Viņa ir iesaistījusies projektā, kas Latvijā tiek īstenots pirmo reizi, bet ārzemēs ir ierasta prakse. Signija ir topošais Dr. Klauns Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā, kas kopā ar slimnīcas personāla darbiniekiem par nelielu samaksu palīdzēs bērniem pārvarēt garās un pelēkās dienas, kas jāpavada slimnīcā.
Būt blakus, lai novērstu uzmanību
Izraēlā apkopotā statistika liecina, ka slimnīcās, kurās uz procedūru laiku strādā klauni, daudz mazāk tiek izmantoti anestezioloģijas – atsāpināšanas līdzekļi, jo klauni novērš uzmanību, skaidro Signija. "Ārsti jau saka, ka paši cenšas reizumis būt kā klauni, bet ne vienmēr tam ir laiks. Savukārt klauns medicīniski vispār neiejaucas. Mēs būsim blakus, lai novērstu uzmanību. Bieži vien procedūras nav tik sāpīgas, cik bērns no tām nobīstas, jo nezina, ko sagaidīt. Viņš ir iemests svešos apstākļos, vecāki stresā, neko nesaprotot, tad nāk nopietni ārsti, kas visu ko bāž virsū. Mums būs laiks ar bērnu parunāties, paspēlēties, izstāstīt, kas un kā notiks. Mums katram būs viena vai divas nodaļas, kurās notiekošo būsim sīki un smalki apguvuši. Lai nav tā, ka ārsts palātā pasaka procedūras latīnisko nosaukumu un mēs nespējam bērnam saprotami pastāstīt, kas tas ir."
Klaunu plānotais uzturēšanās laiks slimnīcā būtu trīs stundas reizi vai divas reizes nedēļā. Ārsti sacījuši, ka optimālais laiks būtu no pulksten 8 līdz 11 rītā, kad ir intensīvs procedūru laiks un visvairāk nepieciešama klaunu klātbūtne.
Signija atzīst, ka sākumā nolēmusi – bērnu diagnozes negrib zināt, lai nebūtu jāpārdzīvo. Tomēr tas izrādījies neiespējami. "Slimnīcas vidē bērni stāsta visu, kas ar viņu notiek, cik ilgi viņi jau tajā atrodas, vai viņiem ir mamma un tētis. Jau pašā pirmajā dienā, kad es iegāju palātā, sapratu, ka tas, ko es biju iztēlojusies, nestrādā."
Vai klauni šodien būs?
Sākumā organizatori saņēmuši 90 pieteikumu anketas no potenciālajiem klauniem, bet apmācības iziet tikai 17 piemērotākie. Atlasē pārbaudītas gan dalībnieku aktiermeistarības dotības, gan psiholoģiskā noturība. Signija spriež, ka ar laiku atkritīs vēl kāds no esošajiem, bet sevī viņa jūt pietiekami lielu motivāciju un gribasspēku, lai turpinātu iesākto.
"Ar sirdi jūtu, ka jā – šis darbs ir man," viņa saka. Meitene cer, ka gan slimnīcas personāls, gan bērnu vecāki un sabiedrība kopumā sapratīs, ka dakteris klauns ir ļoti nepieciešama un nopietna profesija. "Neceru, ka mūs vērtēs tikpat augstu, cik ārstus vai māsiņas, bet domāju, ka bērni mūs gaidīs. Ja viņam gadīsies nokļūt slimnīcā, bērns ārstam pajautās – vai šodien klauni būs?"
Nopietnās apmācībās šobrīd potenciālie klauni apgūst pantomīmu, aktiermeistarību, improvizāciju, trikus un, protams, arī medicīnisko pusi. "Ejam uz slimnīcu, skatāmies, kā ārsti strādā, viņi mums stāsta, kādas procedūras katrā nodaļā notiek. Psiholoģiski ir gan vieglākas, gan grūtākas nodaļas. Nevar salīdzināt lora nodaļu ar paliatīvo, kur bērniem jau noteikta neārstējama slimība."
Pagaidām topošie klauni slimnīcā bijuši bez sarkanā deguna, kā parasti cilvēki. "Esam bijuši kā ēnas un mēģinājuši ar bērniem veidot komunikāciju. Kā klauni mēģināsim iet jūnija sākumā, kad pie mums atbrauks pedagogi no ārvalstīm un pamācīs dažādas lietas no savas pieredzes."
Maina attieksmi, nevis situāciju
Signija vienmēr zinājusi, ka grib dzīvē nodarboties ar kaut ko tādu, kas sniedz gandarījumu un rada prieku. "Mana draudzene pa televizoru nejauši pamanīja reklāmu, ka uz Latviju atbraukuši klauni no ārzemēm, kas prezentēja šo ideju, un viņa mani mudināja pieteikties. Tas esot kaut kas tieši man, jo man patīk bērni un jautrība. Bet es no sākuma ļoti šaubījos. Es domāju – kā gan tas ir, kad cilvēkam ir nopietna saslimšana un tu tur iesi, baigo jautrību taisīsi un ķēmosies. Bet tad sapratu – ja nevari manīt situāciju, tad maini attieksmi pret to. Un nav jau arī tā, ka mēs, klauni būdami, tikai ākstīsimies. Mēs neesam no cirka. Varbūt citreiz kāds grib tikai parunāties, lai samīļo."
Paralēli Dr. Klauna projektam, Signijai ir arī pamatdarbs un mācības. Šobrīd meitene studē kultūras vadību Ekonomikas un kultūras augstskolā un Ādažu Mākslas un mūzikas skolā strādā par dežuranti. Jau no bērnības viņa iesaistījusies Ādažu labdarības dzīvē, jo mamma ir Ādažu sociālā dienesta vadītāja Ieva Roze. Darba pieredzes bagāža Signijai ir liela: "Esmu strādājusi par promoteri – gājusi klāt nejaušiem garāmgājējiem, viņus apjautājot, esmu piedalījusies degustācijās un lielveikalā cepusi kotletes, divas vasaras strādāju par auklīti, arī par viesmīli Līvu laukumā esmu piestrādājusi, bet pēdējā lielākā darba pieredze bija divi gadi "Statoil"." Lai kādas dzīves situācijas Signijai būtu jāpiedzīvo, viņa nenolaiž degunu un vienmēr cenšas saglabāt optimismu, jo, kā pati saka, "lai redzētu varavīksni, pirms tam jāpiedzīvo negaiss".
Signija stāsta, ka, tiklīdz uzliek sarkano degunu, pārvēršas par klaunu. "Manam klaunam nav bail no asinīm vai nepatīkamiem skatiem. Signijai varbūt ir, bet klaunam – ne."
Ārzemēs dakteri klauni nav nekas jauns. Ir slimnīcas, kurās klauni ir tik pierasti, ka bez tiem ārsti nemaz nevar iztēloties savu darbu. Pagaidām Latvijā ne ārsti, ne klauni praktiski nav sadarbojušies."“Mēs zinām, kā tam teorētiski jānotiek, bet praktiski neesam izmēģinājuši."