"Tās sajūtas, kad pati kļūsti par māti, nav salīdzināmas ne ar ko. It kā liekas: tas ir tik smagi un grūti. Taču, kad to mazo bērniņu ieliek rokās, tās sajūtas ir vienkārši fantastiskas. Grūtniecība un dzemdību sāpes noteikti ir šī mirkļa vērtas. Pat ja vajadzētu ilgāk nekā deviņus mēnešus mazulīti nēsāt zem sirds, tas tik un tā būtu tā vērts," stāsta Kristīne.
To, ka viņai šī būs pirmā māmiņdiena jau īpašā statusā, Kristīnei slimnīcā esot atgādinājusi māsa. "Ar bērna piedzimšanu viss mainās. To racionāli ir grūti izskaidrot, taču līdz ar bērniņa piedzimšanu jūties pavisam citādāk," sajūtās dalās mazās Ieviņas mamma.
Ne mazāk īpašs šis notikums ir arī mazulītes tētim Ingaram Kraftam. Viņš smejot saka, ka, pirmo reizi ieraugot mazulīti, esot valdījies, lai neapraudātos. "Kad apprecējāmies un gaidījām mazulīti, es jau jutos, ka nu esmu atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī sievu un gaidāmo bērnu, bet tagad tas ir pavisam citā līmenī, jo nu mēs esam atbildīgi par šo mazo dzīvībiņu," stāsta mazās Ieviņas tētis.
Lai kaut nedaudz atvieglotu Kristīnei šo smago mirkli, vīrs esot piedalījies dzemdībās no sākuma līdz beigām. "Protams, sievietēm ir daudz grūtāk, taču arī mums nav viegli, jo tā sajūta, ka esmu bezspēcīgs un nekādi nevaru mazināt sievas ciešanas tajā mirklī, ir traka. Mums likās ļoti būtiski, lai meitiņa savās pirmajās dzīves minūtēs redz ne tikai mammu, bet arī tēti," uzsver Ingars.