Jaunās tehnoloģijas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa Inčukalna novada iedzīvotājai Kristīnei Mennikai, kura astoņus gadus strādā "Microsoft Latvia". Arī vakaros un brīvdienās Kristīne pārbauda darba e-pastu, tāpēc, kā viņa saka, pavisam dabiski nākusi apņemšanās atvaļinājumu pavadīt bez interneta, veltot visu uzmanību ģimenei. Kristīnes ģimene ziemas mēnešos regulāri dodas uz Tenerifi, lai bērni varētu uzņemt vitamīnu devu un izturēt līdz pavasarim.
Iztaujājām Kristīni par viņas 27 dienu pieredzi bez interneta.
– Kādēļ izlēmi atvaļinājumu pavadīt, neizmantojot internetu?
– Vienmēr esmu bijusi pieejama tiešsaistē. Arī iepriekšējos atvaļinājumos regulāri pārbaudīju savu darba e-pastu, sekoju līdzi draugu aktivitātēm sociālajos tīklos un pasaules aktualitātēm. Tomēr pirms paša atvaļinājuma pieņēmu lēmumu šajā laikā atslēgties no globālā tīmekļa un pievērsties tikai savai ģimenei. Tas bija sava veida eksperiments. Es, protams, tam rūpīgi gatavojos.
Uzņēmumā atbildu par "Microsoft" komunikāciju Baltijā, tāpēc kolēģus katrā valstī informēju par savu prombūtni un norādīju to kolēģu kontaktus, kuri viņiem nepieciešamības gadījumā varēs palīdzēt. Tāpat elektroniskā pasta automātiskajā atbildes vēstulē skaidri norādīju, ka lasīt vēstules neplānoju, un aicināju ārkārtas situācijā man sūtīt īsziņas vai zvanīt.
Man bija svarīgi visu sakārtot, lai ar mierīgu sirdi un prātu varētu doties prom. Kad atgriezos no atvaļinājuma, biju patīkami pārsteigta, jo secināju, ka viss ir kārtībā un rit savu gaitu. Atvaļinājuma laikā nesaņēmu arī daudz zvanu un ziņu.
– Kas tevi motivēja nepārkāpt šo apņemšanos?
– Biju apņēmusies nelietot internetu un pie tā arī turējos. Man nebija grūti sevi motivēt, jo, pirmkārt, tam nemaz nebija tik daudz laika, otrkārt, negribējās izniekot laiku ierīcēm, bet gan pavadīt to ar cilvēkiem. Atvaļinājuma laikā mēs arī neskatījāmies apartamentos pieejamo televizoru, tikai lielie bērni vakaros skatījās savas iecienītās filmas un multfilmas.
– Kas bija visgrūtākais?
– Visgrūtāk bija iemācīties saturīgi un interesanti pavadīt laiku ar ģimeni un meklēt arvien jaunas izklaides dēliem. Mums ir trīs dēli – desmit, septiņus un divus gadus veci. Viņi prasa daudz uzmanības, ir aktīvi. Bija sarežģīti visu laiku domāt par viņu izklaidēšanu. Daudz vienkāršāk būtu ķerties klāt darba e-pastā pienākušo vēstuļu lasīšanai un atbildēšanai vai internetā sekot līdzi dažādiem notikumiem pasaulē.
Manuprāt, mēs arvien vairāk attālināmies no saskarsmes reālajā dzīvē, un mums kļūst apgrūtinoša cilvēcīgo attiecību kopšana. Un visu, kas ir apgrūtinoši, mēs, dabiski, vēlamies nedarīt. Tāpat ikdienā mums nav daudz laika saskarsmei ar mums tuviem cilvēkiem. Ir darbi, hobiji, sabiedriskās aktivitātes.
Vislielākais izaicinājums bija izkopt pacietību, jo divgadnieks gribēja visur iet ar kājiņām, visu taustīt ar rokām un dažkārt arī izmēģināt uz zoba. Tā mēs katru dienu staigājām, gājām visos restorānos ar akvārijiem, pētījām krabjus un vēžus, lasījām akmeņus, ēdām saldējumu un barojām ķirzakas. Protams, apmeklējām ūdens atrakcijas un dažādus dzīvnieku parkus.
– Ko jūs ieguvāt no šī eksperimenta?
– Es sapratu, ka tas nebija atvaļinājums, bet gan ar ģimeni pavadīts laiks, jo es jau neatpūtos. Man nebija iespēju ne gozēties saulītē, ne lasīt grāmatu vai nedarīt neko. Tomēr es neko nenožēloju, jo bērniem beidzot bija iespēja būt ar mammu 24 stundas diennaktī un saņemt manu nedalītu uzmanību. Atzīstu, ka man daudz ar sevi jāstrādā, lai savu enerģiju novirzītu ģimenei tajā brīdī, kad esmu kopā ar viņiem, un kvalitatīvi pavadīt laiku tajā brīdī, kad esam kopā.
Svarīgi, ka šajās 27 dienās bez interneta nekas netika nokavēts vai zaudēts. Sociālie tīkli "apēd" diezgan daudz mūsu laika un nesniedz pievienoto vērtību mūsu dzīvei. Darbā tos, protams, izmantoju, bet atvaļinājumā skatīties, kādas kurš dāvanas saņēmis vai kā Jauno gadu sagaidījis, vai pašai katru dienu likt bildes ar parakstu "Es sauļojos" "Es ēdu garneles", nav vajadzīgs. Kurš no tā iegūst? Domāju, ka neviens. Ir jāpaiet laikam, lai to saprastu.
– Vai ieteiktu arī citiem izmēģināt atvaļinājumu bez interneta?
– Noteikti, ja atļauj statuss un ir iekšēja vajadzība. Tā ir nenovērtējama pieredze. Nenožēloju, ka pieņēmu šo izaicinājumu! Aicinu ikvienu izvērtēt savas prioritātes, kā arī mēģināt atvaļinājumu veltīt tam, kas katram patiešām svarīgs: bērns, hobijs, tuvs cilvēks... Mums ikdienā tam ir tika maz laika! Un laiks ir nepielūdzams. Tas iet uz priekšu neatskatoties.