– Kādu iemeslu dēļ bērni no ģimenēm nonāk pie jums?
– Mēs esam viens no septiņiem krīzes centriem, kas sniedz valsts apmaksātu palīdzību bērniem un pusaudžiem, kuri cietuši no prettiesiskām darbībām jeb vardarbības. Tā var būt vairāku veidu – emocionāla, fiziska, novārtā pamešana un seksuāla vardarbība. Lēmumu bērnu ievietot pie mums pieņem sociālās institūcijas – bāriņtiesa, sociālais dienests.
– Kā jūs varat palīdzēt?
– Ir divas programmas, ko sniedzam no vardarbības cietušiem bērniem. Viena ir 30 dienu gara, ko realizējam tad, ja bērns ir cietis, bet par šo pāridarījumu nav ierosināts kriminālprocess. Ar šādiem bērniem strādā psihologs, sociālais darbinieks, ja vajag, piesaistām arī mediķus, lai bērns gan fiziski, gan psiholoģiski tiktu pāri šim nodarījumam un tas neiespaidotu viņa turpmāko dzīvi. Otra programma ir 60 dienu gara, kad bērna uzturēšanos pie mums apmaksā valsts. Tā ir bērniem, pret kuru pāridarītājiem jeb varmākām ir ierosināts kriminālprocess.
Laikā, kamēr bērni atrodas pie mums, sociālais darbinieks sazinās ar citiem sociālajiem dienestiem un cenšas panākt, lai bērnam būtu droša vide, kur atgriezties – lai tajā nebūtu tas pats, kas iepriekš. Lai situāciju sāktu risināt, bieži pietiek ar psihologu konsultācijām, ģimenes psihoterapiju, jo vecākiem ir vajadzīgs padoms un skats uz savu dzīvi no malas. Ir gadījumi, kad varmākam jāiet prom no mājām, un situāciju atvieglo likums par netuvošanos bērnam, līdz apstākļi uzlabojas. Diemžēl lielākajā vairumā gadījumu bērns, kamēr mājās uzlabojas vide, kādu laiku atrodas audžuģimenē vai bērnunamā. Diemžēl bieži sieviete izvēlas varmāku, nevis bērnu. Piemēram, ja viņai uzstāda nosacījumu, ka varmākam jāiet prom no mājas, tikai tad bērns varēs atgriezties, sieviete izvēlas palikt kopā ar vīrieti, un bērns nokļūst ārpusģimenes aprūpes iestādē.
– No kādām ģimenēm bērni pie jums nonāk?
– Sabiedrībā ir ārkārtīgi maldīgs stereotips, ka krīžu centros nokļūst bērni tikai no nelabvēlīgām, alkoholiķu, narkomānu ģimenēm. Taču tā tas nav. Mums ir bijuši bērni no ļoti labi situētām ģimenēm ar ļoti smagiem vardarbības gadījumiem. Bieži šķiet, kā tas var būt, ja tur viss it kā ir. Taču šis viss nav pats galvenais, jo nav laika, ko veltīt bērnam. Ir atpirkšanās no bērna. Viņam tiek sagādātas arvien dārgākas rotaļlietas, bet par bērna dzīvi, viņa interesēm, emocionālo stāvokli vecāki neko nezina. Tikai tad, kad bērns ir aizbēdzis no mājām vai mēģinājis sev fiziski nodarīt pāri, vecāki pamostas. Viņi nav pamanījuši, kas ar bērnu notiek. Arī tad, kad bērni dzīvo pie mums, ir mammas, kuras kājām nāk no Siguldas, vecmāmiņas, kuras brauc no tāliem novadiem, lai tikai pabūtu pie bērna vai mazbērna. Un ir mammas, kuras ne reizi nav piezvanījušas un neceļ klausuli, kad viņām zvana.
– Kā pie jums paiet bērnu dienas?
– Patlaban mums ir 14 vietas. Bērni dzīvo istabiņās, ne vairāk par četriem katrā. Ir atsevišķa istabiņa mammai ar bērniem. Pie mums bērni iepazīst normālus dzīves apstākļus. Viņiem ir noteikts dienas režīms, kurā ir laiks gan sevis sakopšanai vannas istabā, gan istabiņas uzkopšana, gan nodarbības, pastaigas un fiziskas aktivitāte brīvā dabā, gan laiks, ko viņi pavada kopā ar sociālo darbinieku, psihologu un pedagogu. Tāpat ir arī pilnvērtīgs ēdiens. Mums ir virtuve, kurā gatavojam ēdienus uz vietas, lai katrā ēdienreizē tas būtu svaigs un bērni varētu paēst tik, cik viņiem gribas. Ir bērni, kuri pirmajās divās nedēļās ļoti grib ēst. Liela daļa ir ēdusi tikai maizi, liela daļa nav redzējuši siltu ēdienu, tīri saklātu gultu. Ir bērni, kuri nekad nav redzējuši tualeti ar noraujamu ūdeni. Mums ir pārliecība, ka viņi no mums aizbrauc ar apziņu, ka var dzīvot arī citādi.
– Vai tiešām tik ļoti daudz vajag, lai bērns varētu dzīvot ģimenē?
– Domāju, ka vajag pavisam maz. Vajag tikai viņu mīlēt un spēt saredzēt un sadzirdēt, ka ar bērnu kas notiek, ka viņš ir manījies, nav tāds kā parasti. Vajag atrast laiku, lai kaut mazu brītiņu paklusētu un ieklausītos bērnā. Domāju, ka jutīgam vecākam un bērnam ar to arī pietiek.
– Kādi signāli liecina, ka fiziski viss kārtībā, bet psiholoģiski ar bērnu kaut kas notiek?
– Bērns visu parāda ar uzvedību un emocijām. Reizēm viņš grib fizisku tuvību, un vecāks prasa: "Ko tu trinies ap mani? Nu kas ir? Saki taču?" Vajag pavērot, kā bērns guļ, vai viņam ir mierīgs miegs. Varbūt bērns vairs nesatiekas ar draugiem vai pilnīgi pretēji – pavada pārāk daudz laika viņu sabiedrībā. Varbūt viņš ir kļuvis noslēgtāks.
– Kā šādās situācijās rīkoties?
– Izrunāties ar bērnu. Ja to laicīgi pamana, bez liekas uzmanības vedina bērnu uz sarunām un viņā uzmanīgi ieklausās, tad viss ir labojams. Bēdu stāsts sākas, ja bērns bēg no mājas un ir atradis kam uzticēties citā vietā.
Redzīga mamma uzreiz pati jutīs, varbūt bērnu vajag apmīļot, bet varbūt vajag paklusēt. Varbūt vajag nogaidīt un atrast mirkli izrunāties divatā. Atrast laiku bērnam. Vecāki saka: "Mēs abi strādājam. Viņam viss ir. Nu kā viņiem trūkst?" Viņam trūkst vecāku laika un uzmanības. Galvenais – atlicināt šo brīdi un izrunāties. Un mēģināt klausīties, nevis stāstīt, kā bija, kad paši augām. Un šajās sarunās saprast, ka bērns un viņa izjūtas ir svarīgākais un galvenais. Nevis nosodīt viņu, bet gan paskaidrot bērnam nevēlamas rīcības sekas. Lai nākamreiz, kad būs nopietnākas lietas, bērns vecākiem uzticētos. Bailes un draudi neveicina uzticēšanos. Tātad vērot bērnu un ticēt viņam līdz pēdējam!
