09.06.2016 14:05

Aizbildnis: Žēl, ka nav likuma, kas noteiktu, ka bērni ir jāmīl

Autors  Jana Babre-Laime
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
attēlam ir ilustratīva nozīme attēlam ir ilustratīva nozīme arhīvs

Pirms pāris nedēļām ažiotāžu plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos izraisīja kāds gadījums Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, proti, kāda māmiņa, kura šajā ārstniecības iestādē atradās kopā ar savu bērniņu, pamanīja, ka mazulis no bērnunama slimnīcā ārstējas viens, bez pieaugušā pavadības.

Notikušais sabiedrībā raisījis plašas diskusijas par šo tēmu, sākot ar jautājumu, vai ar šādām situācijām bērnu slimnīcai jāsaskaras bieži, un beidzot ar apgalvojumiem, ka bērnunamos bērni tiek pamesti novārtā un laiku pavada vienatnē.


Vai likums regulē šādas situācijas?

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Krastiņa norāda, ka normatīvie akti nenosaka un neregulē to, ka pie bērniņa, kurš slimnīcā ieradies ārstēties no kādas ārpusģimenes aprūpes iestādes, būtu jāatrodas pieaugušam aprūpētājam, kurš velta uzmanību tikai šim konkrētajam mazulim.

Krastiņas kundze piebilst, ka, no bērnu tiesību aizsardzības viedokļa, nebūtu gluži korekti dalīt bērnus ģimenē un bērnunamā augošajos. Turklāt ir situācijas, kad arī ģimenē augoši bērni tiek atstāti slimnīcā vieni, jo mājās ir vēl citi mazuļi. Brīdī, kad bērns atrodas medicīnas iestādē ārstniecības nolūkos vai pēcoperācijas periodā, atbildību par šo bērnu uzņemas arī slimnīcas personāls.

Savukārt sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos izskanējis viedoklis, ka, atrodoties slimnīcā, bērnunama mazuļi jebkurā gadījumā saņemot vairāk uzmanības, nekā atrodoties iestādē, kur tie tiekot apkopti un baroti pēc stingra grafika. Turklāt aprūpes centros neesot atļauts bērnus ņemt rokās, lai tos samīļotu.

Vaicāta, vai bērnunamā mazuļi saņem individuālu aprūpi, Inga Krastiņa atbild apstiprinoši. Ēdināšana bērnunamos notiekot pēc grafika, bet tas esot mīts, ka arī autiņbiksītes tiekot mainītas pēc stingra režīma. Bērni pārtīti tiekot tikai un vienīgi pēc vajadzības, pulkstenī neviens neskatoties. Autiņbiksīšu krājumi bērnunamos tiekot nodrošināti pietiekamā apjomā.

Tāpat departamenta direktore teic, ka mīts esot stāsti par bērnu atstāšanu novārtā – apgalvojums, ka aprūpētāji bez vajadzības nedrīkst iet pie bērna un veidot kontaktu ar viņu, lai mazulis aprūpētājam nepieķertos, ir nepatiesi, bērni tiekot ne tikai aprūpēti, bet arī samīļoti. Protams, ja mazulis mierīgi spēlējas, neviens viņu no gultiņas ārā nerauj, un aprūpētājs pievēršas raudošajiem vai nemierīgajiem bērniņiem. Katrs bērnunams pats nosaka, cik aprūpētāju iestādē būs uz attiecīgo bērnu skaitu. Inga Krastiņa norāda, ka normatīvo aktu vai citu dokumentu, kas to noteiktu un regulētu, nav.

Teiktajam piekrīt arī bērnunama "Pļavnieki" vadītāja Vēsma Priedīte, sakot, ka šādu regulējošo normatīvo aktu neesot, bet konkrēti viņu iestādē uz četriem mazuļiem esot viena aprūpētāja.

Vai bērnunamu mazuļi ir pamesti novārtā?

Pļavnieku bērnunama vadītāja V. Priedīte arī norāda, ka situācija, kas izraisījusi ažiotāžu presē, ir skatīta ļoti vienpusēji. Šis konkrētais bērniņš, kurš vairākas dienas atradās slimnīcā viens, ir ilgu laiku dzīvojis ģimenē kopā ar mammu un tikai nesen izņemts no ģimenes. Mamma pati izrādījusi interesi par bērna atgūšanu un vēlējusies arī aprūpēt mazuli slimnīcā. Bērnam šī bijusi plānveida operācija, kas noteikta, mazulim vēl atrodoties ģimenē, un mamma pati bērniņu vadājusi pie ārstiem.

