Pēc informācijas no Saeimas Preses dienesta – 25.04.2013. otrajā lasījumā Saeimas darba kārtībā bija grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, lai pilnveidotu tā normas atbilstoši ANO Konvencijai par bērnu tiesībām. Realitāte gan ir pavisam cita. Likumprojekts paredz arīdzan paplašināt fiziskās vardarbības terminu, iekļaujot tajā arī bērna pakļaušanu kaitīgu faktoru, tostarp tabakas dūmu, iedarbībai.
Dokuments Nr. 2170 ar 37 priekšlikumiem. Iesniedzējs – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Saeimas deputātu balsojums: 82 par, 0 pret, 0 atturas. Sēde sākās pulksten 9, beidzās pulksten 10.15. Šai laikā tika "izskatīti" 27 jautājumi (attiecīgā likuma izmaiņu priekšlikumi). Debašu nebija (neviens neuzstājās). Pašu dokumentu var apskatīt te. Vispārējais iespaids – no lielās ierēdņu un politiķu armijas tiek demonstrēta kaut kāda darbība "bērna labākajās interesēs" ar pilnīgi pretēju rezultātu, dodot ierēdņiem vēl lielāku iespēju izrēķināties ar viņiem nevēlamajām ģimenēm.
Arvien vairāk izpaužas egoistisko, ambiciozo cilvēku, kam pietrūkst intelekta, vieglākie risinājumi – sodīšanas prieks. Valsts varas vardarbība pret ģimeni un bērniem ir sasniegusi sarkano līniju un ir pēdējais laiks apdomāties, uz kurieni tad mēs īstenībā ejam.
Kādas tik mums nav likuma normas uz papīra. Pats likumdevējs – Saeima – pārkāpj pašu ratificētos starptautiskos tiesību aktus bērnu un ģimenes tiesību aizsardzībā. Latvijā bez tiesas lēmuma masveidā tūkstošiem bērnu tiek izņemti no ģimenēm. Šo atbildīgo aktu pārvērš par visrupjāko vardarbību pret ģimeni un bērniem, kas ir valsts politikas un ierēdņu bezatbildīgas noziedzīgas darbības rezultāts daudzu gadu garumā un ko veic pašvaldību aizbildnības un aizgādnības iestādes. Šīs iestādes fiktīvi, lai maldinātu cilvēkus, ir nosauktas par "bāriņtiesām". Šajās iestādēs nav tiesnešu un tajās nereti strādā mazkvalificēti ierēdņi darbu apvienošanas kārtībā un tās darbojas valsts sociālās, nevis tieslietu sistēmas ietvaros.
Tā ir aplama sistēma, kad tiem, kam jānodrošina aizbildnība un aizgādnība, paši izņem bērnus no ģimenēm un paši sevi uzrauga, turklāt vienas politiskas (Labklājības) ministrijas pārraudzībā (atrodoties attiecīgi zem valdošās koalīcijas politiskā jumta). Tas ir ne tikai absurdi demokrātiskā sistēmā, bet arī noziedzīgi, jo dod iespēju vietējai varas mafijai izdarīt visdažādākā veida noziegumus pret ģimeni un bērniem – patvaļīgi izrēķināties ar nevēlamu politisku pretinieku, kārtot personiskus rēķinus, iedzīvoties uz bērnu tirdzniecības rēķina, nolaidīgi pildīt savus pienākumus.
Šīs fiktīvās pašvaldības iestādes dēļ visvarenības un nesodāmības apziņas praksē uz līdzenas vietas izņem bērnus no ģimenes pat minūšu laikā, kā tas bija Žannas Pilsētnieces gadījumā Siguldā. Un tās lēmumus var atcelt administratīvā tiesa, ja vien vecāki ir spējīgi uzsākt šo nevienlīdzīgo cīņu mūsu slavenajā tiesu sistēmā, kur tiesneši nav specializējušies šādu lietu izskatīšanai, un samaksāt advokātiem, kurus nereti viegli pārpērk bērnu tirgotāju advokāti, kas aizstāv bāriņtiesas safabricētos lēmumus.
Te runāt par kaut kādu nevainības prezumpciju ir pilnīgi lieki, tāpat lieki ir gaidīt kaut kādu objektivitāti, jo pēc būtības nekas netiek pārbaudīts, bet labākajā gadījumā skata tikai fiktīvo bāriņtiesu, sociālo dienestu un policijas safabricēto papīru grēdas. Šādā greizā, neadekvātā sistēmā pat vislabākie un godīgākie cilvēki ar laiku var aiziet neceļos un tos viegli var piespiest izpildīt valdošās valsts un pašvaldības varas jebkuras pavēles, jo viņi ir atkarīgi tikai no šīs politiskās varas.
