Arī politiķim Raivim Dzintaram un viņa sievai žurnālistei Martai Dzintarei, kuri nu jau ceturto gadu tieši Siguldā audzina trīs dēlus – Kārli, Arti un Jāni.
– Kā kļuvāt par siguldiešiem?
Marta: Siguldā dzīvojam vairāk nekā trīs gadus. Pirms tam esam dzīvojuši gan Rīgā, gan Jelgavā, gan Inčukalnā. Uz Siguldu pārcēlāmies 2013. gadā un vienmēr sakām, ka mūsu jaunākais dēls Jānītis vēl pirms piedzimšanas palīdzēja mums dzīvē daudz ko sakārtot: tikām pie jaunas dzīvesvietas, Raivim bija veiksmīgs periods darbā, es, jau gaidot Jānīti, pabeidzu universitāti ar desmitnieku noslēguma darbā, notika arī citas labas lietas.Pirms pārcelšanās uz Siguldu divus gadus dzīvojām Inčukalnā, Raivja ģimenes mājā. Taču, kad gaidījām trešo dēlu Jāni, sapratām, ka māja kļūst par šauru. Tālāk viss ļoti ātri un veiksmīgi sakārtojās. Atradām māju par saprātīgu cenu, izdevās pārdot zemesgabalu Raganā, lai būtu pirmā iemaksa, un dabūjām kredītu ar izdevīgiem nosacījumiem. Tāpēc likās kaitinoši, kad nelabvēļi rakstīja, ka Raivis Dzintars „uzbliezis jaunu māju Siguldā", jo ir atšķirība starp jaunas mājas „uzbliešanu" un kredīta ņemšanu uz vairākām desmitgadēm.
Raivis: Pirmais iespaids par Siguldu bija, ka šeit tikai retais pārvietojas, vienkārši staigājot. Ļoti daudz fiziski aktīvu cilvēku: skrien, nūjo, brauc ar velosipēdu. Otrs iespaids – ļoti daudz jauno māmiņu, daudz bērnu. Vai nu cilvēki, kuri nonāk šeit, vēlas bērnus, vai arī cilvēki ar bērniem meklē iespējas dzīvot Siguldā. Visticamāk, abi varianti.
Marta: Kaut gan esmu no Jelgavas, mans tētis ir dzimis un audzis Siguldā, un manā bērnībā viņš mani ar riteni izvizināja pa visām Siguldas skaistajām vietām. Sanāk, ka šobrīd dzīvoju netālu no savām bērnības atmiņu vietām – Satezeles pilskalna, Paradīzes kalna un citām, tādēļ jūtos šeit kā mājās un nemaz neilgojos pēc Zemgales līdzenumiem. Arī mana mamma, kad atbrauc ciemos no Jelgavas, sajūsminās par Siguldas skatiem un saka, ka pie mums esot kā rezervātā, viss tik skaists un sakopts. Pat cilvēki te esot citādāki, visi izskatās ar dzīvi apmierināti. Ceru, ka arī mūsu bērni izaugot to pieņems kā normu – tādai ir jābūt videi, kur dzīvot.–
Vai ikdienā pamanāt pašvaldības klātbūtni, rūpes par saviem iedzīvotājiem?
Raivis: Ja man pašlaik galvā būtu cepure, noņemtu to pašvaldības priekšā. Izglītības kvalitāte, iespējas bērniem, Sigulda kā daudzveidīgu atpūtas, sporta un kultūras pasākumu vieta... Tā visa nebūtu, ja ne tālredzīgs domes darbs. Arī Ministru kabineta darba grupās Siguldas pašvaldības pārstāvji nāk tiešām labi sagatavojušies un skaidri apzinās Siguldas intereses. Tomēr Siguldai joprojām ir izaicinājumi un ir vēl, kur augt, piemēram, ceļu sakārtošanā. Man tas ir īpaši sāpīgs temats, jo mūsu māja ir pie neasfaltēta ceļa, un putekļu mākoņi karstākos periodos, maigi izsakoties, nav patīkami.
– Vai valstij izdodas atrast sadarbības iespējas ar pašvaldību?
Raivis: Noteikti. Saeimā esmu ievēlēts no Vidzemes apgabala un neliegšos, ka cenšos izmantot katru iespēju, lai palīdzētu tieši Siguldai. Ne tāpēc, ka šeit dzīvoju, bet tāpēc, ka Sigulda ir manas ideālās Latvijas mikromodelis –latviska Latvija, tikai mazākā mērogā. Cīnos par to, lai netiktu aizmirsti pilsētai svarīgie autoceļi, konsultējamies ar pašvaldību par tiem Eiropas fondu projektiem, kuros Siguldai ir izredzes tikt pie laba rezultāta, saskaņojam vietējo skolu intereses, izstrādājot jauno pedagogu atalgojuma modeli un citos veidos.
