Ielūkojas bērnu dvēselēs
"Esmu bijusi medicīnas māsa, strādājusi arī farmācijas nozarē, bet vēlāk, papildinot izglītību, apguvu mākslas terapijas profesiju, un es esmu saskārusies gan ar bērniem, kuri aug bērnunamos un internātskolās, gan vecāku nevaļas dēļ savā vaļā pamestiem pusaudžiem.
Man ir bijusi iespēja ielūkoties viņu dvēselē. Tie ir stāsti gan par to, ka bērniem šajā pasaulē pietrūcis vietas, kur viņi varētu justies droši, nav bijis ēdiena un pat savas gultiņas, gan par to, ka materiālā ziņā visa ir pieticis, bet nav veidojušās emocionālas saites ar vecākiem, kuri allaž bijuši aizņemti ar naudas pelnīšanu vai citām lietām.
Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos uzņemties aizbildniecību par kādu mazu bērniņu, kura vecāki paši nespēj tikt galā ar pienākumiem pret savu bērnu," vaicāta, kāpēc izvēlējusies uzņemties aizbildniecību par mazu meitenīti, "Rīgas un Apriņķa Avīzei" atklāj Inese, kura piekrīt, ka tiks atklāts viņas vārds, bet pārējās privātās detaļas – ne.
Lēmums par aizbildniecību radās sirdī
Inese skaidro, ka lielākā daļa aizbildņu parasti uzņemas rūpes par savu radu bērniem. "Es izvēlējos svešu bērnu – no bērnu aprūpes nama. Lēmums tā darīt radās sirdī, un par šo soli es vienojos ar vīru un saviem lielajiem bērniem. Saņēmusi tuvinieku atbalstu, cītīgi studēju likumus, lai izvēlētos atbilstošāko veidu – bērnu adoptēt vai uzņemties aizbildniecību, kas nozīmē, ka bērns saglabā savu vecāku doto vārdu un uzvārdu un, sasniedzot 18 gadu vecumu, būs brīvs kā putns gaisā," viņa stāsta.
"Katram aizbilstamajam bērnam ir savs dzīvesstāsts, bet es neesmu dzirdējusi, ka šie jaunie cilvēki, sasnieguši pilngadību, kā ar nazi nogrieztu daudzu gadu garumā ar aizbildņiem veidotās saites. Tāpat arī aizbildņi, jo tāda aizbildniecība patiesībā nozīmē arī beznosacījumu mīlestību. Jau šobrīd mazo meitenīti, kura ar mani ir kopā tikai nepilnus sešus mēnešus, es vairs neuztveru kā svešu bērnu. Bioloģiski viņa nav mana, bet juridiski man ir tādas pašas tiesības kā viņas īstajiem vecākiem. Un kāpēc tad viņai nevar būt divas mammas?" teic Inese.
Ģimenes, kuras adoptējušas bērnus, viņiem maziem esot, bieži nestāsta par viņu izcelsmi, bet psihologi šobrīd atzīst, ka no lielākiem bērniem to nevajag slēpt. "Arī es atbilstošā vecumā aizbilstamajai meitenītei izstāstīšu patiesību, jo viņai ir tiesības to zināt. Turklāt bāriņtiesa seko līdzi tam, kā veidojas bērna attiecības ar īstajiem vecākiem, jo formāli viņiem ir jāgādā bērnam uzturlīdzekļi. Tiesa, vīrietis, uzzinājis pa šādu prasību, veica DNS analīzes un pierādīja, ka nav meitenītes īstais tēvs, bet māte veselības stāvokļa dēļ pati nespēj par bērnu parūpēties," viņa piebilst.
Aizbilstamais jāatrod pašam
"Uzņemties aizbildniecību vai adoptēt bērnu, kurš nonācis bērnu aprūpes iestādē, var tad, ja cilvēks ir gatavs to darīt. Tiem, kuri izšķiras par šādu soli, ne vienmēr jābūt ļoti labi materiāli situētiem. Bērnam noteikti ir jābūt gultai, apģērbam un ēdienam. Daudz svarīgāka par naudu ir atbildības sajūta pret bērnu, jo viņš noteikti būs laimīgāks, augot ģimenē, nevis bērnunamā," teic Inese.
Viņa gan atzīst, ka tas nemaz nav tik vienkārši – tikt pie aizbilstamā bērna. Vispirms bāriņtiesā jāiegūst aizbildņa statuss, tikai tad var meklēt aizbilstamo.
"Par aizbilstamajiem bērniem vispirms interesējos bāriņtiesās. Tad Bērnu tiesību aizsardzības birojā uzzināju, ka bērnu aprūpes iestādēs valstī ir 80 bērnu līdz divu gadu vecumam. Uzrakstīju birojam vēstuli, un tā darbinieki man deva norādes, kur doties, lai satiktu aizbilstamo. Atbilstoši savām sajūtām zvanīju uz vienu no norādītajām adresēm, un man pateica, ka iestādē ir deviņus mēnešus veca meitenīte, par kuru iespējams uzņemties aizbildniecību.
Lai pārvarētu šaubas un baiļu sajūtu, apmeklēju psihoterapeitu, kurš man palīdzēja sakārtot domas un iegūt pārliecību, ka esmu gatava uzņemties atbildību," bilst Inese.
Mēs dzīvojam labestīgā sabiedrībā
Inese stāsta, ka viņai ir nācies saskarties ar sabiedrībā valdošiem aizspriedumiem, ka bērni no aprūpes iestādēm ir slimi vai attīstībā atpalikuši. "Taču tā nav patiesība. Mazie cilvēciņi, nonākot līdzsvarotā, ģimeniskā vidē, iegūst iespēju uzaugt par labiem cilvēkiem. Ja viņi paliek šajā institūciju – bērnunamu un internātskolu – vidē, kur nevienam līdz galam nav vajadzīgi, tad gan var būt visādi. Skolotājs bērnus māca, bet neviena no pieminētajām iestādēm nevar sniegt to mīlestību, ko viņi tik ļoti gaida," viņa uzsver.
Jautāta, vai ir zināms, cik plaša ir aizbildņu kustība Latvijā, Inese teic, ka šādu statistiku varot atrast Labklājības ministrijas interneta vietnē, taču pie mums par šādām lietām skaļi runāt nav pieņemts.
"Ja kāds ir nolēmis kļūt par aizbildni, var rēķināties ar sabiedrības un savu draugu atbalstu. Tā ir mana pieredze. Draugi burtiski dažās dienās palīdzēja sagādāt visu, kas nepieciešams deviņus mēnešus vecam bērnam, ieskaitot ratus.
No otras puses – mēs esam loti līdzjūtīgi pret dzīvniekiem, skatāmies televīzijā raidījumu "Ķepa uz sirds", kas viesojas dzīvnieku patversmēs, bet nerunājam par to, kas notiek bērnunamos, jo par bērniem, kuri saskaras ar dzīves ēnas pusēm, publiski runāt nav ētiski. Bet ko līdz tikai šausmināties, dzirdot stāstus par pusbadā pamestiem vai piekautiem bērniem?" jautā Inese un saka, ka ir jārīkojas.