Un uzklausīju stāstus par ģimenēm, kur bērni dzimst kā mazi kaķēni, dzīvo smirdīgos un netīros mājokļos, saņem savu vecāku dzērumu lamas un sitienus un tiek pamesti kā nevajadzīgas un izmetamas lietas.
Kad no iepriekšējiem bērniem šīs mātes "dzeguzes" ir atbrīvojušās, viņas atkal dzemdē jaunus, jo par tiem var saņemt labus pabalstus, ko nodzert vai izpirkt dažādos niekos. Tik vienkārši. Nekādu mātes instinktu, nekādas vēlēšanās nosargāt un paturēt to, kam vajadzētu būt visdārgākajam pasaulē, nekādu jūtu, kas radušās no viena maģiska vārdiņa mīlestība.
Bet labi, ka tomēr dzīvē līdzās šīm aplamībām un sāpīgajām pieredzēm dzīvo cilvēki, kuri prot godā turēt savu ģimeni, audzināt bērnus, tos cienīt un mīlēt.
Jau labu laiku gaidīju mirkli, kad varēšu iepazīstināt ar vienu šādu ģimeni Saulkrastos – Ievu un Uldi Mazajiem, kas ar saviem četriem bērniem Emīlu, Katrīnu, Filipu un Marku dzīvo man kaimiņos. Daudzus gadus vēroju šo ģimeni, viņu attiecības, intereses, sadzīves rituālus, iedibinātās tradīcijas. Arī to, cik vienoti viņi ir savā ģimeniskumā un labprāt laiku aizvada kopā. Kā viņi paši saka – savā " kompānijā".
Tāpēc maijā, kad svinam Mātes un arī Ģimenes dienu, gribējās aiziet ciemos pie viņiem un aprunāties ar Ievu un Uldi Mazajiem. Sarunā starp bērnu čalām un rotaļām, ģimenes vakariņām un trokšņaino noskaņu, kura šajā mājā aprimst tikai nakts miera stundās.
– Ļoti labi atceros reizi, kad iepretī mūsu mājai piestāja mašīna, no tās izkāpa jauna sieviete un vīrietis un aizgāja skatīties brīvo zemes gabalu. Domāju, vai tiešām viņi te nāks dzīvot – uz meža zemes ar panīkušiem kokiem, mitrumā izaugušām garām smilgām un lielu gadiem krātu atkritumu kalnu. Bet jūs tomēr atnācāt, īsā laikā uzcēlāt māju, visu sakopāt un iztīrījāt. Kāpēc jums iepatikās šī vieta un paši Saulkrasti?
Ieva: Mēs dzīvojām labā dzīvoklī pilsētas centrā. Divi jauni cilvēki, kuriem bija ērti, ka jebkurā brīdī varam aizskriet līdz veikaliem, darbam, teātriem un koncertiem, bieži satikt paziņas un draugus, pasēdēt kafejnīcās. Mēs pat lepojāmies, ka mums laimējies tikt pašiem pie sava dzīvokļa. Pēc laika piedzima pirmais bērns.
Spilgti atceros dienu, kad pirmo reizi laimīgā māmiņa ar bērnu ratiņos izgāja pastaigāties. Braucām pa Čaka ielu uz Ziedoņdārzu. Te pēkšņi mums līdzās nobremzēja dzeltenais autobuss "Ikarus". Uzņēma pieturā pasažierus un, izpūtis melnus dūmus, aizbrauca tālāk. Tas man bija šoks. Mans bērns, kuru tik ļoti mīlēju, bija spiests ieelpot šo indīgo smirdoņu.
Pārnācu mājās, savas sajūtas un pārdomas vakarā atklāju vīram. Tad mums, pārliecinātiem vairākās paaudzēs dzīvojošiem rīdziniekiem, ienāca prātā doma, ka Rīga nav piemērota vieta dzīvei ar bērniem.
Uldis: Vēl jau pagāja kāds laiks, kamēr sākām nopietni domāt par vietu ārpus Rīgas. Vispirms jau, lai pavadītu vasaras pie dabas zaļumos. Par pastāvīgu dzīvi Saulkrastos nekādas domas nebija. Man gan ļoti gribējās atrast vietu pie jūras. Atmiņā bija palikušas vasaras, kuras aizvadīju skolu brīvlaikā pie vecmāmiņas Jūrmalā Mellužos. Kaut tādā Jūrmalā, kāda tā bija attīstījusies, dzīvot gan vairs negribēju.
