Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Līdz 2013. gada sākumam no Latvijas valstspiederīgo ģimenēm Norvēģijā izņemti esot bijuši četri bērni, vēl 47 atradušies norvēģu bāriņtiesas redzeslokā. Kopumā Norvēģijā tajā laikā dzīvojušas 1600 Latvijas imigrantu atvases.

Par pēdējiem gadiem precīzu datu neesot, taču latviete Ieva Zigure-Rise, kura Norvēģijā kļuvusi par juristi, kas specializējas sociālajā jomā un bieži pārstāv imigrantus tieši saistībā ar bērnu atņemšanas jautājumiem, lēsusi, ka bērnu izņemšanas gadījumu skaits aug. "Man vienai jau ir vairākas ar to saistītas aizstāvības lietas, taču es ne tuvu neesmu vienīgā advokāte."

Latvijas vēstniecībā Norvēģijā atklāj, ka pēdējo trīs gadu laikā vēstniecībā ik gadu tiek reģistrēti vidēji divi trīs jauni gadījumi, kad pēc palīdzības vēršas Latvijas valstspiederīgo ģimenes, kurām atņemti bērni Norvēģijā.

Līdzīgi gadījies arī latvietim Ģirtam (vārds mainīts) un viņa sievai, kuri Norvēģijā iekārtojušies, sākuši baudīt darba augļus, līdz šā gada janvārī viņiem atņemti visi trīs bērni - 13, 11 un deviņus gadus veci.

"Bāriņtiesa par pamatojumu minēja, ka māte esot psiholoģiski nelīdzsvarota - par visu pārāk uztraucoties un sākusi raudāt, kad viņi ieradušies mūsu mājās. Mazo meitu skolā bija pratinājuši tik ilgi, līdz savā lauzītajā valodā pateikusi, ka tētis dzer alu. Ar to pietika, lai uzreiz, bez ierunām un psiholoģiskām ekspertīzēm atņemtu visus bērnus, kas bija cilvēktiesību pārkāpums. Katru ievietoja savā audžuģimenē, kas tur ir ievērojams ienākumu gūšanas veids, bet dēlu viņa audžumāte bija fiziski iespaidojusi, un tikai šī iemesla dēļ mums izdevās panākt, ka bērnus nodod pieskatīšanā mums pazīstamiem latviešiem."

Pagaidām vecāki ar bērniem drīkst tikties reizi mēnesī, bet nākamā tiesas sēde paredzēta decembrī, tāpēc nevar teikt, ka bērnu izņemšana no ģimenes ir dažu nedēļu jautājums. To atzīmēja arī Zigure-Rise, sakot, ka bērnu atgūšana esot ilgs un sarežģīts process, jo arī tiesneši parasti neapstrīdot bāriņtiesu darbinieku kompetenci. Tāpēc advokāte vecākiem iesakot primāri mēģināt panākt, lai Norvēģijas varas iestādes sūta bērnus uz Latviju, viņu lietas nododot vietējām bāriņtiesām, kas darbojoties pēc saprātīgākiem likumiem.

"Uzskatu, ka nav pieņemami, ka bērnu atņem tāpēc, ka viņš sācis raudāt, kad māte viņam mainījusi autiņbiksītes un audzinātājai tas raisījis aizdomas par mājās pastāvošu seksuālu vardarbību. Šī konkrētā māte savu četrus gadus veco bērnu atguva tikai pēc pāris mēnešiem, kad bija beigusies ekspertīze, un nedomājot aizveda atpakaļ uz Latviju. Bet reiz par iemeslu bērna izņemšanai kalpojis tas, ka vecāki likuši mācīties spēlēt klavieres. Pieņemu, ka tāda prakse pastāv, lai neveicinātu talantu attīstību - norvēģiem vajadzīgs, lai imigrantu pēcteči būtu strādnieki, nevis ģēniji," izteikusies Zigure-Rise.

2013. gadā 53 000 nepilngadīgo Norvēģijā bijusi saskarsme ar bērnu aprūpes sistēmas darbiniekiem, no kuriem ceturtā daļa bijuši imigrantu bērni. Norvēģijas ģimenes lietu direktorāta statistikas dati liecina, ka tajā pašā gadā ārpusģimenes palīdzība piemērota 20 000 bērnu, daļa no viņiem no ģimenēm izņemti, tomēr precīzs skaits netiek atklāts.