Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šogad projekts īpaši fokusēts uz Pierīgas reģionu. Iemesls loģisks, jo tieši Rīgā ir visvairāk bērnu, kuriem nepieciešama palīdzība uzaugt ģimenē.

Vairāk stāsta SPA valdes locekle, audžuģimeņu, aizbildņu un adoptētāju atbalsta programmas vadītāja Ārija Martukāne, kura pati izaudzinājusi gan četrus savējos, gan sešus audžuģimenes un aizbildniecības statusā esošus bērnus.

– Šis ir jau ceturtais gads, kad rīkojam kampaņu "Palīdzi bērnam uzaugt ģimenē". Aktivitātes sākas maijā, Ģimenes dienā, kad mums ir starptautiska konference, un beidzas decembrī, kad ir audžuģimeņu, aizbildņu, adoptētāju Ziemassvētki. Šajā laikā dažādi mudinām un iedrošinām pēc iespējas vairāk ģimeņu kļūt par adoptētājiem, audžuģimenēm, aizbildņiem, viesģimenēm. Otrs virziens ir sabiedrības izglītošana: stāstām, ko nozīmē kļūt par audžuģimeni, ko nozīmē būt adoptētājam, aizbildnim, viesģimenei un ko vispār nozīmē pieņemt savā ģimenē un audzināt svešu bērnu.

– Un ko tas nozīmē?

– Tas nozīmē pirmām kārtām to, ka nav pareizs uzskats – izaudzināju savus bērnus un tagad izaudzināšu viņu. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas, un ir naivi domāt, ka es tagad paņemšu, mīlēšu, audzināšu, un viss notiks. Diemžēl praksē tā tas nav.

– Kā cilvēks var noskaidrot – var viņš to vai nevar?

– Tādēļ mēs rīkojam seminārus, kur runā speciālisti, ir tikšanās ar pašām audžuģimenēm, adoptētājiem, kuri stāsta par savu pieredzi un problēmām.

– Kādēļ izvēlēts Pierīgas reģions?

– Rīgā ir ļoti liels no ģimenes izņemto bērnu skaits. Nevar teikt, ka tās vienmēr ir tā sauktās nelabvēlīgās ģimenes. Ir gadījumi, kad vecāki nevar aprūpēt savus bērnus, piemēram, slimības dēļ. Tad arī bērnu ievieto audžuģimenē, bet viņš turpina satikties ar īstajiem vecākiem. Tādas situācijas gadās diezgan bieži, un nebūtu ētiski šādos gadījumos bērnu atņemt. Ir arī aizbraukušas ģimenes, kur bērnu aizbildņi nav spējuši tikt galā... Ir dažādi.

Ja cilvēki ir pārdomājuši šo soli, kādēļ nepalīdzēt? Ja pašvaldībā nav šādu izņemto bērnu, tad Rīgā viņu ir pietiekami. Arī Rīgas pašvaldība atbalsta virzību uz Pierīgas ģimenēm. Šeit jāatceras, ka atlīdzību par audžuģimeņu vai aizbildņu pienākumu pildīšanu maksā valsts, bet uzturlīdzekļi nāk no pašvaldības, no kuras nāk arī bērns, tātad šajā gadījumā – no Rīgas.

– Vai bērni, kurus pieņem ģimenes, pārsvarā ir no bērnunamiem?

– Galvenokārt tie ir no ģimenēm izņemti bērni, kuriem maksimāli ātri jāmēģina atrast jaunu ģimeni, lai nebūtu jāievieto bērnunamā. Bērnunams ir pēdējais risinājums... Ja bērnam ir emocionālā krīze, ja bijusi vardarbība, nonākt bērnunamā – tas viņam nepavisam nav draudzīgi. Jebkurā gadījumā labāk ir nokļūt ģimenē.

Šā projekta ietvaros rīkotos semināros izstāsta procedūru, kā var kļūt par audžuvecākiem, aizbildni, adoptētāju vai viesģimeni. Ceļš nav nedz viegls, nedz īss, bet tajā pašā laikā loģisks. Ātrāk varētu notikt gadījumā ar radinieku bērniem.

– Cik laika apmēram vajag?

– Lai iegūtu audžuģimenes statusu, vispirms jāiet uz bāriņtiesu, tad seko psihologa izvērtējums, un tad ir atkarīgs, cik ātri var saņemt šo vērtējumu. Psihologi ir gana noslogoti, it īpaši, ja runājam par bāriņtiesu psihologiem. Ja saņemts pozitīvs bāriņtiesas lēmums, notiek apmācības, kuras tiek rīkotas reizi vai divas gadā. Tātad – gaidām apmācības. Process varētu ilgt vismaz pusgadu. Es uzskatu, ka tas ir labi, jo bērns nav mantiņa, kuru aiziet un nopērk veikalā. Svarīgs jau ir ne tikai ģimenes pieņemtais lēmums kļūt, piemēram, par audžuģimeni, bet arī motivācija, kas bijusi lēmuma pamatā. Var notikt, ka motivācija īsti neatbilst tam, kas būtu bērna interesēs.