Pieļāvām varbūtību, ka izvēle varētu būt par labu arī Pierīgas ezeru tuvumam: Langstiņi, Berģi, Upesciems. Braucām, skatījāmies un katru reizi atgriezāmies vīlušies. Tad pavirzījāmies mazliet tālāk no Rīgas. Sākām apskatīt piedāvājumu Saulkrastu kooperatīvos viņpus dzelzceļa sliedēm. Mums jau toreiz naudas arī nebija. Neko izcili dārgu nevarējām atļauties. Te atkal mūs piemeklēja vilšanās. Pārdošanā bija dzīvošanai nederīgas būdas, nesakoptā pielūžņotā vidē un visapkārt cilvēki runāja svešā mēlē.
Tad Ievas tēvs teica, ja jau meklējat ārpus Rīgas zemi, tad vajag celt kārtīgu māju un pārvākties uz dzīvi. Nav ko velti naudu tērēt. Visā šajā meklēšanas gaitā mūsu ģimenē pieteicās otrais bērns. Nu jau lieta kļuva pavisam nopietna. Braucām atkal uz Saulkrastiem. Šoreiz jau skatījām zemes gabalus šaipus dzelzceļam, kur ziemas māju rajons. Izšķiršanās bija starp diviem apbūves gabaliem. Viens tuvāk Pabažu stacijai, otrs tuvāk Baltajai kāpai. Izšķīrāmies par otro. Prozaiska iemesla dēļ, tas bija par diviem dolāriem kvadrātmetrā lētāks. Kopumā tā bija ievērojama summa un mums tas nebija mazsvarīgi.
Varējām jau vēl lētāk toreiz nopirkt Mārupes pļavās, taču man bija vajadzīga jūra. Tas likās arī pārāk bezpersoniski. Tukšā vietā bez kāda kociņa.
Ieva: Skats pirmajā acumirklī nebija pievilcīgs. Te bija iestaigāts celiņš cilvēkiem, kas no kooperatīviem gāja uz staciju. Viņiem šķita svēts pienākums savus atkritumu maisiņus, ejot uz vilcienu, izmest mežā. Vēl labu laiku, kamēr nebija uzlikts žogs šis ieradums turpinājās. Kad aizrādījām, ka šī taču ir privāta teritorija, daudzi dusmojās un nesaprata, kāpēc gadiem viņi to drīkstējuši un tagad vairs nē.
Kad sākām taisīt zālāju un apstādījumus, plēsām ārā no zemes atstāto kultūrslāni: vecas bundžas, burkas, stikla lauskas, gultu matraču atsperes un sazin vēl ko. Māju uzcēlām praktiski gada laikā un tūlīt arī atnācām šeit dzīvot. Gan Emīls, gan Katrīna varēja elpot svaigu jūras un priežu gaisu un justies brīvi un neierobežoti.
Te mums ir labi. Esam pilsētā un tomēr nomaļus no centra. Pa dienu garām aizbrauc tikai dažas kaimiņu mašīnas. Bērni var droši braukāties un spēlēties arī ārpus sētas. Man nav jāuztraucas, ka viņi izies ārpus vārtiņiem. Jūra un pludmale arī gluži kā privātā. Izņemot karstās vasaras dienas, cilvēku nav pārāk daudz.
Uldis: Saulkrastos ir arī ļoti interesanta un spraiga kultūras notikumu dzīve. Festivāli, koncerti, pasākumi bērniem. Cenšamies tos apmeklēt. Īpaši jau patīk ikgadējs koncerts Baltajā kāpā saulrietā, kas notiek pilsētas svētkos jūlijā. Reizēm gan gribētos vairāk informācijas par pasākumiem, lai neatjēdzamies, ka kaut kas interesants paslīdējis garām, kā arī varbūt svētku reizēs biežāk varētu kursēt vietējie autobusi, jo, braucot ar mašīnu, ir lielas problēmas ar tās novietošanu saprātīgi sasniedzamā vietā.
– Vai, dibinot ģimeni, jau bija doma, ka tajā varētu būt vairāk par diviem bērniem?