Daudzu gadu prakse rāda, ka par nodokļu maksātāju naudu mēs uzturam lielu birokrātisku monstru – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju Labklājības ministrijas (ministre Ilze Viņķele, "Vienotība") paspārnē. Tā ir izpildvara, kurai būtu jānodrošina tas, ko politiķi sasolījuši vēlēšanās, bet kas faktiski sedz un pat veicina nepamatotu bērnu izņemšanu no ģimenes. Šis monstrs veikli uztaisīts ne tikai par valsts sistēmas kontrolieri, bet arī par kaklakungu pašvaldībām un faktiski ir politiska inspekcija.
Tai pašā laikā Tiesībsargam, kam ir jābūt neatkarīgam no politiskās varas, šī politiskā valsts vara samazināja finansējumu 60 % apmērā, tā faktiski likvidējot bērnu tiesību aizsardzības nodaļu, kurā izsmieklam tika atstāti trīs darbinieki uz visu valsti.
Pašvaldībās, kur tieši parādās tas rezultāts, kā valsts un pašvaldības politiķi veic savas funkcijas attiecībā pret ģimeni un bērniem, no šiem politiķiem neatkarīga uzraudzība vispār Latvijā nav. Vienīgā šāda institūcija bija Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ko veiksmīgi likvidēja N. Ušakovs ar A. Šleseru. Kā saka – roka roku mazgā, abas baltas.
Par administratīvās tiesas darba kvalitāti ir cits stāsts. Lietu skatīšana ārpus kārtas par ģimeni un bērniem labi var redzēt tai pašā Siguldas (Ž. Pilsētnieces) gadījumā, kad pirmā tiesas sēde faktiski notika pēc pus gada ar itin nekādu rezultātu un turpinās vēl šodien, un nav vēl zināms, kad beigsies.
Kas notiek bērnu aprūpes vai t. s. rehabilitācijas iestādēs un privātās struktūrās, kur tiek ievietoti no ģimenēm izņemtie bērni, vispār maz kas ir zināms, jo Tiesībsargam nav nekādu efektīvu iespēju tās ietekmēt, bet uz viņa rekomendācijām politiskai varai ir nospļauties. Viņiem ir savs "birokrātiskais monstrs", kurš sedz visas viņu izdarības un kam vienmēr priekš atrakstīšanās ir gatavas standarta atbildes uz iesniegtajām sūdzībām. Bet pats galvenais, lai tas viss notiktu lielā slepenībā, lai cilvēku vairums neuzzinātu, kādas šausmu lietas šai jomā ik dienas notiek.
Ja izsekotu pieņemtos grozījumus ģimeņu un bērnu aizsardzības jautājumos Latvijas tiesību aktos, tad atklātos īstā valsts politika attiecībā pret ģimeni – juridiskais infantilisms, bērnu tirgotāju lobisms, to nekaunība, īstenība par viesģimenēm ārzemēs un daudzi citi nepatīkami fakti. Tas būtu ļoti svētīgs darbs, ja to godīgi veiktu, tomēr šodien būtu vieglāk uzrakstīt likumus no jauna, nevis labot esošos. Arī pēdējos grozījumos nekas nav mainījies uz labo pusi, tieši otrādi.
Pasaules tirgū pieprasījums pēc bērniem strauji pieaug, sevišķi pēc Krievijas atteikšanās tos pārdot uz ASV. Tagad šī atteikšanās var skart arī ES valstis, kuras ir atzinušas homoseksuāļu un lesbiešu laulības. Tāpēc Latvijā dažāda veida lobisti strādā maksimālos apgriezienos, ambiciozi, šizofrēniski neadekvāti. Redzama gan klaja nekaunība, gan reizē arī muļķība. Jāsaka gan, ka lobistu nekaunība iet cauri tur, kur trūkst kompetences nolikt šos neliešus savās vietās.
Tātad, mīļie vecāki, jums jāapgūst labi šie grozījumi, jo citādi varat viegli pazaudēt savus bērnus. Piemēram, vardarbība pret bērnu nu vairs nebūs tikai "visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla vardarbība, nolaidība", bet arī "cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu".
Bez tā vēl ir papildinājums, ka "fiziska vardarbība – bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas dūmu iedarbībai".
