Kaut arī amata pienākumi paņem daudz laika, prezidents atzīst – vissvarīgākais ir atrast laiku, lai pabūtu kopā ar savu ģimeni. Un to viņš iesaka ikvienam neatkarīgi no ieņemamā amata.
– Ko saprotat ar vārdiem "labs tēvs"?
– Tēva loma ir svarīga, taču vienmēr esmu uzskatījis, ka pilnvērtīgā ģimenē vienlīdz svarīgi ir abi vecāki. Ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, un ne vienmēr tiek izdalīti atsevišķi pienākumi tēvam un mātei. Ģimene kopīgi audzina bērnus un kopīgi arī atbild par rezultātu. Tāpēc svarīgi, lai visiem bērniem Latvijā būtu iespēja augt ģimenē, arī bāreņiem. Arī mana kundze aktīvi atbalsta gan SOS ciematus, gan audžuģimenes, lai bērnu skaits bērnunamos samazinātos.
Tēva svarīgākais uzdevums ir atbildības ieaudzināšana bērnos. Mums dzīvē jābūt atbildīgiem par labi padarītu darbu, par ģimeni, par bērniem, par valsti. Tāpat svarīgi ieaudzināt tēvzemes mīlestību, veicināt aktīvu, sportisku dzīvesveidu, it īpaši dēliem. Vislabākā audzināšana izdodas caur savu paraugu. Piemēram, ja tēvs cilā hanteles, arī dēls lielākoties gribēs darīt to pašu.
– Kas ir tas, ko dēli ir apguvuši jūsu ietekmē?
– Kopīgi ar dēliem esam izgājuši niršanas kursus. Sieva uzreiz pateica, ka to nedarīs, tādēļ tā sanāca tāda vīru padarīšana. Sievai labāk patīk virs ūdens nekā zem tā. (Smejas)
– Bērnu audzināšana ir ekskluzīvi ģimenes pienākums vai arī tai jāatrod adekvāta vieta izglītības sistēmā?
– Tā ir viena ķēdīte. Audzināšana, kas sākas ģimenē, turpinās bērnudārzā, skolā, un beigu beigās pati dzīve ir tā, kas māca. Kad biju aizsardzības ministrs, aktīvi atbalstīju Jaunsardzi, jo tā ir iespēja jauniešiem iesaistīties aktivitātēs, kas veicina patriotismu un dzimtenes mīlestību. Manuprāt, svarīgi, lai mums būtu lielas dzimtas, dinastijas, lai bērnu audzināšanā piedalītos ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, kas varētu nodot bērniem savas zināšanas un prasmes.
– Kas ir mainījies jūsu un ģimenes attiecībās, kopš kļuvāt par prezidentu?
– Tieši savstarpējās attiecībās nav lielu izmaiņu. Galvenais, kas mainās, ir laiks, ko varu pavadīt kopā ar ģimeni. Kopš esmu prezidenta amatā, daudz retāk esmu mājās. Cik iespējams, cenšos uz publiskiem pasākumiem ņemt līdzi arī sievu, tad vismaz iznāk vairāk laika pavadīt kopā. Domāju, ka ikvienam – vai viņš būtu prezidents vai ne – jācenšas iespējami vairāk būt kopā ar savējiem.
– Esot prezidenta amatā, jārēķinās arī ar pastiprinātu sabiedrības uzmanību. Kā jūsu ģimene to uztver?
– Tas, protams, ir apgrūtinoši. Ilgstoši darbojoties valsts pārvaldē, esmu pie uzmanības jau pieradis. Dēli tik ļoti neizjūt sabiedrības interesi, galvenokārt draugi un paziņas zina, kas ir viņu tēvs. Visgrūtāk bija manai sievai. Viņa nebija pieradusi pie tik lielas sabiedrības uzmanības. Kaut vai attiecībā uz apģērbu... Vīriešiem nav problēmu – var pamainīt uzvalkus, kaklasaites –, taču sievietēm uz katru pasākumu jābūt jaunam tērpam, citādi modes eksperti teiks: prezidenta kundze šo tērpu jau vienreiz vilkusi tur un tur! Šajā ziņā sievietēm nav viegli.
