Tuvojoties Tēvu dienai, lai noskaidrotu, ko mūsdienās saprot ar vārdu "iniciācija", uzrunājām Aleksi Daumi.
Aleksis ir apmācības vadītājs mācību centrā "Nordic Training International", divu dēlu tēvs un mācītājs ar 20 gadu pieredzi, laulībā jau 27 gadus, 12 gadus nodarbojas ar biznesa konsultācijām un treniņiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, ir misionārs Ķīnā, Kambodžā, Nepālā, Mjanmā un citviet, tātad redzējis, kā cilvēki dzīvo un strādā dažādās kultūrās. Aleksis darbojas arī personības attīstības programmā Latvijas rehabilitācijas centros un cietumos, reizēm kāpj kalnos.
– Kas īsti ir iniciācija, un vai tai ir kādas obligātās sastāvdaļas?
– Daudziem šķiet, ka iniciācija ir kaut kas arhaisks, izmirstošs, sadistisks, bet tā nav. Iniciācija ir ievads jeb jaunā sākums, kad kaut kādā veidā pierādi, ka tev var uzticēties un tu esi kaut kam piederošs. Ir tāds nepopulārs vārds ģedovšķina, kas parasti notiek, kad bērni maina skolu, klasi, pagalmu, pilsētu vai pat valsti. Tādos brīžos neizbēgami nākas piedzīvot iniciācijas procesu.
Piemēram, tā sauktā fukšu diena augstskolas pirmajā kursā arī ir iniciācijas process, kas satur ģedovšķinas elementus. Ja ar varu šos pasākumus aizliegs, vīrieši jau nākamajā dienā radīs kaut ko jaunu, jo jebkuram vīrietim vajag pārliecināties, ka kāds ir stiprāks par viņu un kāds komandē parādi.
Ir saprotams, ka mātēm šis process varētu nepatikt, jo sievietēm ir gluži dabiska vēlme pasargāt savu bērnu. Pārspīlējot mēs savā veidā audzinām kroplību. Un to mēs darām pret saviem puikām.
Ja runājam par iniciācijas sastāvdaļām, tad puišiem iniciācijas procesā jeb ceļā uz briedumu, uz vīrišķīgu īpašību attīstīšanu ir jāiziet cauri trim posmiem.
Pirmais ir piedzīvot izsalkumu, slāpes un seksuālās dziņas.
Mēs zinām, ka, ja mazs bērns ir izsalcis vai izslāpis, viņš skaļi raud un liek visai pasaulei riņķot ap viņu, un mēs rūpējamies par viņu. Kad viņš kļūst pieaudzis, viņam pašam jāspēj ar visu tikt galā. Tas pats ir ar seksualitāti – tā ir viens no jaudīgākajiem spēkiem. Jaunietis nezina, kā ar to tik galā, un kļūst agresīvs. Nevar bērnu no šiem spēkiem atbrīvot, ir jāļauj ar tiem satikties. Lai puiši tiktu galā ar seksuālo dziņu, viņiem vajag fiziski nogurt. Tāpēc puiši nav jāsaudzē!
Nākamais iniciācijas posms ir satikšanās ar nāvi.
Nāvei ir dažādas formas: mirst mīļotais papagailītis, kaķītis vai pat mamma, tētis, brālis, māsa, draugi, uzticība. Arī atlaišana no darba ir nāves forma. Tevi pamet meitene vai izšķiras tēvs ar māti – arī tā ir nāves forma. Tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas ir jāpiedzīvo. Mani reiz pārsteidza kāda māte Limbažos. Viņa pastāstīja, ka tad, kad viņas dēlam bija pieci gadi, gājis bojā viņa labākais draugs. Tas esot radikāli mainījis dēlu. Pēc jebkādas formas nāves piedzīvošanas cilvēks vairs nav tāds kā iepriekš.
Trešais posms ir dvēseles bagātināšana.