Ieva: Tajā brīdī noteikti par to nedomājām. Es biju ģimenē vienīgais bērns un man nebija priekšstata kā tas ir dzīvot lielā, trokšņainā ģimenē. Es to biju vērojusi tikai paziņām no malas un man nemaz tas nelikās tik pievilcīgi. Es augu uzpasēta, pieskatīta un kontrolēta, un visa vecāku uzmanība tika man vienai.
Divu bērnu ģimene tas tāds standarts: dēls un meita. Tā jau vienu laiku mums bija. Dēls un meita aug, māja uzbūvēta, dzīve sakārtota, ko vēl var vēlēties. Iestājās kaut kāds mulsums. Zemapziņā jau noteikti doma par vēl kādu bērnu nelika mieru. Pamazām abi ar Uldi sapratām, ka mums gribas mājās vēl kādu mazu balstiņu.
Tad nāca tie bēdīgi slavenie krīzes gadi, darba kļuva mazāk, un es jutu, ka tas varētu būt brīdis vēl vienam mazulim. Likās, dzīve būtu piepildītāka, ja dosim dzīvību vēl vienam cilvēkbērnam. Tā pasaulē nāca puika Filips.
Bija jau arī mazliet pārdomas par šo izšķiršanos. Man nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, jutos vēl jauna, varētu pa ballītēm paskraidīt, bet jau trešais bērns. Bet tas tikai tāds mirkļa vājums. Esmu pārliecināta, ka sievietei karjeras kāpnes nav pats galvenais. Manu pašapziņu stiprina kaut kas cits, nevis cik augstu kāpšu veidojot savu karjeru.
Trīs bērni nāca pārdomāti un iecerēti. Jāatzīstas, ceturtais gan mums bija pārsteigums. Ieradās pasaulē kā speciāla Dieva dāvana mums. Tagad skatos uz visiem četriem un saprotu, ka tieši tā tam vajadzēja būt. Mēdz taču teikt - trīs lietas labas lietas un tā ceturtā no sirds.
Uldis: Es pats nāku no lielas ģimenes. Mēs esam trīs brāļi un māsa. Gluži kā mums tagad. Tāpēc hipotētiski pieļāvu, ka arī man varētu būt vairāk bērnu. Mums ir ļoti kupls tuvāko radu loks. Katram manam brālim ir pa trīs bērniem. Kad sabrauc ciemos, kopā ar vecmāmiņām tie ir 20 cilvēki. Tas ir tas šaurais ģimenes loks. Kad nāk jubilejas, bērniem jautājam, kā svinēsim šaurajā ģimenes lokā vai ar draugiem. Tad sanāk visi piecdesmit cilvēki.
– Mēdz teikt, kur paēd divas mutes, pietiks arī trešajai un ceturtajai. Vai izjūtat lielu starpību fiziskajā un arī emocionālajā slodzē, kad bija divi un tagad četri bērni?
Ieva: Liela starpība man šķita starp divi un trīs. Četri jau ir pavisam liela atšķirība slodzē. Varbūt tāpēc cilvēki tik lielu uzsvaru liek tieši uz tiem trim, kā gala ciparu. Varbūt tā atšķirība nav tik daudz fiziskā jomā, bet gan emocionāli. Vienmēr pārraudzībai ir jābūt sakārtotai manā galvā. Ne jau tas ka jāvāra lielāks zupas katls un cik šķīvji uz galda jāliek. Katram no viņiem ir jāatrod laiks. Par katru ir jāpadomā. Jāseko līdzi.
Tas, ka bērns ir pusaudzis, nenozīmē, ka viņam var veltīt mazāk laika. Dažkārt tieši viņam tā uzmanība ir vajadzīga visvairāk. Kam tad viņš uzticēs savus pārdzīvojumus, šaubas, nesapratni par dzīves lietām, ja ne vecākiem. Tāpat kā mazajiem arī lielākajiem vakaros gribas gultā vēl pirms miega parunāties, izkratīt sirdi. Viņš redz, ka man ir bēbis klēpī, neteiks neko un aizies uz savu istabu, bet zināma sāpe paliks. Man negribas palaist dzīvē garām šo uzticēšanās mirkli. Nezinu vai man vienmēr tas izdodas, bet es apzinos, ka to nevajadzētu darīt.