Zināmu iemeslu dēļ mamma pie bērna pirmajās dienās tomēr atbraukt nav varējusi, tāpēc vēlāk bērnunama aprūpētāja devusies pie mazuļa, tomēr tas nenozīmē, ka situācija vērtējama viennozīmīgi. Ja mamma izrāda interesi par bērnu, iestāde to respektē un veicina šādus kontaktus. Turklāt mamma pie mazuļa tomēr ieradusies, un pēcoperācijas laiku mazulis pavadījis kopā ar viņu.

Vēsma Priedīte atklāj, ka plašsaziņas līdzekļi pārspīlējuši šādu situāciju biežumu: "Bērnunamu audzēkņu uzturēšanās slimnīcā nav ikdiena! Nav tā, ka mūsu bērni katru dienu dotos ārstēties vai veikt operācijas uz bērnu slimnīcu, paliekot tur vieni."

Šo faktu apstiprina arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Komunikācijas un mārketinga daļas vadītāja Dace Preisa, norādot, ka 2015. gadā slimnīcā ārstējušies 73 bērni no ārpusģimenes aprūpes iestādēm, to skaitā no pansionātiem un krīzes centriem, ne tikai no bērnunamiem.

Pļavnieku bērnunama sociālā darbiniece Anda Pukste norāda, ka arī daudzbērnu ģimenes bieži sastopas ar situāciju, kad bērnam slimnīcā jāārstējas vienam. "Vai arī šos cilvēkus nosodīsim? Bieži vien dzīvē gadās situācijas, kuras nevar tikt vērtētas viennozīmīgi. Turklāt pēc nopietnām operācijām bērnam ir nepieciešams miers un primārā ir bērna veselība. Slimnīcā bērns tomēr pirmām kārtām atrodas veselības problēmu dēļ, tāpēc arī brīvprātīgajiem, kuri šādās situācijās vēlas palīdzēt, būtu jāiziet apmācība, kā bērnu aprūpēt. Ir operācijas, pēc kurām bērnu rokās nemaz nedrīkst ņemt vai arī tas jādara noteiktā veidā, ievērojot ārsta norādes."

Sociālā darbiniece noteikti nepiekrīt apgalvojumam, ka bērnunamu bērni neraud vai tiktu pamesti novārtā. Protams, iestāde – tā nav ģimene, bet iespēju robežās aprūpētāji pievērš uzmanību arī bērna emocionālajai labsajūtai. Aprūpētājas drīkst veidot kontaktu ar bērniem un to arī darot, piemēram, zīdaiņi tiek baroti tikai un vienīgi, turot tos rokās.

Vēsma Priedīte uzsver, ka bērnunams ir pārejas posms starp bērna izņemšanu no ģimenes un nonākšanu kādā citā aprūpes formā – aizbildnībā, audžuģimenē vai adopcijā, jo jebkuram bērnam vispiemērotākā vide ir ģimene.

Pieredzes stāsti

Savs viedoklis par bērnu situāciju aprūpes iestādēs ir arī cilvēkiem, kuri patiešām saskārušies ar bērnunama mazuļu pieņemšanu ģimenē.

Sanita un Juris (vārdi mainīti – aut.) ir vecāki trīs bērniņiem, no kuriem jaunākie – Roberts un Elizabete – ir adoptēti. Stāsta Sanita: "Gribējām dot mīlestību un uzmanību vēl kādam bērniņam. Sākumā plānojām būt tikai viesģimene, kas bērnu pie sevis ņem brīvdienās. Šķita svarīgi mazajai dvēselītei parādīt, ka ir arī dzīve ārpus bērnunama sienām. Kad dokumenti bija sakārtoti, pirmo reizi viesojāmies bērnunamā, un mūsu sirdīs iekrita nepilnus divus gadus veca meitenīte. Neteiksim, ka notika klikšķis un mēs uzreiz sapratām – viņa ir mūsējā, drīzāk bija mazulītes žēl. Sākumā apciemojām Elizabeti iestādē, tikai pēc laika meitenīte pirmo reizi palika pie mums brīvdienās.