Tā notiek, satiekoties ar kaut ko radikāli atšķirīgu, ar atšķirīgiem uzskatiem, ar atšķirīgu pieredzi, dzīvesveidu. Puiši parasti "tusē" ar līdzvērtīgiem, līdz ar to izaugsmes process nenotiek. Bet briedums sākas tajā brīdī, kad satiecies ar pilnīgi atšķirīgu kultūru, valodu, manierēm, dzīvesveidu, uzskatiem. Dažkārt tā notiek, lasot grāmatas, dažkārt – komunicējot ar citiem cilvēkiem.
Diemžēl tā nepatīkamākā lieta ir, ka iniciācijā ir pieci mērķi: pierādīt, ka dzīve ir grūta, ka tu neesi svarīgs, ka tu neesi galvenais, ka tu nekontrolē visu šajā dzīvē un ka tu nomirsi. Viena lieta ir šos mērķus sasniegt fiziskās grūtībās, bet, piemēram, bagātinot dvēseli, ir svarīgi iemācīt lasīt grāmatas, komunicēt ar atšķirīgiem cilvēkiem, uzklausīt un sadzirdēt atšķirīgus uzskatus. Man ir bijuši jaunieši, kuri ar kaunu atzīst, ka savā mūžā nav izlasījuši nevienu grāmatu.
– Ja iniciācija ir tik nepieciešama, kā tai vislabāk notikt?
– Tai ir jānotiek ģimenē. Ideālais veids ir, ja tēvs to saprot un veido notikumus puiša dzīvē, uz kuru pamata viņš saskaras ar iniciācijas posmiem un satiekas ar tās mērķiem. Ja tas tā nenotiek, topošais vīrietis meklēs palīdzību pie cita vīrieša vai meklēs citus ceļus. Tas var notikt ar plusa un mīnusa zīmi. Piemēram, puikas dodas uz Jaunsardzi vai Zemessardzi vai izdara noziegumu, nonāk cietumā, un tur tas process notiek pats par sevi.
– Vai tēvs var nodrošināt visu šo iniciācijas procesu?
– Domāju, ka ideālā variantā var. Ja pats visu nevar, tad viņš var noorganizēt. Ne velti šobrīd dažādas kompānijas organizē seminārus un pārgājienus, pat izdzīvošanas skolas, kur 24 stundu laikā savā ziņā var piedzīvot visus iniciācijas posmus un mērķus. Piedāvājumu ir radījis pieprasījums, jo acīmredzami ir iestājies ideju bankrots. Tēvi ir nesaprašanā, ko darīt, jo vai nu paši nekad dzīvē neko tādu nav piedzīvojuši, vai arī viņiem nav bijis laika apstāties un padomāt.
Visellišķīgākā lieta ir tas, ka cilvēki kaut kur triecas, nevar apstāties, viņiem nekad nav laika. Tās, manuprāt, ir tikai atrunas, ka visi ir aizņemti darbos. Domāju, ka viņi vienkārši nezina, ko darīt. Tāpēc šobrīd ir radies arī pieprasījums pēc semināriem, kur koncentrētā veidā pastāstu, kas ir iniciācija un kāpēc tā nepieciešama.
Šādi organizēti pārgājieni var nostrādāt kā katalizators, bet tajos obligāta ir tēva klātbūtne. Viņa vietā neviens cits to neizdarīs. Ja arī izdarīs, tad man žēl tā tēva, jo viņš zaudēs ārkārtīgi daudz.
– Ko darīt, ja ģimenē nav tēva?
– Būs grūti. Vīrietis šajā procesā ir vajadzīgs, jo sievietei vienmēr nostrādās "ķīmija", kas mudina rūpēties. Un viņa to darīs pārspīlēti, tādējādi kropļojot bērnu. Mammai, kura ilgi pavadījusi laiku ar savu dēlu, būs grūti to atdot vīrieša rokās. Būs situācijas, kad tēvs vai cits vīrietis nepamanīs, ka puikam puņķi jau sen tek pāri mutei vai viņš nobrāž ceļus, – viņš absolūti nereaģēs. Tēvs ar dēlu ies tālāk, bet mammai ieslēgsies glābšanas režīms.