– Kā ir ar tevi, Uldi? Vai tev pietiek laika bērniem, sievai? Jo kādam taču tā nauda ir jānopelna ar ko ģimeni uzturēt. Bieži redzu, ka tavā darba istabā gaisma vēl ir pat divos naktī.
Uldis: Nevaru lepoties, ka man būtu daudz brīva laika, ko varu pilnībā veltīt ģimenei. Taču visgrūtākie bija tieši pirmie pieci gadi, kad es strādāju vairāk nekā šobrīd, lai nodrošinātu ģimeni, uzceltu māju, sakārtotu dzīvi. No rīta agri braucu uz darbu, kad bērni vēl gulēja, vakarā atgriezos, kad viņi jau bija devušies pie miera.
Tas bija tas Rīgas laiks, kad gribējām ātrāk tikt projām. Pilsēta nemanāmi tevi ievelk. Ja ļaujies, darbs ir 24 stundas diennaktī. Tur ir nemitīgas, pat neplānotas tikšanās, sarunas, pasākumi un ja vienreiz nepateiksi – stop, vari sevi tā arī sadedzināt. Šeit tu iekāp mašīnā, brauc uz māju un darbdiena ir beigusies. Vakara cēlienu esi kopā ar ģimeni un bērniem. Izņemot gadījumus, kad vēl pa vakaru vai arī pusnaktī ir jāpasēž pie datora un jāpastrādā.
Mūžīgi tā dzīvot nevarēja. Lai tik lielu ģimeni uzturētu, ir patiešām daudz jāstrādā, jo izdevumi ir pieauguši. Bet visas lietas sakārtojot, laiks pietiek arī bērniem. Tas ritms bija par nežēlīgu. Tagad es saprotu, ka tolaik lietas esmu darījis tādā vājprātā. Tad cilvēks pārtrauc dzīvot, jo ir tikai viens traks skrējiens pa dzīvi. To nogurumu jau tūlīt nemana. Tas uzkrājas gadiem, līdz vienā brīdī cilvēku salauž. Ir reizēm jāiemācās pateikt – nē.
– Rudenī piedzima mazais Marks , kad visiem par pārsteigumu, kaimiņi saka – viņi ar mēnesi vecu bērnu pirms Ziemsvētkiem ir aizbraukuši slēpot uz Itāliju. Kas jūs pamudināja pieņemt tik pārdrošu lēmumu?
Ieva: Mums ģimenē ir lietas, ko visi darām kopā. Šī ir viena no tādām, reizi vai divas gadā braucam uz kalniem kopā slēpot. Šis pasākums jau sen bija ieplānots, bet tad pieteicās Marks. Domājām, ko darīt? Es jau ģimenei teicu, lai brauc bez manis. Mēs ar mazo Marčuku paliksim mājās. Taču pārējie teica, nē, tad arī mēs paliekam kopā ar tevi. Es viņiem nevarēju atteikt šo ilgi gaidīto prieku un nolēmām braukt visi. Bija ļoti jauki. Tētis ar bērniem slēpoja, mēs ar mazo dzīvojāmies pa kalniem un elpojām svaigo Alpu gaisu. Atbraucām mājās izslēpojušies, visi spirgti un veseli.
Mums nav daudz tradīciju, taču dažas ir tādas, pie kurām cenšamies turēties. Vēl viena ir – katru vakaru kopā ēdam vakariņas. No rītiem, katrs ceļamies savā laikā un neiznāk pie brokastu galda satikties. Jebkurā citā laikā arī darbdienās ir neiespējami būt kopā. Tad nu ir šis vakariņu galds, kur kopā ēdam, pārrunājam dienas notikumus. Tad nav nekāda televizora skatīšanās vai planšetes. Šis laiks pieder tikai mums pašiem. Tas ir ģimeni vienojošs pasākums. Ieaudzina arī disciplīnu, jo zina, ka mamma gaida mājās ar vakariņām. un nevar kavēties.