Tagad studējiet, cik kaitīgie faktori ir zināmi bāriņtiesu, sociālo dienestu un policijas izcilajiem "speciālistiem". Vai vispār bērni var iziet uz ielas? Ko viņi ēdīs? Un vai tikai tabakas dūmi ir kaitīgi? Interesanti ir 51. un 52. papildinājumi, kur skaidri izpaužas grozījumu sagatavotāju zemais kompetences līmenis. Vai tiešām 51. papildinājumā bija grūti dot īsu formulējumu, kam tad ir nepieciešamas speciālas zināšanas tieši bērnu un ģimenes psiholoģijā un pedagoģijā, kas ir pats galvenais! Tā vietā tika nevajadzīgi gari izplūsts par "subjektiem, kuriem nepieciešamas speciālas zināšanas", sausā, maz ko izsakošā un dažādi interpretējamā "bērnu tiesību aizsardzības jomā".
Savukārt 52. papildinājumu diez vai kāds no psihologiem ir lasījis, un diez vai grozījumu sagatavotāji un vēl jo vairāk apstiprinātāji saprot, ko īstenībā nozīmē metodes un testi psihologa darbā un to rezultātu izsniegšana kādam ārpus psihologa kabineta. Vairums nemaz nezina, ka metodes un testi ir tikai kā papildus, ierobežotas izmantošanas līdzeklis darbā ar standarta bērniem, ko nereti ar grūtībām spēj interpretēt tikai speciālists.
Bet tagad likumā būs reglamentēta informācijas par šo testu izsniegšana pilnīgi svešiem, nekompetentiem cilvēkiem, nerunājot nemaz par to, ka no ģimenēm izņemtie bērni visbiežāk ir īpaši un neatbilst definētajiem standartiem un attiecīgi viņu pārbaudes rezultāti ar standartizēto testu un metožu palīdzību būs kļūdaini. Tieši tāpēc psiholoģijā ir augstākā mērā neētiski un bezatbildīgi dot jelkādus negatīvus slēdzienus ārpus psihologa kabineta. Diemžēl Latvijā tas tiek klaji ignorēts.
Vienīgais, kas psihologiem ir jāveicina, – atjaunot pēc iespējas ātrāk bērna un vecāku garīgo un fizisko saskarsmi, bez kuras nav iespējama ne bērna, ne vecāku pilnvērtīga turpmākā dzīve. Tai pašā laikā tika skatīts 20. pants – "Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana", un tajā netika ieviesta skaidrība par to, kas tad ir tā "attiecīgā institūcija", kura var juridiski pārstāvēt no ģimenes izņemtu bērnu, lai nebūtu tā, kā tas ir Siguldas gadījumā, kad bērnu tiesā juridiski pārstāv Inspekcijas departamenta direktore, kura nodarbojas ar lietas pārbaudi, atreferē bērna it kā teikto pēc lietas materiāliem, kaut ar pašu bērnu nebija tikusies un runājusi.
Praksē pierādās, ka bāriņtiesas bez kāda pamatojuma izvairās nodot bērnu aizbildņiem pie tuvākajiem radiniekiem vai audžuģimenē, bet cenšas bērnu ielikt bērnu aprūpes iestādē. Tagad šajos likuma grozījumos tiek prioretizēta aizbildnība un audžuģimenes – 27. pantā ar papildinājumu – 31. daļu "Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina, ja aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam". Interesanta pretimnākšana, par ko nav pamats priecāties, jo nav vēl zināms, kādām audžuģimenēm un aizbildņiem tie bērni tiks nodoti.
Vecākiem ir svarīgi zināt 30. panta (2) sadaļā formulēto, ka maksa par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem "pēc tam atgūstama no vecākiem Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, pamatojoties uz iestādes izpildrīkojumu". Diemžēl nekas tāds nav paredzēts attiecībā uz ierēdni, kurš pieņēmis nekompetentu lēmumu.
Tikpat interesants ir 30. panta (3) sadaļas 5) apakšpunkts. No samaksas var atbrīvot, ja "pašvaldības sociālais dienests ir sniedzis motivētu atzinumu par vecāka iesaistīšanos savu problēmu risināšanā". Viss ir ļoti skaisti līdz nesaskaramies ar praksē notiekošo, kad bērns tiek izņemts no ģimenes nepamatoti šo pašu sociālo dienestu atbildīgo darbinieku un bāriņtiesu kopējas sadarbības rezultātā, kā arī tad, kā tas bieži ir pašvaldībās, kad cilvēks ir konflikta situācijā ar sociālajiem darbiniekiem.
