nedomāju, ka tas ir noteicošais iemesls. Viss atkarīgs no tā, cik kuram plaša sirds, cik lielas zināšanas un iespējas.
Varbūt ir kāds interesants stāsts, kuriozs no jūsu ģimenes ikdienas?
Reiz darbadienā bijām aizmirsuši uzlikt modinātāju un pamodāmies ap pulksten pusdeviņiem. Sapratām, ka jāiet žigli modināt meitenes, lai vestu uz skolu. Sākam meitenes meklēt, taču viņu nekur nav! Ienācām virtuvē un ieraudzījām uz galda zīmīti: "Labrīt, esam skolā." Meitenes tad mācījās pirmajā, trešajā un piektajā klasē.
Vai esat optimistiski noskaņota par Latvijas nākotni?
Es teiktu – nevis optimistiski, bet cerīgi.