Nu jau vairākus gadus pēc kārtas sagādājam finansējumu Siguldā bāzētajai biedrībai „Cerību spārni", kas atbalsta bērnus ar īpašām vajadzībām. Pērn valsts budžetā šim mērķim noorganizējām vairāk nekā 50 tūkstošus eiro, lai „Cerību spārni" varētu pārcelties uz jaunām, piemērotām telpām un vecās telpas varētu izmantot bērnudārza paplašināšanai.
– Plašsaziņas līdzekļos atklāti esat stāstījuši par sava vidējā dēliņa īpašo situāciju. Vai atbalstīt „Cerību spārnus" mudināja saskaršanās ar šīm problēmām personīgi?
Raivis: Jau samērā agri pamanījām, ka vidējais dēliņš komunikācijā ar citiem cilvēkiem ir atšķirīgs. Tagad viņam ir pieci gadiņi, viņš joprojām ļoti maz runā, un attiecībās ar pasauli viņam ir sava, īpaša pieeja. Speciālisti atzinuši, ka runa ir par autiskā spektra traucējumiem. Protams, tas rada grūtības, un reizēm nevar izvairīties no pārdzīvojumiem. Bet, kā zināms, pasaulē nekas nenotiek nejauši. Man kā politiķim tieši Artis ir palīdzējis ieraudzīt ļoti sāpīgu problēmu loku, kas saistīts ar to līdzcilvēku iespējām, kam ir īpašas vajadzības.
– Kāda ir jūsu ikdiena ar trīs bērniem?
Marta: Daudz laika, protams, paņem loģistika – visi jāizvadā uz dārziņu un skolu, vecākajam dēlam Kārlim ir arī klavieru un džudo nodarbības. Kārlis mācās Laurenču sākumskolā, abi mazākie apmeklē bērnudārzu „Pasaciņa". Starp citu, skolā un dārziņā ir maz zēnu, vārdā Jānis, – sanāk, ka esam devuši dēlam ļoti oriģinālu vārdu.
Sevišķs prieks par vidējā dēla Arta grupiņu bērniem ar īpašām vajadzībām. Tajā valda brīnišķīga atmosfēra, gluži kā lielā ģimenē. Artis mums ir rets putns –ar savu īpašo skatījumu uz dzīvi viņš ir iekarojis daudzas sirdis. Daudzi grib viņu ņurcīt un bučot. Ikdienā mums lieli palīgi ir omas un auklīte.
Svarīgi pavadīt laiku arī divatā ar vīru, jo esmu ne tikai mamma, bet arī sieva. Regulāri apmeklējam teātri un citus pasākumus Rīgā, savukārt Siguldā ir vislabākais kinoteātris Latvijā, ko vienmēr iesakām citiem. Man šķiet, visi mūsu paziņas domā, ka Sigulda ir paradīze zemes virsū, ņemot vērā to, cik daudz labu lietu stāstām par šo vietu.
Tagad, kad bērni paaugušies, varu veltīt laiku arī darbiem ārpus mājas. Pēc izglītības esmu angļu filoloģe, šobrīd savu radošo izpausmi rodu žurnālistikā, rakstot par sev interesējošām gan vietēja, gan nacionāla mēroga tēmām. Katrs cilvēks ir vērtība, tādēļ man patīk klausīties dažādos dzīvesstāstos un darīt tos zināmus citiem.
– Jūs stāstījāt, ka pieredze ģimenē dod atziņas darbam. Kā ir ar otro virzienu? Kā izdodas aktīvu darbu politikā savienot ar ģimeni un bērniem?
Raivis: Nevarētu savienot, ja nebūtu tik mīļas un saprotošas sievas!
Marta: Jā, jā, tas, protams, ir svarīgākais! (Smejas)
Raivis: Problēma nereti ir tā, ka, pārnākot mājās, darbs nebeidzas. Galva joprojām ir pilna ar problēmām, rūpēm, plāniem... It kā fiziski esmu mājās un kopā ar savējiem, bet kaut kāda daļa manis ir citur. Regulāri izskrienu 5–15 kilo-metrus krosiņu vai nokausēju sevi trenažieru zālē. Tas man bieži darbojas kā filtrs, lai atslēgtos un pēc tam varētu pievērsties ģimenei. Daži jau zina, ka mēdzu tālruni izslēgt vai nolikt atvilktnē, lai varu, piemēram, mierīgi paspēlēt futbolu ar vecāko dēlu vai doties pastaigā ar sievu.
Marta: Esmu pieņēmusi Raivja darba režīmu un uzskatu, ka svarīgākais ir nevis kopā pavadītā laika kvantitāte, bet kvalitāte. Zinu, ka Raivis bieži ir aizņemts darbos, un pieņemu to kā normu, nevis zāģēju viņu par to. Taču ir bijis tā, ka pievakarē zvanu Raivim no veikala, bet viņš atslēdz zvanu. Domāju, kādas svarīgas darba lietas kārto, bet izrādās, viņš tiešsaistē spēlē šahu ar kādu amerikāni un es iztraucēju spēli pēdējās sekundēs.
