Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Atšķirībā no daudzām citām vietām Latvijā, Siguldā demogrāfiskā situācija ir laba. «Visur bērniņi dzimst ar mīlestību, bet Siguldā tā ir īpaša mīlestība,» uzskata Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.

Noslēgt laulību – tūlīt un tagad
Siguldā pievienotā vērtība esot skaistā daba. «Te cilvēks gribēdams nevar palikt vienaldzīgs,» saka I. Praņevska, pavērdama darba kabineta loga žalūzijas, aiz kurām žilbina piesnigusi Gaujas senleja. «Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju, teicis Ojārs Vācietis, un dzejnieks nav kļūdījies,» smej I. Praņevska. No ievziediem maijā līdz pēdējai zelta lapai rudenī Sigulda ir ļoti populāra laulību slēgšanas vieta. «Gadalaiku maiņa nekur citur nav tik skaista,» piemetina I. Praņevska.

Siguldas novadā darbojas piecas baznīcas, kur ar laulību saišu savienošanu nodarbojas mācītāji. Populārākās esot laulības luterāņu un katoļu baznīcās, tomēr sarakstīties Dzimtsarakstu nodaļā pāri gadu no gada izvēlas nedaudz biežāk.

Dažiem pāriem, ierodoties Dzimtsarakstu nodaļā, mīlestība bijusi tik karsta, ka lūguši laulību noslēgt tūlīt un tagad. Tomēr tas nav iespējams, jo nepieciešami divi liecinieki, kā arī jāgaida mēnesi ilgais izsludināšanas laiks, kā nosaka likumdošana. Tomēr, ja līgavainim jādodas ilgstošā komandējumā vai peļņā uz ārzemēm, laulību gan iespējams sareģistrēt steigšus, kas tiekot izmantots, lai gaidāmais bērniņš dzimtu laulībā.

Bez viesiem vai 80 gados – gadās visādi
Kā ik gadu, atrodas mīlētāji, kas vēlas precēties tieši Valentīna dienā. Šogad reģistrēt laulību Dzimtsarakstu nodaļā pieteikušies divi pāri, kaut arī 14. februāris iekrīt darba dienā. Visvairāk precas pāri vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Pilngadību tikko sasnieguši jaunieši ar karstu galvu samērā reti steidzoties tūdaļ pēc vidusskolas noslēgt laulību. «Spēja mīlēt cilvēkiem ir visu mūžu,» bilst I. Praņevska. Vecākajam līgavainim, ko nācies salaulāt, bijis 80 gadu. «Gandrīz dzīve nodzīvota, tomēr cilvēki mīl. Arī šādi pāri vēlas laulāties Siguldas pilī, ar skaistu ceremoniju.» Parasti kāzas notiek ar viesiem – vidēji to ir 30–40. Retos gadījumos viesu skaits sasniedz simtu. Vienā no desmit laulību ceremonijām pāris ierodas četratā – tikai ar lieciniekiem.

«Ja asaras nāk, no tā nav jākaunas. Raudāt ir dabiski,» saka I. Praņevska. Biežāk asaras acīs viņa pieredzējusi līgavām, taču nereti spēcīgi saviļņoti ir arī puiši. Taču dažkārt pāri ir noslēgti un emocijas publiski neizrāda. Tradicionāli jaunais vīrs un sieva viens otram sniedz skūpstu, kad viens otram ir uzvilkuši gredzenus. «Tas ir vissaviļņojošākais brīdis,» uzskata I. Praņevska. Ārkārtīgi reti jaunais pāris ierodas bez gredzeniem, un nevis tāpēc, ka aizmirsuši mājās, bet tāpēc, ka nevēlas tos valkāt.

Atšķirībā no padomju laikiem, kad laulību gredzens nozīmēja visiem vienādu zelta strīpiņu ap pirkstu, mūsdienās gredzeni ir ļoti dažādi. Daudzi pāri priekšroku dodot sudraba laulību gredzeniem. Bieži gredzeniem izstrādāts individuāls dizains, tos gatavojis rotkalis pēc jaunā pāra pasūtījuma.

Turaidas Roze joprojām populāra
Kāzu svinībām pēc laulību reģistrācijas jaunlaulātie parasti izvēlas Siguldas apkaimes viesu namus. «Dodoties uz svinību vietu, jaunlaulātie noteikti garām nepabrauc Turaidas pilij un tiltam pār Gauju, piepildot ticējumu par tiltiem.» Siguldas apkārtnei pieder leģenda par mūžīgo mīlestību – 17. gadsimtā dzīvojošās jaunavas Maijas jeb Turaidas Rozes un Siguldas pils dārznieka Viktora mīlas stāsts. I. Praņevska lēš, ka jaunlaulātie pie Turaidas Rozes kapa ar ziediem devušies jau pirmās brīvvalsts laikā.

Lielākoties līgavām mugurā ir tradicionālās baltās kleitas. Kuplās princešu kleitas, kurās tērptajām līgavām jāatver visas durvis, lai viņas varētu ienākt, esot zaudējušas popularitāti. «Gribētos redzēt vairāk plīvuru, kurus līgavas uzvelk arvien retāk,» saka I. Praņevska. Sevišķi reti gadoties, ka līgavas garo plīvuru nes bērni. Mūsdienās vairs netiekot uzskatīts, ka plīvura neesamība automātiski norāda uz līgavas otro laulību. Toties vienmēr līgavām ir ziedi un nepārspētas līgavas pušķī palikušas rozes.

Retos gadījumos līgavu pušķī ir kallas, kas pēc seniem ticējumiem ir mīlestības zieds un nekādā ziņā neesot jāsaista ar kapiem, teic I. Praņevska. «Kalla ir nedalāms zieds, ziedlapa ir veidota no viena vesela. Vecmāmiņu kāzu bildēs visām rokās bija kallas.» Baltas un sarkanas rozes I. Praņevska izvēlas uz laulību reģistrācijas galda – īstas krāsas, tīras un pilnasinīgas kā mīlestība. Katrā laulību ceremonijā I. Praņevska jaunlaulātajiem saka: «Esiet ļoti, ļoti, ļoti laimīgi!»

«Jutāmies kā skaistā pasakā,» – viņa citē elektroniskā pasta vēstuli, ko saņēmusi no kāda pāra. Bez baltās kleitas, uzvalka un grima jauno pāri viņa nereti satiek, kad jaunā māmiņa un tētis ierodas reģistrēt savu atvasi.