– Kā nonācāt līdz lēmumam par vēl viena bērniņa uzņemšanu ģimenē?
– Sākām par to domāt pirms kādiem sešiem gadiem, kad vecākie bērni bija paaugušies. Jutām, ka mēs gribētu un varētu darīt vēl kādu bērniņu laimīgu. Šajā ziņā mēs ar vīru bijām uz viena viļņa, abi vēlējāmies dot iespēju kādam bērniņam uzaugt ģimenē. Taču tad pieteicās mūsu meitiņa Šarlote, un doma par aizbildnību uz kādu laiku tika atlikta. Kad Šarlotei bija četri gadi, atgriezāmies pie šīs idejas. Arī mūsu vecākā meita mūs skubināja, sak, būs vai nebūs mums vēl kāds bērniņš? Savukārt es sapratu – ja to neizdarīšu, pēc tam noteikti nožēlošu. Tā bija iepriekšējā vasara, kad sapratu – ir pēdējais mirklis rīkoties.
– Kāda ir šī procesa praktiskā puse?
– Viss sākās ar to, ka kopā ar vīru devāmies uz Bāriņtiesu rakstīt iesniegumu, ka vēlamies adoptēt bērniņu. Sākumā biju iedomājusies, ka gribu mazu bērniņu, apmēram divus gadus vecu, un vēlos viņu adoptēt. Man dzīvē vienmēr ir laimējies sastapt zinošus cilvēkus, kas īstajā brīdī var sniegt vērtīgu informāciju. Pēc sarunām ar Bāriņtiesas priekšsēdētāju sapratām, ka adopcijas vietā sākumā labāk izvēlēties viesģimeni, jo tādējādi bērniņš ģimenē var ienākt ātrāk un galvenais, ka būs redzams, kā manējiem bērniem veidosies attiecības ar pieņemto bērniņu. Savukārt, lai bērnu adoptētu, var nākties vairākus gadus gaidīt rindā.
Tad sākām kārtot dokumentus, iesniedzām izziņas no ārstiem, tika apsekota arī dzīvesvieta. Kad formalitātes bija nokārtotas, sākām zvanīt uz bērnunamiem un interesēties, kādas ir iespējas. Apmeklējot bērnunamu, man vai sirds lūza, redzot, ka visi bērni grib savas mājas. Darbinieku ir maz, un audzinātājām nav daudz laika, lai pagūtu nodarboties ar visiem mazajiem bērniem.
Mani pārsteidza fakts, ka lielākoties bērnus var dabūt tikai komplektos pa divi, trīs, pieci un vairāk, jo brāļus un māsas parasti nešķir. Pēc diezgan ilgas izpētes sapratām, ka Lauris ir iekritis mūsu sirdī. Sākumā viņš pie mums ciemojās nedēļas nogalēs, bet kopš janvāra jau pārcēlies pie mums pavisam.
– Kā jūs raksturotu Lauri?
– Viņš nāk no piecu bērnu ģimenes, un viņa mamma mirusi no pneimonijas. Ģimene nav bijusi nelabvēlīga, bērni vienkārši palikuši bez vecākiem. Lauris dzimis priekšlaicīgi – 31. nedēļā – un svēris 1428 gramus. Sākumā viņš ļoti maz runāja, taču galvenokārt tāpēc, ka bija ļoti mazs vārdu krājums. Pa šo laiku, kamēr viņš ir pie mums, Lauris ir sācis daudz labāk runāt, kļuvis patstāvīgāks un daudz ko iemācījies. Interesanti, ka viņš mūs uzrunāja par mammu un tēti jau pirmajā vakarā, kad atbrauca pie mums.
Lauris bieži izrāda mīlestību un pieķeršanos, samīļo ne tikai mani un vīru, bet arī brāli un māsas. Esmu novērojusi, ka Laurim ļoti svarīgs ir tētis. Bērnunamā audzinātājas bija sievietes, es arī pārsvarā esmu mājās, savukārt tētis ir īpašs! Patiesību sakot, es lielo bērnu vietā būtu nedaudz greizsirdīga, redzot, cik ļoti daudz laika Gaidis pavada ar Lauri. Jaunībā mēs tik ļoti nenovērtējam savu vecāku lomu.
– Kā jūsu bērni reaģēja, kad ģimenei uz palikšanu pievienojās Lauris?
– Vecākie bērni pieņēma Lauri ar sapratni, taču Šarlote vienu brīdi, kad Lauris pārvācās pie mums pavisam, vaicāja, kāpēc cita mamma nevar viņu paņemt. Laura ienākšana ģimenē viņā sākumā raisīja nepatīkamas sajūtas, viņa pat solīja pārcelties dzīvot citā ielā. Taču pēc izrunāšanās viņa Lauri pieņēma. Tagad viņi ir lieli draugi, abi kopā spēlējas un blēņojas, arī dārziņā pavada laiku kopā un sauc viens otru par māsu un brāli.
– Ar kādām grūtībām nācās sastapties?
– Protams, bez tām neiztikt. Paiet laiks, kamēr bērns aptver to, kā viss notiek mūsu mājās, kāda ir atbilstoša uzvedība, kādas ir ģimenes tradīcijas. Sākumā viņš visu vēro, tad sāk pārbaudīt robežas, ko drīkst un ko ne. Šis darbs ir ilgstošs, vēl tagad ir reizes, kad Lauris noslēdzas sevī un izliekas mūs nedzirdam, ja sakām ko nepatīkamu. Bet ir jābūt saprotošiem un nedrīkst šādās situācijās uzvilkties.
– Kur rodat psiholoģisku atbalstu? Vai pieņemto bērnu ģimenes savā starpā sazinās, dalās pieredzē?
– Lasu visu pieejamo literatūru, arī portālā "Cālis.lv" ir diskusiju sadaļa par šo tēmu. Bāreņu dienas ietvaros esmu apmeklējusi Ģimenes mājas rīkoto semināru par viesģimenes, aizbildņa, adoptētāja statusu, kur satiku līdzīgi domājošus cilvēkus. Biedrības "Terēze" vadītāja Ārija Martukāne un vēl citas audžumammas, kuras piedalījās seminārā, mani ļoti iedvesmoja: es nenobijos un realizēju to, par ko sen jau biju domājusi. Starp citu, fakts, kas man lika aizdomāties, – šo pasākumu lielākoties apmeklēja krievvalodīgi cilvēki, mēs, latvieši, bijām mazākumā.
– Kas ir galvenie iemesli, kādēļ vēlējāties uzņemt ģimenē bērniņu?
– Šī ideja jau sen dzīvoja manī. Svarīgākais laikam ir tas, ka jutu sevī potenciālu darīt vēl kādu bērniņu laimīgu, būt viņam kā mamma. Daudzi ziedo naudu labdarībai vai paņem no patversmes dzīvniekus, taču iedot kādam bērniņam māju sajūtu – šādu atbildību daudzi nevēlas uzņemties. Mums bija svarīgi dot iespēju kādam bērnam izaugt mīlošā ģimenē. Un tas nemaz nav tik grūti. Patiesībā tas ir ļoti vienkārši, vajag tikai uzdrīkstēties!
