Starp "Lauciņiem" un "Celmiņiem" iederējās "Cipuļi"
Savu pašreizējo dzīvesvietu netālu no Misas upes Ķekavas novadā starp Dzērumiem un Plakanciemu Eihmaņu ģimene īpaši nav meklējusi. Drīzāk tā pati pie viņiem "atnākusi", kad 80. gadu beigās lūkojuši kādu pļavu, kur nodarboties ar biškopību. Bitenieka arodu Regīna divus gadus mācījusies Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, un pašlaik viņai ir 36 bišu saimes.
Taču, atgriežoties pagātnē, mazliet vairāk nekā četrus hektārus lielo zemes gabalu ģimene ieguvusi kā tā sauktie Breša zemnieki. "Toreiz, kad zeme bija piešķirta, kāds mums vaicāja: "Kā uz savu saimniecību vedīsiet govi? Ar žiguli?"," ar smaidu atceras Regīna.
Tikmēr Jānis skaidro, ka nosaukums zemes gabalam Misas upes tuvumā, bet tagad jau arī mājas vārds "Cipuļi" prātā ienācis brīdī, kad bija jākārto īpašuma dokumenti – raugoties uz kaimiņmāju vārdiem: vienā pusē bija "Lauciņi", otrā "Celmiņi". Kopš tā laika nekas neesot mainījies.
Vēl viņš piebilst, ka šo apvidu savos darbos pieminējis rakstnieks Alfrēds Dziļums, kurš tepat tuvumā ir dzimis. Savukārt upe palu laikā reizēm pienākot mājai pavisam tuvu.
Līdz pirmajai pašu mājai pagāja 10 gadi
Regīna dzimusi Ropažos, kur viņa pabeigusi arī vidusskolu. "Bija lieli plāni par mācīšanos, bet saslima mamma, un es aizgāju strādāt uz rūpnīcu VEF. Tur arī iepazinos ar savu nākamo vīru – Jāni, kurš uz fabriku bija atnācis praksē. Mums sanāca gandrīz vai tāds kā dienesta romāns," viņa stāsta.
Jānim par to visu ir sava versija: "Iepazināmies laikā, kad abi sēdējām pie konveijera, bet precējāmies vēlāk, kad es jau biju atnācis no armijas. Vienkārši vienu reizi satikāmies, atcerējāmies, kā bija toreiz, un kopš 1978. gada esam kopā."
Tagad Regīnai un Jānim ir četri pieauguši bērni – divas meitas un divi dēli. Starp vecākās meitas un jaunākā dēla piedzimšanu ir 12 gadi.
Savukārt par to, kā Eihmaņu ģimene kļuvusi par Ķekavas iedzīvotājiem, stāsts ir šāds. Jānis dzimis Rīgā, kur viņa ģimene dzīvoja, līdz puikam palikuši 12 gadi. "Tad tēvs nolēma, ka jābūvē māja. Atnāca uz kolhozu Ķekavā, dabūja zemi un uzcēla māju. Tēva mājā nodzīvoju līdz iesaukšanai armijā un vēl kādu laiku – patiesībā mazliet vairāk nekā desmit gadus pēc armijas, jau kopā ar sievu un bērniem," stāsta Jānis, un viņa stāstu turpina Regīna:
"Pa tiem gadiem, kamēr dzīvojām pie vīra vecākiem, nonācām pie secinājuma: lai cik jauki būtu visiem kopā, tomēr labāk dzīvot pašiem atsevišķi. Dabūjām zemes gabalu Ķekavā un uzcēlām jaunu māju iepretī Doles muižai. Latvijā ķieģelis toreiz maksāja kādas septiņas kapeikas, Lietuvā – trīs kapeikas. Mūsu jaunākais dēls piedzima jau pašu celtajā mājā."
Eihmaņu radi un draugi kopā “Cipuļos” 2015. gada septembrī.
