Par Latvijas atbrīvošanu nr. 2 no agresora nr. 1 mūsu smadzeņu skalotāji nerunā. Bet par "atbrīvošanu" nr. 3 viņi runā kā par vienīgo lielo notikumu. Protams, tiek noklusēts, ka "atbrīvošana" nr. 3 nozīmēja 1941. gadā uzsāktā genocīda turpināšanu pret Latvijas patriotiem.
Te vispirms savu melīgumu un agresivitāti apliecināja Staļins. Lai apmuļķotu angļus, viņa maršals Šapošņikovs aicināja tos veidot jūras kara bāzes Latvijas ostās. Zinādams, ka angļi atteiksies, Staļins palika par vienīgo garantu pret drauga Hitlera iespējamo agresiju. Tā Latvijai 1939. gada 5. oktobrī tika uzspiests Savstarpējās palīdzības pakts jeb PSRS militāro bāzu līgums, kas bija tikai plānotās okupācijas priekšspēle. Jau 1940. gada 16. jūnijā PSRS valdības vārdā Latvijas valdībai tiek izvirzīts ultimāts ar prasību ielaist Latvijā nenoteikta lieluma PSRS armijas vienības un nomainīt Latvijas valdību it kā vienīgi nolūkā nodrošināt Savstarpējās palīdzības pakta pildīšanu. K. Ulmanis cerībā, ka valsts iekšējā dzīve netiks sagrauta, turpina respektēt līdzšinējos Latvijas un PSRS starpvalstu līgumus, kurus Staļins ar savu ultimātu ir lauzis un sabradājis.
Ja kāds grib atbrīvot PSRS no "nodevīga agresora" statusa, tad tam Staļina ultimāts jāatzīst par kara pieteikumu, kāds tas faktiski arī bija. Viltus sabiedrotie nekavējoties sāka slepkavot Latvijas patriotus un reorganizēt valsts iekšējo kārtību. 14. jūnija deportācijas 1941. gadā veido pirmās "atbrīvošanas" goda kroni...
Pēc kulturālo Vermahta vīru ienākšanas brīvība šķita esam atgūta... Tad nāca NKVD audzēkņi no SD un SS vienībām, kas daudz ko samaitāja. Bet pāri visam kā bieds palika atmiņas par nepārspējami lopisko padomju varu. Ja tādas nebūtu bijis, arī Latviešu leģions nebūtu radies...
1944. gada rudens pusē angļu un amerikāņu apgādā ņemtais sarkanais zvērs atkal ierāpoja Latvijā. Ne tik veikli kā bēgot, bet tomēr. Pie Mores tas apsvilinājās un palaida Vermahta daļas uz Kurzemi. Bet svilinātāji bija tie paši piekrāptie un apsmietie latviešu karavīri.
1944.–1945. gadā risinājās 3. viltus atbrīvošana jeb okupācijas notikumi. Atšķirībā no vāciešiem sarkanie bez ceremonijām iesauca visus okupēto teritoriju vīriešus, pat invalīdus un vienīgos dēlus apgādniekus. Ne tikai iesauca, bet ar steigu meta kaujās. Jau 1944. gada rudenī pie Annenieku pagasta Kambaru mājām uz leģionāru pozīcijām uzbrukumā tika vairākos viļņos dzīti sarkanarmieši, kurus leģionāri metodiski noguldīja. Uzbrucēji nebija aziāti, tāpēc, kaujai pierimstot, leģionāri devās noskaidrot, kas tie ir. Taču ne pie viena kritušā netika atrasti dokumenti. Pēc komunistu "Cīņas" un igauņu avīželes, ko atrada pie dažiem, varēja spriest, ka uz apšaudi dzīti igauņu un latviešu zēni. Viņiem atļāva sapūt uz lauka. Pēc kara apmēram 3000 karavīru kauli tika ar purva arklu iearti tīrumā.
Otru līdzīgu genocīda aktu pret "atbrīvotu" tautu okupanti veica pie Džūkstes. Vēl pirms Ziemassvētku kaujām tur vācu gaisa spēku divīzijas sastāvā bija iekļauts 106. latviešu leģiona pulks. Pie pulka zaldātiem bija ieradušies divi sarkanarmieši – latvieši, kas ziņojuši, ka pieder komunistu mobilizētam latviešu pulkam, ko nākamajā dienā dzīs uzbrukumā. Abi lūguši, lai vācu artilērija saudzē uzbrucējus, jo tie ir gatavi padoties un karot kopā ar leģionāriem.
Uzbrukumam sākoties, vācu artilēristi nolikuši sprostuguni tieši aiz savām priekšējām līnijām, tā ļaujot uzbrucējiem pietuvoties, bet sarkanie ar tādu pašu sprostuguni no aizmugures dzina pulku uzbrukumā un, kolīdz uzbrucēji iegūla starp divām uguns zonām, iznīcināja tos ar savu lielgabalu uguni. Tas notika 106. pulka karavīru acu priekšā...
Zinot visu šo un vēl daudz ko un klausoties 19. aprīļa radio raidījumu "Krustpunktā", kur Saeimas deputāts Pimenovs centās attaisnot 9. maija orģijas pie Okupācijas pieminekļa un atsaucās uz faktu, ka arī daudzi latvieši krituši par padomju varu, man kļuva pretīgi. Vai šis cilvēks vienkārši nezina vēsturi vai mērķtiecīgi aizstāv visnoziedzīgāko totalitāro Staļina režīmu?
Turklāt tas viss notiek integrācijas vārdā. Ne ar kādu demagoģiju nevar panākt integrāciju. To var veidot tikai un vienīgi uz vēsturiskas patiesības bāzes. Bet vēsturiskā patiesība mums aizliedz mūsu tautas bendes saukt par atbrīvotājiem.