Vecāku savstarpējie konflikti un šķiršanās, dažādas atkarības, dažādas pieejas bērnu audzināšanai, kā arī situācijas, kad vecāki dodas strādāt uz ārvalstīm, ir galvenie pētījumā fiksētie sarežģījumi ar negatīvu ietekmi uz bērnu emocionālo labklājību. Speciālisti norāda, ka to rezultātā divās trešdaļās gadījumu bērnu vecāki ir verbāli un emocionāli agresīvi viens pret otru un arī pret bērnu, pietiekami neizrāda mīlestību un pieķeršanos bērnam, kā arī pietiekami neizrunājas, piemēram, nepaskaidrojot savas rīcības iemeslus šķiršanās gadījumos.
"Bēdīgākais šajā situācijā ir fakts, ka vecāki neapzinās savas rīcības sekas. Viņu savstarpējās domstarpības tā vai citādāk izjūt visa ģimene, un šīs sekas parādās bērnu uzvedībā, kā dusmu uzplūdi, sekmju pasliktināšanās, zems pašvērtējums, pievēršanās atkarībām, kā arī depresivitāte. Tieši nespēja savlaicīgi pamanīt un iesaistīties bērna grūtību risināšanā ir mūsdienu vecāku klupšanas akmens. 82% bērnu, kuri nonāk speciālistu redzes lokā, saņem palīdzību nevis pēc pašu vai vecāku iniciatīvas, bet pēc skolotāju vai citu speciālistu iesaistīšanās," norāda skolu psihologs un pētnieks Edmunds Vanags.
Kā atklāj pētījums, vecāku iesaiste problēmsituāciju risināšanā ir ārkārtīgi zema, un tikai 13% gadījumu viņi ir tie, kuri savlaicīgi pamana problēmas un rīkojas. Arī brīdī, kad bērns nonācis pie speciālista, vecāki bieži ir pasīvi - vecāku nesadarbošanās un problēmas ignorēšana ir būtiskākie šķēršļi atbalsta sniegšanai. Puse vecāku neredz vajadzību iesaistīties un 70% gadījumu neapzinās savas līdzdarbošanās nozīmi, savukārt 66% gadījumos vecāki aizbildinās ar laika trūkumu. Joprojām aizspriedumi pret psiholoģisko palīdzību ir trešdaļai vecāku, kamēr pastāv arī otra galējība – daļa vecāku uzskata, ka visas problēmas jārisina tikai speciālistiem.
Pētījumā fiksēts, ka vislielāko pienesumu, palīdzot bērnam, vecāki var sniegt ar beznosacījumu mīlestības izrādīšanu, ieinteresētību sadarbībai ar skolu, komunikācijas prasmju pilnveidošanu un proaktīvu rīcību, reāli mainot savu uzvedību. 82% skolu psihologu un sociālā atbalsta speciālistu apliecina, ka pirmie soļi situācijas uzlabošanai ģimenēs ir intensīvāka vecāku iesaiste un aktīvs visu atbalsta speciālistu komandas darbs.
"Bērnu emocionālā labklājība ir vecāku, skolu un sociālā atbalsta speciālistu kopējā atbildība, tāpat arī problēmu risināšanā ir nepieciešama aktīva visu pušu iesaiste un sadarbība. Situāciju nav iespējams vērst par labu, ja vecāki konsekventi ignorē attiecību problēmas. Visbiežāk ar mums sadarbojas bērnu mātes, (28% gadījumu) savukārt tēva līdzdalība ir gandrīz trīskārt retāka. Tā vietā aktīvāki ir pat bērnu skolotāji un vecvecāki. Situācija ir paradoksāla, jo bērna dzīvē svarīgākie cilvēki faktiski ignorē problēmas un apgrūtina palīdzības sniegšanu. Skolas psihologa konsultācija nav bieds, bet gan ceļš uz situācijas uzlabošanu bērna nākotnes vārdā," norāda Iveta Grāvīte, Latvijas Skolu psihologu asociācijas vadītāja.
No iesaistes bērnu problēmsituāciju risināšanā ieguvēji ir arī paši vecāki un ģimenes attiecību kvalitāte. Vecāku līdzdarbošanās veicina ātrāku un vieglāku situācijas pārvarēšanu. Bērns izjūt vecāku atbalstu un drošību, kļūst atvērtāks, emocionāli stabilāks, pašapzinīgāks un jūtas vajadzīgs, saprasts, atgūst uzticības sajūtu ģimenei. Savukārt vecāki, risinot ģimenes problēmas sadarbībā ar speciālistiem, izprot savas rīcības ietekmi, maina ikdienas paradumus, sāk ārstēt atkarības un meklē palīdzību, kļūst motivētāki, kā rezultātā nostiprina pāra attiecības.
Pētījums "Bērnu laimes ienaidnieki Latvijā" veikts 2015. gada oktobrī, aptaujājot 182 skolu psihologus un sociālā atbalsta speciālistus no Rīgas un Latvijas reģioniem. Pētījums tapis ar "Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm" atbalstu.