Līdz ar to esmu pārliecināts, ka sieviete nevar izdarīt visu, lai izaudzinātu īstu vīru. Bet mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ir draugi, kaimiņi, radi, krusttēvi, galu galā – ir tāds jēdziens kā dzimta. Pat ja nav tēva, būtu gudri, ja mamma parūpētos, lai puika nonāk vīriešu sabiedrībā.
– Minēšu piemēru: tēvs un dēls – abi ir datorfani, un tēvam lielākā mīlestības izpausme ir uzdāvināt dēlam jaunu datoru un iemācīt dažādus programmatūras knifus. Kāda šādās attiecībās varētu būt iniciācija?
– Parasti tēva lielākais izaicinājums ir būt blakus dēlam, būt pieejamam. Tas jau ir labs sākums, ja tēvam ar dēlu ir kopīgas intereses.
– Kā pamudināt, lai tēvi pavada vairāk laika kopā ar dēliem?
– Šajā gadījumā iespējami dažādi risinājumi. Vai nu tēvs pats sadeg, vai dabū "pendeli", vai paša dēls viņu pasūta divas mājas tālāk. Tad tēvs uzdos sev pareizos jautājumus. Domāju, labāk nesagaidīt tādu situāciju.
– Kāpēc tieši tēvu un dēlu attiecības filmās parasti ir visaizkustinošākās?
– Tāpēc, ka tas ir retums. Tas, kas ir ierobežots, ir vērtīgs. Tiklīdz pazūd elektrība vai siltais ūdens, komforts kļūst ārkārtīgi vērtīgs. Tas pats ir ar tēvu un dēlu emocijām.
– Esmu dzirdējusi, ka tēvs neapskauj savu dēlu pirmklasnieku, jo īsti vīrieši tā nedarot. Cik svarīgas tēvu un dēlu attiecībās ir mīlestības fiziskas izpausmes un vārdi "es tevi mīlu"?
– Ikvienam cilvēkam ir ļoti svarīgi dzirdēt šos vārdus! Bet katrs var darīt, kā grib! Kāda citiem daļa? Ja puikam būs neērti, viņš pats pateiks. Turklāt paši puikas labprāt apskaujas. Tikko atbraucu no misijas, kur biju paņēmis līdzi jaunāko dēlu. Pasākuma beigās pie manis pienāca kāda baltkrievu meitene un teica, ka visnozīmīgākais šajā pasākumā bijis vērot manas un dēla attiecības – puika atpūtas brīdī uzlika galvu man uz pleca vai, ejot no aizmugures, apķēra mani un karājās. Zēni paši meklē maigumu un sirsnību, jo tas viņiem ir nepieciešams.
– Kā pasargāt dēlus no aiziešanas neceļos – alkohola, narkotiku lietošanas, nelabvēlīgas kompānijas?
– Ir daudz dzirdēts, ka bērns, kurš nesaņem pietiekamu uzmanību mājās, dodas to meklēt citur. Esmu jautājis tēviem, cik daudz laika viņi velta dēliem. Daudzi atbild, ka stundu dienā, godīgākie – ka piecas līdz desmit minūtes. Tomēr statistika liecina, ka tās ir tikai 16 sekundes. Cik daudz vērtību un uzskatu tēvs var nodot 16 sekundēs? Katram cilvēkam ir svarīga sajūta, ka viņš ir mīlēts, svarīgs, īpašs, piederīgs un spēcīgs. Vai tēvs to paspēj? Tāpēc to dara pagalms, televizors, internets, draugi, skola, ja paveicas – mamma.
Par kompānijām runājot – bieži vien tētim un mammai šķiet, ka tās ir sliktās kompānijas. Bet bieži vien tas tā nemaz nav.
– Ir dzirdēts, ka bērni, kuriem vecāki visu dod, atvēl laiku, rūpējas, tik un tā sapinas ar "sliktām" kompānijām.
– Te es izstāstīšu savu dzīves piemēru. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija seši gadi. Sākumā mani audzināja vecmamma, bet arī viņai nepietika spēka, tāpēc mani ielika internātskolā. Dzīvoju kopā ar bāreņiem. Es skaidri zināju, ka viņiem nav vecāku, bet man ir. Līdz ar to netaisnības sajūta bija tik spēcīga, ka deviņu gadu vecumā es nolēmu: ja mani no šejienes neizņems, kļūšu par bandītu. Bandīts maza bērna prātā nozīmēja sākt smēķēt, laupīt.