Izglītība ļauj būt pārliecinātam par sevi
"Skolā es nonācu laikā, kad, daudz nepārspīlējot, uzskatīja, ka ikviena sieviete var mācīt mājturību," stāsta Regīna. "Tiesa, vēlāk, jau pēc VEF, es apguvu konditora arodu un pastrādāju par audzinātāju bērnudārzā, bet Ķekavas skolā sāku mācīt darbmācību krievu klašu meitenēm. Taču pienāca diena, kad darbā pieteicās skolotāja ar atbilstošu izglītību, un man vajadzēja iet prom. Bet jau drīz vien direktore mani paaicināja atpakaļ, jo izrādījās, ka jaunā skolotāja nebija gatava paņemt visas mājturības stundas.
Un tad vienu dienu piezvanīja mana bijusī klases audzinātāja Astrīda Alksne, kura man mācīja gan fiziku, gan mājturību meitenēm. Viņa teica, ka Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē tiek uzņemti cilvēki ar dzīves pieredzi. Iestājos universitātē. Gan man, gan manai ģimenei tie bija četri grūti gadi, līdz ieguvu diplomu, bet visi kopā mēs to paveicām.
Izglītība jau patiesībā nav tikai diploms, tā dod stabilitāti un pārliecību, ka es tiešām varu darīt šo darbu, ko daru jau divdesmit astoņus gadus, no tiem sešpadsmit – esmu direktora vietniece.
Lai arī dzīve skolā, tāpat kā visa Pierīga, mainās, nemainās tas, ka, strādājot skolā, bērni ir jāmīl un jārosina viņus darboties. Man pašai patīk rokdarbi, un, piemēram, uz pagājušajiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem kopā ar skolas meitenēm izveidojām īpašu tērpu kolekciju "Upes dzīves raksti". Tiesa, arī novada svētkos man ir bijusi iespēja izveidot savu tērpu parādi par tēmu "Krekli", rādot izšūtus linu kreklus," teic Regīna.
Vecāki ir viens veselums
"Kādu laiku ģimeni kopā noteikti satur bērni, taču, būvējot savā mūžā jau otro ģimenes māju, es domāju, lai tā nebūtu par lielu, jo bērniem tomēr ir pašiem sava dzīve. Protams, arī šī māja nav ideāla, jo tad, kad sapulcējas visa ģimene – un pašlaik kopā ar mazbērniem mēs esam septiņpadsmit –, ir vajadzīgs liels galds, pie kura visi varētu sasēsties. Vasarā dārzā tāda vieta ir, bet istabā – nav. Tur nāksies kaut ko izdomāt," spriež Jānis.
"Jau kādu laiku pēc tam, kad bija piedzimis jaunākais dēls Krišjānis, sāku saprast, ka bērni uz tēvu un māti raugās kā uz vienu veselumu," teic Regīna. "To atskārtu tāpēc, ka viņš vienmēr gādāja vienu dāvanu gan mammai, gan tētim. Tāpēc, arī plānojot ikdienas darbus, kopā ar vīru allaž esam paļāvušies uz saviem spēkiem, jo katram no mūsu bērniem ir sava dzīve, savas darīšanas un savi pienākumi, un mēs to respektējam. Ja būs ļoti nepieciešams, viņi mums noteikti palīdzēs, bet, kamēr paši spējam, lai viņi labāk velta laiku sev.
Kopā mūsu mājās esam Jāņos, manā dzimšanas un vārda dienā. Tūlīt pulcēšanās iemesls būs vecākā dēla Mārtiņa vārdadiena, un tad jau klāt būs Ziemassvētki, kad sanāksim kopā Ķekavas mājā pie otrās meitas Ievas," saka Regīna.
Un, ja jau reiz ir runa par svinamajām dienām, Eihmaņu ģimene atklāj, ka īpaša viņiem esot arī Mārtiņdiena. Tad visa ģimene sapulcējas uz Mārtiņdienas svinībām un lozē, kurš kuram Ziemassvētkos gādās dāvaniņas. Un tā gadu no gada.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Ķekavas novada pašvaldību