– Cik daudziem tiek atteikts?

– Tādas statistikas nav, bet atteikumu ir samērā daudz.

– Vai cilvēks, kurš kaut kādu iemeslu dēļ dzīvē ir viens, var adoptēt vai kļūt par audžuģimeni?

– Var. Īpatsvars pat ir diezgan liels, kas, protams, saistīts ar lielo šķirto ģimeņu skaitu. Lielākoties tās ir sievietes. Vīrieši dažreiz ir kā aizbildņi radinieku bērniem, bet neatceros audžuģimenes statusu.

– Ciktāl iespējams izvēlēties bērniņu – pēc dzimuma, tautības, vizuālām pazīmēm, emocionalitātes...?

– Lielāka izvēle ir adopcijas gadījumā. Citos ārpusģimenes aprūpes veidos var satikties ar bērnu, aprunāties un tad pieņemt lēmumu. Tiek ņemts vērā arī bērna viedoklis. Protams, var atteikties, bet īpaši "pasūtījuma servisi" netiks piedāvāti.

– Kā cilvēki uzzinās par projektu?

– Mēs plānojam tikšanās un seminārus Pierīgas pašvaldībās visa šā gada laikā. Pirmā no tām būs jau 23. maijā Babītes novada Kultūrizglītības centrā. Ļoti ceram, ka arī mediji, sevišķi uz Rīgas reģionu fokusēti mediji, mums palīdzēs. Informāciju par šā virziena aktivitātēm varēs atrast arī Sociālo pakalpojumu aģentūras mājaslapā www.krize.lv un Rīgas domes Labklājības departamenta mājaslapā.

Šīs tikšanās iesāksim ar teatralizētu uzvedumu "Velniņi", kurā aktieri ir bērni no audžuģimenēm. Mūsu izpratnē, tas arī ir stāsts par bērniem ar sarežģītu likteni, gluži latvisks audžubērnu stāsts: divi mazi tādi nekādi knēveļi nokļūst uz zemes, sadara visādus nedarbus... un beidzas viss ar to, ka viņi nonāk pilī, viņus noberž baltus, un princese ir ļoti laimīga par diviem skaistiem bērniem. Tas ir stāsts par atstātajiem, kura iznākums ir ļoti brīnišķīgs. Savas klātienes aktivitātes plānojam kopā ar šo uzvedumu, pēc kura būs kādas audžumammas stāsts un tikšanās ar kādu no 18 gadus sasniegušiem bērniem, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē. Arī jurista konsultācija – kas un kā jādara, lai kļūtu par audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju, vai viesģimeni. Tiks sniegta informācija par mūsu koordinātēm, kur cilvēki var individuāli nākt un runāt par tālāko.

– Kā varēs izvērtēt kampaņas rezultātus?

– Pirmo ārpusģimenes aprūpes kampaņu rīkojām pirms trim gadiem, Bērnu tiesību aizsardzības dienas ietvaros. Ja līdz tam Latvijā bija aptuveni 70 adoptētāju, pēc mūsu aktivitātēm tas gāja pāri simtam. Šobrīd adoptētāju skaits pieaudzis. Pagājušogad Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem iedibināja tādu formu kā bāreņu svētdiena. Daudz par to runāts kristīgajās draudzēs, semināros piedalījās arī Sociālo pakalpojumu aģentūras speciālisti. Atskaņas liecina, ka cilvēki par to ļoti interesējas. Ģimenes piedalās semināros, interesējas par adopciju.

Tas, ko mēs šobrīd popularizējam, vairāk ir viesģimene. Cilvēki baidās no nezināmā, no svešiem gēniem, bet šādā statusā var aiziet uz bērnunamu, iepazīties ar kādu no bērniem, veidot kontaktu, pavadīt ar viņu kopā laiku. Šajā gadījumā bērns nav jāuzņem ģimenē ilgāku laiku, ar viņu var, piemēram, apmeklēt kādu pasākumu, brīvdienās kaut kur aizbraukt un vakarā vest atpakaļ, un tad jau pēc tam var mēģināt kopā pavadīt sestdienu, svētdienu. Ja tas tiek vērtēts par labu esam, var veidot tālākas attiecības.

UZZIŅAI:
Adopcija ir tiesisks akts, ar kuru persona pieņem citas personas bērnu par savu. Adopcija rada tādas pašas personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība pēc izcelšanās, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi (Civillikuma komentāri).
Audžuģimene – ģimene vai persona, kas nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē (Bērnu tiesību aizsardzības likums).
Viesģimene – laulātie vai persona, kas uz laiku uzņem savā dzīvesvietā bērnu aprūpes iestādē ievietotu bērnu vai bērnu aprūpes iestādē kontaktējas ar tur ievietotu bērnu (Bērnu tiesību aizsardzības likums).