– Kādu dienu braucām no Saulkrastu centra ar mašīnu. Skatāmies, pa vienu no šķērsieliņām pastaigājas pusaudzis ar bērnu ratiņiem. Piebraucām tuvāk, redzam, ka tas ir Emīls, kas iet ar mazo brālīti. Tas bija tik aizkustinoši kā viņš rūpējas par saviem mazākajiem brāļiem un māsu. Vai šie un citi pienākumi tiek labprātīgi pieņemti vai arī ir jāpierunā?
Ieva: Rūpes par mazākajiem lielie uzņemas labprātīgi. Taču ir pienākumi, kas nesagādā gandarījumu, un tad ir burkšķēšana un īgnuma izrādīšana. Viens no tādiem ir trauku novākšana un virtuves uzkopšana pēc ēšanas. Tāpēc esam ieviesuši kalendārā atzīmētas dežūras, lai nav nekādi strīdi. Tik lielā ģimenē, ja bērnus neiesaista darbos, bez kāda palīga grūti iztikt.
Ar laiku arī man pašai ir nācies samierināties, ka mājā vairs nav tik perfekta kārtība, kur katrs puteklītis ir noslaucīts un katra lietiņa atrodas savā vietā. To roku un arī spēka ir par maz. Tās prioritātes ir jāplāno. Es labāk izvēlos laiku veltīt bērniem un vīram un nevis nemitīgai tekalēšanai, lai visu uzturētu ideālā kārtībā.
Uldis: Kā radināt bērnus pie darba, vienotu paņēmienu nav. Katrs gadījums ir jārisina atšķirīgi. Ja redzi, ka darbs nav izdarīts, ir jāatgādina, vienu, otru un dažreiz arī piekto reizi. Galvenais ir necensties to padarīt bērna vietā. Vēl ir svarīgi saglabāt mieru un pacietību jebkurā situācijā. Nekāda bļaušana un kliegšana situāciju neatrisinās. Tikai vēl vairāk sarežģīs.
Ieva: Agrāk es gāju bērnu istabās un centos sakārtot izmētātās lietas. Tagad reizēm paveru durvis, paskatos, bardaks baigākais. Aizrādu, ka derētu istabu sakārtot. Dažreiz pietiek ar vienu atgādinājumu, citreiz to nākas darīt vairākkārtīgi. Tā ir viņu pasaule un, ja patīk nekārtībā dzīvot, lai dzīvo, pēc kāda laika pašam apniks un sakārtos.
Tā kā man ir trīs dēli, es gribētu, lai viņi izaug par foršiem vīriešiem. Lai viņos būtu šī sajūta, ka sieviete nav domāta, lai aiz vīrieša savāktu viņa nekārtību. Lai viņi iemācītos cienīt sievieti, padomātu par to. Prastu uzņemties rūpes par ģimeni. Neaizmirstu reizēm atnest un uzdāvināt puķes, iepriecināt. Filips jau tagad nes puķes dzimšanas dienās. Es domāju, ka to var ieaudzināt, ja viņi redz, ka tētis nes puķes mammai un prot salabot lietas saimniecībā. Tas ir desmitkārt audzinošāk par visām lekcijām un runāšanām. Man ir vīrs, kas spēj parūpēties gan par bērniem, gan arī sievu.
– Jūs abi esat beiguši augstskolas un ieguvuši zināšanas labās profesijās? Kādu jūs iedomājaties savu bērnu nākotni?
Ieva: Es esmu beigusi Rīgas Franču liceju. Man tik ļoti patika šī valoda, ka nolēmu turpināt to apgūt Latvijas Universitātē franču filologos. Tā man ir sirdslieta. Nekad neesmu nožēlojusi ne savu izvēli, ne arī universitātē pavadītos gadus. Es jau studēju ne tikai valodu, bet visu, kas saistīts ar Franciju, franču kultūru, vēsturi, kas ir bagāta un interesanta. Varu tulkot no angļu, franču, krievu valodas. Vienu brīdi strādāju izdevniecībā un tulkoju bērnu grāmatas. Man ir arī zvērināta tulka sertifikāts.
Tagad savas zināšanas varu pielietot saskarsmē ar saviem bērniem. Tikai reizēm ir skumji - tu satiec kādu paziņu un viņš jautā: par ko tu strādā. Es atbildu – par mammu. Tad ir tāda neizpratnes izteiksme sejā. Daudzi cilvēki sabiedrībā to neuzskata par cienījamu nodarbi. Vēl trakāk, ja cilvēki saka – tu jau sēdi mājās.