Praksē rupji tiek pārkāpts ētikas princips, ka klients izvēlas, ar ko viņš sadarbosies un ar ko ne, un cilvēki tiek spiesti "norīt krupi" un "sadarboties" ar pret sevi nelabvēlīgi noskaņotiem ierēdņiem. Lieki teikt, ka tādas pašas tiesības ir arī bērnam.
Šis princips attiecas arī uz psihologiem, un viņi to labi zina, bet saslēgtie līgumi ar bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem ir noteiktu ienākumu garantija, kamdēļ morāle tiek ignorēta. Šādus materiāli ieinteresētus "psihologus" nedrīkst laist bērnu un vecāku tuvumā, par ko liecina arī viņu "ieteikumi" praksē. Tādējādi tiek aizmirsts pats galvenais, ka uzspiesti padomi neko labu nedod un ka neviens labāk par vecākiem nepazīst savu bērnu.
Tāpat bieži tiek ignorētas etniskās īpatnības un kultūra, audzināšana ģimenē, kas arī ir pārkāpums no sociālo darbinieku puses. Bieži šie sociālie "speciālisti" pat neko jēdzīgu nespēj formulēt vecākiem, kas tad viņiem būtu jādara, jo nereti vecāku intelekts un izglītība ir augstāka nekā šim "speciālistam", kuram ir iedota nenormāla vara.
30. panta (3) sadaļas 6) apakšpunkts ir kronis visam – aprūpes iestādes rēķins nav jāatmaksā, ja "bērna vecāks devis rakstveida piekrišanu adopcijai". Vienkārši trūkst vārdu, lai komentētu šo punktu, un nav pat īsti skaidrs, kas te vairāk ir – korupcija vai muļķība. Tagad, ja pat vecākiem izdosies no bāriņtiesas atgūt bērnu, viņus pēcāk varēs terorizēt ar neapmaksātiem rēķiniem, piedāvājot arī vienkāršu izeju – piekrist bērna adopcijai. Tāpat tas stipri atvieglos adopcijas biznesmeņu darbu iegūt to vecāku piekrišanu adopcijai, kuriem savu bērnu atgūt neizdevās, jo līdz šim viņi nebija motivēti tādu dot.
Aicinu visus vecākus ļoti nopietni iedziļināties, kāds juridiski birokrātiskais mehānisms ir vērsts pret ģimeni un kāds ir esošais un sagaidāmais rezultāts. Negaidiet, kad šis mehānisms skars jūs personiski, jo tad jau būs par vēlu. Notikumi Siguldas, Ikšķiles, Viesītes, Krustpils, Bauskas, Vecumnieku, Talsu u. c. novados liecina par nopietnām problēmām ar "gudrajām" galvām Saeimā un novados. Vietējās pašvaldību mafijas nav mazāk bīstamas par mafiju valstī un pasaulē.
Ģimene nav iebraucamā sēta, kur jebkurā laikā var iebrukt viens sievu bars un rakņāties par viņu mantām, ledusskapjiem un izkliegt savas emancipētās pretenzijas un pavēles. Vispirms šīs pašas bāriņtiesu un sociālo dienestu dāmas pašas ir jāpārbauda ar testiem, kas tiek piemēroti citiem, un ir jāpārbauda viņus, pašu ģimenes, cik tad tās ir ideālas un cik bērnus viņas pašas audzina, liedzot iespēju šais dienestos strādāt vecmeitām, bezbērnu sievietēm un kašķīgām sievām. Un ir beidzot jāsāk arī pildīt sociālo hartu un jāsāk maksāt adekvātu algu par padarīto darbu, lai cilvēkiem būtu, no kā uzturēt ģimenes.
Aizsargājot ģimeni, mēs aizsargājam bērnus, jo nekas nav labāks bērnam kā viņa bioloģiskā ģimene. Ja mēs to sapratīsim un strādāsim šai virzienā, tad mums ir nākotne. Pie šāda secinājuma nonāca arī Starptautiskās konferences "Bērnu aizsardzības 100 gadi – rekomendācijas nākotnei" (Amsterdamā 2005. gadā) speciālisti, kurā, izņemot divus speciālistus no Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra, neviens cits no Latvijas nepiedalījās.
Iepriekš:
Latvijā vēlas aizliegt smēķēšanu bērnu klātbūtnē; vecākus-smēķētājus varēs sodīt ar naudas sodu
Varmācīgu ģimenes locekli varēs izraidīt no ģimenes