Raivis: Tā kā nevaru Martu pierunāt spēlēt vairāk par vienu šaha partiju nedēļā, nākas spēlēt ar amerikāņiem. (Smejas) Neesmu diži labs šahists, bet šī spēle man ļoti patīk. Kādreiz aktīvi nodarbojos ar cīņas sportu. Abas šīs disciplīnas apvienojot, rodas kaut kas līdzīgs manai ikdienai politikā.Nav tā, ka maz laika veltām viens otram. Varbūt mazliet traucē tas, ka politika visur nāk līdzi. Latvijā lielākā daļa cilvēku mani pazīst vaigā, līdz ar to visu laiku esmu kā uz skatuves. Vai tas ir kultūras pasākums, veikals, skola vai vienkārši pastaiga pa takām, visur pavada skatieni – citreiz pētoši, citreiz dusmīgi, citreiz atbalstoši, citreiz mulstoši. Jebkurā vietā un laikā man jārēķinās, ka pretimnācējs var uzsākt sarunu, stāstīt savu sāpi un prasīt risinājumu problēmām. Bieži vien tādām problēmām, kuras nav manās iespējās atrisināt, lai arī cik ļoti to gribētu. Ik uz soļa ir sajūta, ka tevi vērtē kā politiķi, ne mirkli nedrīksti zaudēt koncentrēšanos. Atzīšos, ka tas ļoti nogurdina un atņem enerģiju.
– Cik daudz Martai sanāk sekot līdzi politikai?
Marta: Protams, gribot negribot nākas sekot līdzi aktualitātēm. Dažreiz Raivis man pajautā padomu, ko mana sievišķā intuīcija saka vienā vai otrā situācijā. Taču vairs neiesaistos tik lielā mērā, kā tas bija kādreiz, partijas veidošanas laikā. Atceros, kā pirms dibināšanas kongresa kopā ar Raivi visu nakti kārtojām mapītes delegātiem, gatavojām dokumentus cerībā, ka atnāks pietiekami daudz cilvēku. Atnāca daudz vairāk. Lielajā viesnīcas „Rīga" zālē cilvēkiem nepietika vietu, kur sēdēt. Atceroties to laiku, tas liekas tik sen! Bet galvenais, ka Raivis joprojām ir tāds, kādu viņu iemīlēju, – gluži kā pasaku bruņinieks, kurš nebaidās nekādu cīņu un deg par savu mērķi. Starp citu, iepazināmies saulgriežu svinībās, tāpēc šis mums ir īpašs laiks. Man dažreiz šķiet, ka esmu tāda parasta meitene blakus savam neparastajam vīram, bet tad viņš oponē: nē, nē, citādi jau nebūtu mani apprecējis! (Smejas) Bez humora izjūtas attiecībās arī neiztikt, un labi, ka mums tā ir līdzīga.
– Raivi, jūs organizāciju sākāt veidot 16 gadu vecumā. Kādas ir bijušas skaudrākās mācības šo gadu laikā?
– Kādreiz man šķita, ka politikā pietiek zināt, kā ir pareizi un kā ir taisnīgi. Ne nieka! Pirmkārt, ir ļoti skaidri jāapzinās mērķis un pacietīgi, neatlaidīgi uz to jāiet. Otrkārt, ceļā uz mērķi ir jāprot sadarboties ar cilvēkiem. Arī tādiem, ar kuriem nedomā vienādi. Ja pirmo principu nojautis esmu vienmēr, tad sadarbošanās nozīmi tā pa īstam vēl mācos. Agrāk manī dzīvoja lielāks huligāns – bieži aizstāvēju pārliecību ar strīdiem un arī ar dūrēm. Varbūt sieva un bērni mani ir izaudzinājuši, bet šobrīd svarīgāk šķiet ieklausīties, saprast cilvēku un atrast īstās atslēgas, lai arī mani pašu saprastu. Un vēl viena atziņa. Politika nav podziņu spiešana balsojot. Tas ir ļoti neveselīgs, nervu resursus patērējošs, smags darbs.
– Vai nav bijušas reizes, kad gribas visu mest pie malas?– Šaubas ir bijušas tikai par metožu izvēli, bet nekad ne par kodolu. Latviešiem ir jāturpinās. Izcelt un sargāt to, kas mūs, latviešus, vieno, es uzskatu par pašu svarīgāko kā politikā, tā ikvienā dzīves jomā. Vai tā ir attieksme pret tautas varoņiem un vēsturi vai latviešu valodas un kultūras lomas stiprināšana, vai ieguldījums bērnos un viņu audzināšanā... Tā ir tā misija, kuru Dievs ir uzticējis ekskluzīvi tikai mums, Latvijas cilvēkiem. Es to ļoti dziļi izjutu tad, kad savulaik strādāju par skolotāju, arī tad, kad biju rakstošais žurnālists, un tagad Saeimā. Kamēr liktenis un vēlētāji ļaus, es rūpēšos, lai mana pārliecība būtu pārstāvēta valsts līmenī.