Laiks ritēja, un mazulīti iemīlējām, tāpēc izlēmām par labu adopcijai. Tolaik Elizabetes mammai bija piedzimis vēl viens bērniņš, puisītis. Robertam tobrīd bija tikai četri mēneši. Lai māsa un brālis netiktu šķirti, piekritām adoptēt abus bērnus. Sākums bija grūts. Tā kā meitenīte pirms ievietošanas bērnunamā bija dzīvojusi arī savā bioloģiskajā ģimenē, viņa bija saņēmusi lai gan greizu, tomēr kaut kādu priekšstatu par ģimeniskām attiecībām un rūpēm. Cik zinu, mamma Elizabeti bija pat mazliet barojusi ar krūti.

Roberts no ģimenes tika izņemts neilgi pēc dzimšanas, un ziniet – atšķirība bija jūtama. Četru mēnešu vecumā puika bija kā savvaļas kaķēns – nebija pieradis, ka viņu ņem klēpī un mīļo, neprotestēja, ja viņu atstāja vienu, un faktiski nemaz neraudāja! Atceros, kad pašiem piedzima dēls, pirmos mēnešus nebija pat laika īsti paēst, mazais neparko negribēja palikt viens! Negribu nevienam neko pārmest, bet rodas jautājums: vai tiešām pat tik mazi bērni bērnunamā lielāko daļu laika pavada vieni? Bērns neraud, jo viņš saprot, ka nav vērts to darīt – neviens tāpat pie viņa nenāks!"

Ilze un Mārtiņš ir aizbildņi meitenītei, kuru sešu mēnešu vecumā pieņēma savā ģimenē no bērnunama. Mārtiņš norāda uz, viņaprāt, nesakārtotam lietām šajā jomā: "Katrīna sākotnēji nebija juridiski brīva – tas nozīmē, ka viņas vecākiem nebija pārtrauktas aprūpes tiesības. Nevarējām mazo uzreiz adoptēt, bet pilntiesīgi drīkstējām par viņu rūpēties kā par savu bērnu. Dokumentu kārtošanas procesā izjutām lielu pretimnākšanu gan no bāriņtiesas, gan no bērnunama darbinieku puses. Domāju, ka bērnunamā iespējams strādāt tikai tad, ja tā ir tava sirdslieta. Iestādes darbiniekiem pārmest neko nevaru, domāju, ka cilvēki strādā pēc labākās sirdsapziņas.

Cits jautājums, kas notiek ar šo sistēmu kā tādu. Ārpus ģimenes augošu bērnu aprūpes sistēmu veido dažādas ministrijas, aizmirstot, ka nerunājam par kaut kādām lietām, bet par dzīviem bērniem, kuriem jau tā nav viegli klājies dzīvē. Skaidrs, ka bērnunamā mazajiem neviens nesēž klāt tā, kā tas notiek mājās. Lielāko daļu laika mazuļi atrodas gultiņās vai rotaļu manēžās vieni. Paēd, pārtin un dzīvo tālāk. Bet vai tā ir tikai darbinieku vaina? Darbinieku ir tik, cik viņu ir, jautājums, kāpēc valsts institūcijas, kuru pārraudzībā bērnunami atrodas, nealgo vairāk auklīšu un aprūpētāju.

Mani mulsina sabiedrības dubultā morāle šādās reizēs: ārprāts, bērnunama bērni slimnīcā ārstējās vieni! Bet, mīļie cilvēki, arī bērnunamā lielāko daļu laika viņi pavada vieni! Un sašutušās mammas, kuras šo skandālu sociālajos tīklos sacēla, – kāds bija viņu mērķis? Jūsu ērtajā ikdienā uzradās kāds, kurš atgādināja, ka pasaule nav tik rožaina? Rezultātā pa ādu dabūja tikai bērnunama darbinieki!

Vai arī ģimenēs dzīvojošie bērni bieži nav pamesti novārtā? Vai bērnu, kurš divu gadu vecumā laiku no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā pavada bērnudārzā, arī neaudzina šī iestāde, nevis vecāki? Žēl, ka nav iespējams izdot likumu, kurš noteiktu, ka bērni ir jāmīl."