Tajā laikā mamma apprecējās otrreiz un izņēma mani no internātskolas. Man, deviņus gadus vecam bērnam, tas lēmums nostrādāja uz otru pusi – es nekad mūžā neesmu ne dzēris, ne smēķējis. Kāpēc tā notika? Nezinu. Man nebija ideāla vide, un es nejutos mīlēts, tātad bija visi apstākļi, lai es aizietu neceļos.
Bet bērnā pašā ir kaut kāda "ķīmija", kas motivē viņa rīcību, tādēļ nevar visu vainu uzgrūst vecākiem. Ir kaut kādas lietas tajā cilvēciņā iekšā, kurām ir jāuzticas. Un ir jāuzticas arī tam, ka viņš izdarīs muļķības. Viņš mācīsies no savām kļūdām. Un ne mīloša mamma, ne organizēti iniciācijas procesi nepalīdzēs. Tas ir jāpieņem.
– Kas tev pašam ir bijis sarežģītākais 27 gadu laulībā?
– Ar mani ir bijis grūti. Man vajadzēja 12 gadus, lai es iemācītos vienu vienkāršu lietu – komunicēt, piemēram, pateikt, kur esmu un kad būšu mājās. Vienmēr likās, ka tā ir brīvības ierobežošana, bet patiesībā tā ir elementāra komunikācija un cieņas izrādīšana otram. Un to var iemācīt bērniem, ja vecāki paši, ejot prom no mājas, vienmēr pasaka, kurp dosies un kad būs mājās.
Un te turpinās stāsts, kāpēc iniciācija ir nepieciešama. Puisis, kurš to ir izgājis un sasniedzis briedumu, spēj sevi izpaust. Ja vaicā viņa viedokli, viņš spēj to pateikt. Bet man ir bijuši gadījumi, kad 14 gadus vecam jaunietim uzdod jautājumu, kā viņam kaut kas patika, bet vienīgā atbilde ir: "Hmmm, mmm..." Un tas pats notiks, kad 40 gadu vecumā viņam sieva jautās: vai tu mani mīli?
– Ko jūs darāt kopā ar dēliem?
– Ejam pārgājienos, braucam uz kino, daudz peldamies. Mans atslēgas vārds ir "piedzīvojums". Tam nav jābūt dārgam pasākumam, tā var būt kaut vai kopīga sēņošana. Lai arī puika pukst, ka ienīst sēnes, es to nedzirdu, bet nākamreiz viņš atkal nāk līdzi. Bieži vien viņam nedodu izvēli. To es saucu par kongruenci – taviem vārdiem ir jāatbilst taviem darbiem. Ja tētis pats liekuļo, viņam nebūs varas.
– Kāds ir pareizākais attiecību modelis bērna audzināšanā?
– Uz šo jautājumu atbildēšu ar piemēru no banku lietām. Kad parādījās nauda, parādījās arī neskaitāmi tās viltojuma veidi. Līdz ar to parādījās arī neskaitāmas viltojumu pazīšanas metodes. Patiesībā eksistē tikai viens veids, kā var iemācīties atšķirt viltojumu no īstas naudas, – ja bankas darbiniekam rāda tikai īsto naudu, nevis simtiem viltojuma paveidu. Jo atcerēties visus tos simtus ir neiespējami.
Tieši tāpat kā atcerēties tagad visus ģimenes modeļus: mamma ir, tēta nav, tētis ir, mammai cits vīrietis, mamma strādā divos darbos... Mēs sajuksim prātā, ja meklēsim atbildes visām situācijām. Eksistē oriģināls. Manā izpratnē oriģināls ir mīlestības pilnas attiecības. Likt bērnam justies mīlētam, svarīgam, spēcīgam, piederīgam, īpašam. Kādā veidā vecāki to panāk, tas ir katra paša ziņā.