– Kā jūsu sieva Iveta uztvēra ziņu, ka, iespējams, kļūsiet par prezidentu?
– Atklāti? Īpaši priecīga nebija. Viņa bija šokēta jau tad, kad uzzināja, ka esmu devis piekrišanu savas kandidatūras izvirzīšanai. Dienā, kad notika parlamenta balsojums, viņa pat neklausījās radio, neskatījās televizoru, lai nesabojātu sev garastāvokli. Strādāja dārzā.
– Vai ir kas tāds, ko nebijāt gaidījis no šā amata?
– Viena lieta, pie kā grūti pierast, ir nepārtrauktā apsardzes klātbūtne. Nesen biju aizbraucis atpūsties uz Itāliju un cerēju, ka pabūšu viens, taču jau lidostā man "piestiprināja" vietējos drošībniekus. Valstu vadītājiem jārēķinās ar to, ka viņi ir nepārtrauktā uzraudzībā. Ik pa laikam redzam Igaunijas prezidentu Ilvesu apmeklējam pasākumus Latvijā, piemēram, "Positivus" festivālu, un izskatās, ka viņš viens kopā ar sievu atbraucis atpūsties. Taču arī viņam vienmēr ir līdzi apsargi, pat ja viņi nav redzami, jo neformālā apģērbā iejukuši pūlī.
– Kādām īpašībām jāpiemīt, lai spētu veiksmīgi darboties politikā? Vai jūs saviem dēliem novēlētu politiķa karjeru?
– Es teiktu, ka tas ir ļoti grūts darbs, daudz grūtāks, nekā varētu likties, bet vecāki jau parasti saviem bērniem novēl to labāko. (Smaida) Abiem dēliem ir pāri divdesmit, un sevišķu vēlmi darboties politikā viņi izrādījuši nav. Lai darbotos politikā, primāri ir vajadzīgi stipri nervi. Politika prasa daudz nervu un veselības. Pats par to pārliecinājos uz savas ādas. Tāpat arī jābūt atbildīgam, uz mērķa sasniegšanu orientētam, jāspēj sadarboties, rast kompromisus, un ne visiem tas izdodas.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi Ivetu un dēliem Ivo un Nauri (pa labi) uzreiz pēc svinīgā solījuma došanas devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.
– Tēvs – tas ir arī drošības garants ģimenei. Kā ir ar mūsu lielo ģimeni – Latvijas tautu? Vai varam justies droši?
– Man nepatiktu salīdzinājums, ka prezidents ir tēvs Latvijas tautai, jo mēs neesam autoritāra valsts. Ja runājam par drošību, tad, salīdzinot ar situāciju pirms vairākiem gadiem, šodien Latvijā varam justies daudz drošāk. Sadarbojoties gan Saeimai, gan valdībai, gan prezidentiem, esam daudz ieguldījuši drošības stiprināšanā. Šobrīd drošības līmenis valstī ir labs, un joprojām notiek nopietni ieguldījumi drošības stiprināšanā. Turklāt, kā visiem zināms, mums ir labi draugi, kas gatavi palīdzēt grūtos brīžos. Varšavas samitā pieņemtie lēmumi par pastiprinātu NATO spēku klātbūtni reģionā vēl vairāk vairos Latvijas drošību.
– Esat tēvs ar pieredzi, nu jau arī vectētiņš. Pie kādām atziņām bērnu audzināšanā esat nonācis gadu gaitā?