Man liekas, ka bērniem izaugot, jābūt pašpietiekamiem, ar interesi par to lietu, ko viņi dara. Atrast dzīvē, kas dod šo interesi. Obligāti nav jābūt matemātikas profesoram, bet vecākiem ir jāpalīdz atrast to virzienu, kur viņš var vislabāk realizēties.
Uldis: Es mācījos Rīgas 7. vidusskolā un pēc astotās klases aizgāju uz Celtniecības tehnikumu. Varbūt šī izvēle man palīdzēja ļoti ātri kļūt patstāvīgam un pieaugušam. Kas savukārt veicinājis pašam ar visu dzīvē tikt galā. Pēc tam jau loģiski, ka aizgāju mācīties uz RTU arhitektos.
Nesen saskaitīju, ka esmu izstrādājis projektus 256 objektiem, tādiem kā viesnīca "Tallink", Rīgā, Elizabetes ielā un jaunajam korpusam lielveikalam "Apelsīns" Ādažos.
Kaut kur esmu lasījis gudru domu, ka bērnam vajag palīdzēt attīstīties un vienlaikus nedrīkst šajā ceļā viņu traucēt. Augt un pašrealizēties. Cilvēks, kaut arī vēl maziņš, ir personība un nav pareizi viņu visu laiku regulēt, dīdīt, norādot kā viņam rīkoties. Lai viņš pats meklē risinājumu katrai situācijai. Mēs varam tikai palīdzēt, ja jūtam, ka šī palīdzība ir nepieciešama. Nemitīgi bērnu raustot, aizliedzot, rājot mēs tikai šo personību graujam un salaužam. Protams, tas prasa laiku, kas jāvelta bērnam, un arī pacietību. Vienkāršāk ir uzkliegt un panākt paklausību.
– Vai jūs abi vēl atceraties, kā iepazināties?
Ieva: Protams. Satikāmies ar Uldi Rīgas Franču licejā. Mācījos jau 12.klasē. Viņa brālis arī te mācījā,s un viņam bija 9. klases izlaidums. Sēdēju ar draudzeni uz soliņa pie skolas un apcerējām, kā tas būs, kad šeit vairs nemācīsimies. Lai arī nepatika daži skolotāji, aiziet no skolas, bija sāpīgi. No tā visa pie kā esi ļoti pieradis. Visapkārt ziedēja ceriņi, bija silta novakare, pasaule smaržoja pēc šiem ziediem.
Uldis: Brālis piegāja pie meitenēm un uzaicināja uz savu dzimšanas dienu, kas bija 9. jūlijā. Es teicu, lai tās meitenes nāk, būs interesantāk.
Ieva: Aizgāju pie viņa brāļa uz dzimšanas dienu un iepazinos ar Uldi. Tajā vasarā man bija brauciens uz Itāliju. Ar autobusu. Domāju, lai nebūtu garlaicīgi, uzaicināšu Uldi braukt līdzi. Man gan sākumā viņš nemaz tik ļoti nepatika. Viņš piekrita. Tā jau saka, lai pārbaudītu, vai mēs deram viens otram, vajag braukt kopā braucienā. Tad atklājas visas rakstura īpašības.
Izbraucām ļoti labi, ne reizi pat nesastrīdējāmies. Naudas mums gandrīz nebija ne vienam, ne arī otram. Grauzām līdzi paņemto žāvēto desu ar rupjmaizi, kurai pa virsu uzkrāmējām majonēzi. Iznāca nauda tikai kādai vīna pudelei. Atbraucām mājās un pēc diviem gadiem svinējām kāzas.
Uldis: Agrāk domāju, ka pats nosaku savu dzīvi. Tagad saprotu, ka daudz kas jau ir izlemts tur augšā debesīs. Tas lielais dzīves plāns. Tu ar savu attieksmi vai rīcību vari to pabojāt vai uzlabot. Ar katru nodzīvoto gadu aizvien vairāk ļaujos dzīvei un nemēģinu savai laimei stāvēt ceļā vai maisīties pa kājām. Redzu, ka tas ir pareizi. Vienmēr tikai sev saku, dod Dievs prātu atšķirt labu no ļauna. Tas ir pats svarīgākais.