07.06.2017 16:41

Pētījums: vecāki ar dēliem un meitām komunicē atšķirīgi

Autors  “Kodols”, pēc “Time for Parents”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Pētījums: vecāki ar dēliem un meitām komunicē atšķirīgi pixabay.com

Pēdējās desmitgadēs dzimumu lomas sabiedrībā piedzīvojušas pamatīgas pārmaiņas, taču tradicionālos priekšstatus par tām nav tik viegli lauzt. Nesen veiktā pētījumā, ko īstenoja Dženifera Maskaro un viņas kolēģi no Emorijas universitātes, galvenā uzmanība tika pievērsta tēviem un tam, kā viņi komunicē ar saviem bērniem.

Pētnieki veica ierakstus, kā 52 tēvi komunicē ar saviem bērniem vecumā no gada līdz trim gadiem 48 stundu periodā. Tika analizēti ne tikai tēvu vārdi un uzvedība. Tika skenētas arī tēvu smadzenes brīžos, kad viņiem tika rādītas savu bērnu fotogrāfijas ar dažādām bērnu emocijām – prieku, skumjām un vienaldzību.

Pētījums publicēts žurnālā "Behavioral Neuroscience", un tas atklāja, ka, komunicējot ar meitām, tēvi izmanto analītiskāku valodu, nekā komunicējot ar dēliem. Sarunās ar meitām vairāk tika izmantotas vārdu salīdzināmās formas, piemēram, "vairāk", "labāk", kas norāda uz sarežģītākām diskusijām. Sarunājoties ar dēliem, tēvi salīdzinoši bieži izmantoja vārdus, kas saistīti ar sacensībām, piemēram, "uzvarēt", "labākais". Tāpat tēvi par skumjām biežāk runāja ar meitām, savukārt ar dēliem biežāk iesaistījās fiziskās rotaļās.

Rezultāti nepārsteidz, jo arī citi pētījumi atklājuši līdzīgas tendences. Arī mātes komunicē ar dēliem un meitām atšķirīgi. Iepriekšējie pētījumi parādījuši, ka, runājot ar meitām, vairāk tiek izmantoti ar emocijām saistīti vārdi. Stāstot meitām autobiogrāfiskus stāstus, tika izmantota bagātāka valoda, kas pilna ar emocionālu saturu, ja salīdzina ar šādu stāstu stāstīšanu dēliem.

Jaunākais Dženiferas Maskaro vadītais pētījums papildus atklājis to, ka tēvu smadzenes atšķirīgi reaģē uz dažādām meitu un dēlu emocijām. Kad tēvi skatījās uz savu bērnu fotogrāfijām, smadzenes visaktīvāk reaģēja uz meitu priecīgajām sejas izteiksmēm un uz dēlu neitrālajām sejas izteiksmēm.

Pētījuma rezultātiem nav viena noteikta skaidrojuma. Iespējams, tēvi apzināti izvēlas atšķirīgu pieeju, kā izglītot dēlus un meitas par emocijām. Tēvi cenšas ar meitām vairāk runāt, savukārt ar dēliem runāšanu nereti aizstāj kopīgas fiziskas nodarbes. Maskaro norāda, ka agresīvas fiziskas rotaļas māca dēliem spēju nolasīt otra emocijas bez vārdiem, piemēram, šādās rotaļās ir jāspēj atšķirt rotaļu no situācijas, kad otrs cilvēks ir pa īstam sadusmojies vai nobijies.

Nākotnes pētījumu lokā noteikti būs jautājums, vai šī atšķirīgā pieeja dēlu un meitu audzināšanā ir bioloģiski noteikta vai radusies sociālo un kultūras normu rezultātā. Zinot par šīm atšķirībām, vecāki var vairāk pievērst uzmanību savai attieksmei pret dēliem un meitām un padomāt, kurš komunikācijas veids katrā gadījumā ir piemērotākais.