– Pie vectētiņa lomas vēl nevaru pierast. Aizgāju gulēt kā tēvs, pamodos jau kā vectētiņš. (Smejas)
Manuprāt, svarīgākais ir tas, ka vecākiem nevajag uzspiest bērniem savu izdomāto dzīves modeli. Ļoti būtiski ļaut bērniem sasniegt pašiem savus mērķus. Protams, var mēģināt kaut ko uzspiest, bet kādā brīdī tas var atspēlēties. Nevar piespiest bērnu būt par ārstu, ja viņu tas galīgi neinteresē. Izvēlētajā profesijā bērniem, ļoti iespējams, būs jāstrādā visu mūžu, tādēļ viņiem pašiem jāuzņemas atbildība šajā jautājumā.
Protams, tas, cik lielu brīvību bērniem dot, atkarīgs no bērna apzinīguma pakāpes. Vecāki pazīst savu bērnu un zina, ciktāl var viņam uzticēties. Tāpat kā ar visiem cilvēkiem, uzticības mērs ir tik liels, cik uz konkrēto cilvēku var paļauties. Ja bērns ir delverīgs, tad ir viens uzticības līmenis, ja ļoti apzinīgs, tad cits. Taču ir reizes, kad ir vienkārši jāuzticas, un viss. Piemēram, vecāki palaiž dēlu vai meitu uz randiņu, bet tāpēc jau viņi neskries līdzi vaktēt, ar ko viņu bērns tiekas un ko dara.
– Ir cilvēki, kuri nevēlas bērnus, jo dzīve ar bērniem esot daudz sarežģītāka. Pat ja tā ir, kas, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums, esot vecākiem?
– Jā, ar bērniem dzīvē ienāk jaunas rūpes, taču to atsver prieks par to, kā bērns aug, attīstās, mācās. Galu galā – bērns ir daļa no tevis, caur bērniem mēs turpināmies.
– Kad bērniem bērnudārzā vai skolā vaicā, par ko viņi grib kļūt, kāds vienmēr paziņo, ka grib būt prezidents – galvenais cilvēks valstī. Vai esat galvenais valstī?
– Demokrātiskā valstī nav viena galvenā cilvēka, kas visu nosaka. Jā, prezidents ir valsts augstākā amatpersona, bet mums ir arī likumdevējs Saeima, izpildvara Ministru kabinets. Politikā kaut ko panākt var, tikai sadarbojoties ar citiem. Pat ja tev ir ģeniāla ideja, viens cilvēks to nekādi nevar realizēt – ir jāmeklē domubiedri un sadarbības partneri. Arī situācijā, kad krita valdība un prezidentam vajadzēja nominēt jaunu premjeru, svarīgi bija virzīt tādu cilvēku, kurš spēj sadarboties ar politiskajām partijām. Prezidents var nominēt, bet nevar vienpersoniski iecelt premjeru.
Iespējams, sabiedrībai kādā brīdī šķiet, ka prezidents ir kā pēdējā instance, kas var visu izdarīt, izmainīt, taču tas tā nav. Valstī ir noteikta kārtība dažādu jautājumu risināšanai, un bez valdības un parlamenta iesaistes daudzus jautājumus nevar atrisināt. Līdz ar to lēmumu pieņemšana var nenotikt tik ātri, cik kādam cilvēkam, pašvaldībai vai organizācijai gribētos.
Kas attiecas uz bērniem, kuri vēlas kļūt par prezidentiem, – tajā vecumā ir izteikta vēlme kādam līdzināties, tādēļ tiek minētas bieži dzirdētas profesijas. Domāju, ka prezidenta un šofera profesijas varētu būt vienlīdz populāras bērnu vidū. Tāpat arī citas, kurās strādā bērnu vecāki, jo parasti tiek ņemts piemērs no tā, kas viņam apkārt.
– Kāds būtu jūsu aicinājums vecākiem?
– Mūsdienu vecākiem dinamiskajā dzīves ritmā atliek aizvien mazāk laika, lai pievērstos bērniem. Tādā veidā ne tikai zūd savstarpējā emocionālā saikne, bet arī netiek nodotas nākamajai paaudzei vajadzīgās prasmes un zināšanas. Tāpēc mans aicinājums tēviem un mammām ir vienkāršs: vairāk esiet kopā ar saviem bērniem!