Ance un Jānis audzina trīs dēlus – Dānielu (10 gadi), Fēliksu (6 gadi) un Filipu (2 mēneši). Vidējais dēls Fēlikss ir vājdzirdīgs, un šis fakts atklāts vien piecu gadu vecumā.
Vai tā bija jūsu apzināta izvēle pārcelties uz dzīvi laukos?
Jānis: Varbūt tas bija liktenis, bet dzīve piespieda atnākt dzīvot uz laukiem. Šis ir manas sievas tēva mājas, un dzīvojam šeit apmēram sešus gadus.
Kādas ir priekšrocības, dzīvojot laukos?
Jānis: Šeit ir viss. Bērniem ir iespēja Baldonē iegūt labu izglītību, nodarboties ar sportu. Mums ir ļoti paveicies arī ar bērnudārzu, kurā logopēde Līga Siliņa katru dienu strādā ar Fēliksu. Pirms pieciem gadiem, kad domājām, ar ko saistīt savu nākotni, nolēmām par iekrājumiem nopirkt aitas. Sākām ar mazumu, ar deviņām aitām, un pat nedomājām, ka aiziesim tik tālu. Šobrīd ganāmpulkā ir ap 150 bioloģiski audzētu aitu, un tas ir galvenais, ar ko šeit nodarbojamies. Ja, uzsākot biznesu, jutām atbalstu no citiem, tad tagad drīzāk izjūtam skaudību no tautiešu puses. Lai gan es neteiktu, ka šis darbs ir zelta ādere.
Cik viegls vai grūts ir šis bizness?
Jānis: Tas ir mūsu dārgais hobijs, kā sieva saka. Taču tā ir mūsu izvēle. Ja neko nedarīsim, tad nekā arī nebūs.
Vai zirgi arī ir biznesam, vai pašu priekam?
Jānis: Cits grib moci, es gribēju zirgu. Varu "nodot uguņus", izjāt pa laukiem. Tā ir lieliska atslodze, kas palīdz izvēdināt galvu.
Kā atklājāt, ka jūsu dēls Fēlikss ir vājdzirdīgs?
Jānis: Fēliksam bija problēmas ar runāšanu, viņš runāja ļoti maz un neskaidri. Vedām viņu pie dažādiem ārstiem, un neviens – neviens! – neiedomājās, ka Fēliksam vajadzētu pārbaudīt dzirdi.
Ance: Ģimenes ārste rīkojās saskaņā ar speciālistu slēdzieniem. Kāda logopēde (pie kuras bija konsultācija) teica – pagaidiet līdz pieciem gadiem, gan jau tad viņš sāks labi runāt. Viņam ir šaura mute, mazi zobiņi, tāpēc grūti izrunāt skaņas. Arī neirologs teica, ka neiroloģiski viss ir kārtībā, un ieteica gaidīt. Mēs paši neesam mediķi, tādēļ uzticējāmies ārstiem un neapšaubījām viņu teikto. Gaidījām piecu gadu vecumu ar cerību, ka tad bērns sāks runāt.
Jānis: Turklāt vasarā, kad viņam palika pieci gadi, viņš patiešām sāka runāt vairāk, taču vairākām lietām piedēvēja vienus un tos pašus vārdus. Līdz Dzirdes centram tikām vienkārši sagadīšanās pēc, kad uz turieni nosūtīja kāds "lors" no Veselības centra "Biķernieki", kurš tikpat kā nerunāja latviski. Dzirdes pārbaude atklāja, ka Fēliksam ir gandrīz 3. līmeņa abpusēja vājdzirdība. Mūsu gadījumā tas nozīmē, ka zemās frekvences viņš dzird, bet augstās ne.
Atceros, ka pilsētā viņš gribēja iet pāri ielai, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, jo nedzirdēja tuvojamies mašīnas. Es viņu visu laiku turēju aiz kapuces. Uzzināt, ka mūsu dēlam ir vājdzirdība – tas bija liels pārdzīvojums. Sapratām, cik daudz mazais cilvēks ir palaidis garām. Iemesls, kādēļ Fēlikss ir vājdzirdīgs, nav zināms. Iespējams, tas ir iedzimts, vai arī pie vainas bērnībā lietotas antibiotikas, no kā izveidojusies šāda komplikācija.
Vai paši ikdienā nenojautāt par Fēliksa vājdzirdību?
Jānis: Nemaz nebijām pamanījuši, ka mājās ļoti skaļi runājām. Tādēļ Fēlikss mūs kaut nedaudz dzirdēja, kā arī bija iemācījies lasīt no lūpām. Ja viņš neatsaucās pa gabalu, domājām, ka viņš vienkārši atrodas pārāk tālu.
Kā tikāt pie dzirdes aparāta?
Jānis: Pirmos dzirdes aparātus piešķīra valsts. Taču šobrīd Fēliksam ir jaunākās paaudzes aparāti ar augstu skaņas izšķirtspēju, ko mums piedāvāja labdarības organizācija "ABLV Charitable Foundation", kas vāc ziedojumus vājdzirdīgiem bērniem. Tas šobrīd ir tieši laikā, jo vēlamies Fēliksu palaist septiņu gadu vecumā uz skolu. Mācībās viņam nemaz neiet slikti. Vēlamies, lai viņš mācās parastā skolā Baldonē. Gribam viņam nodrošināt vienkāršā bērna vidi.
Reizēm, skatoties reklāmas ar aicinājumu ziedot vājdzirdīgajiem bērniem, varētu domāt – vai tad vidusmēra ģimenes pašas nevar atļauties nopirkt dzirdes aparātus saviem bērniem? Taču sakrāt 4000 eiro ne katram ir pa kabatai. (Arī šogad līdz 31. decembrim sabiedrība aicināta ziedot līdzekļus vājdzirdīgo bērnu atbalstam, savukārt labdarības fonds "ABLV Charitable Foundation" apņēmies saziedoto kopsummu noslēgumā dubultot – red.)
Ance: Kad Fēliksam ielikām dzirdes aparātus, likās, ka viņš ir pavisam cits bērns.
Jānis: Mēs gandrīz raudājām. Fēlikss brīnījās, kāda ir skaņa, kad muša lido, ūdens tek, pulkstenis tikšķ, brālis skrien pa trepēm.. Arī attiecības ar brāli uzlabojās.
Ance: Viņš izgāja ārā un tā dīvaini klausījās, viss viņam bija jauns. Par laimi, Fēlikss mierīgi uztvēra to, ka jālieto aparātiņi. Rādījām, ka mūziķiem koncertos arī ir austiņas, viņam tas patika.
Ko esat mācījušies no šīs pieredzes?
Jānis: Esam kļuvuši modrāki attiecībā gan pret savu, gan pret bērnu veselību. Par Fēliksa nākotni arī vēl viss nav zināms. Iespējams, viņam kaut kad varēs uzlabot situāciju ar medikamentiem. Darīsim visu, kas no mums atkarīgs, lai mūsu dēls spētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Līdz 31. decembrim sabiedrība aicināta ziedot līdzekļus bērnu dzirdes aparātu iegādei, savukārt labdarības fonds "ABLV Charitable Foundation" apņēmies saziedoto kopsummu noslēgumā dubultot. Mērķis ir veicināt vājdzirdīgo bērnu attīstību un integrāciju sabiedrībā, palīdzot saņemt augstas kvalitātes digitālos dzirdes aparātus ģimenēm, kam nav nepieciešamo finansiālo līdzekļu, lai ārsta ieteiktajā laikā pēc vājdzirdības vai tās progresēšanas konstatēšanas brīdī iegādātos kvalitatīvus dzirdes aparātus. Vairāk informācijas šeit.