– Tu esi uzņēmējs, mūzikas grupu menedžeris, fotogrāfs, brauc ar motociklu, nodarbojies ar orientēšanos. Kas tu īsti esi?
– Pēc profesijas esmu avīžu dizainers. Pēdējos gados esmu vairāk pievērsies tieši vizuālās komunikācijas analīzei, kas saistīta ar drukas un interaktīvām lietām, kas man arī vairāk pēc profesijas piedien. Ļoti svarīga dizaina lieta ir funkcionalitāte un lietojamība. Piemēram, ja tu uztaisi nenormāli skaistu rokturi, bet ar to nav iespējams atvērt durvis, tad tas nekam neder. Tāpēc pēdējā laikā pievēršu uzmanību un analizēju dažādas dizaina lietas un to funkcionalitāti.
– Esi bijis menedžeris grupām "Iļģi", "Voiceks Voiska", tagad tevi uzaicināja "The Hobos", lai kopā strādātu pie jaunā albuma un veiksmes gadījumā šogad to arī izdotu. Kā kļuvi par menedžeri?
– Viss sākās ar festivālu "Mēs Tornim" Jelgavā. Tad pirmo reizi saskāros ar mūzikas grupu menedžmentu. Vēl Jelgavā bija tāds klubs "Mobile", un tad paralēli abiem palīdzēju ar grupu repertuāra organizēšanu. Pats vēl vidusskolā mācījos. Tad sapazinos ar vienu zviedru menedžeri, un mēs kopā taisījām Austrumeiropas tūres. Pārsvarā somu, zviedru, norvēģu grupām.
Bet sadarbība ar "Iļģiem" aizsākas, kad es jau otro gadu piedalījos Jomas ielas svētku organizēšanā. Pasākumā pieteicās arī "Iļģi", viņiem toreiz bija 25 gadu jubileja, un viņi jautāja, vai nevaram palīdzēt noorganizēt jubileju. Mēs ar kolēģi divatā to arī izdarījām, un ziemā mani uzaicināja jau par viņu menedžeri. Tā es četrus gadus biju kopā ar "Iļģiem".
– Kas ietilpst grupas menedžera pienākumos?
– Nu ar "Iļģiem" bija tā, ka man viņiem bija jāiemāca lietot e-pasts un "Google" kalendārs (smejas). Bet principā esi kā aukle, ģimenes galva. Tev ir bars ar cilvēkiem – grupas dalībniekiem –, ar kuriem auklējies. Tev ir jāzina, kad kuram piedzims bērns, kad māsai dzimšanas diena, lai varētu saplānot viņu laiku. Kad esi izdarījis to, tad mēģini saplānot pasākumu, norises laikus. Samenedžēt, lai visi tiek, lai ir viss, ko vajag. Lai, aizbraucot uz spēles vietu, viss nepieciešamais ir nodrošināts. Tā ir viena puse. Otrs ir nemitīgā skubināšana, lai gatavo jaunus materiālus, veido jaunus ierakstus. Pierunā, lai iet uz intervijām, kurās runā, protams, vienu un to pašu, un desmitām reižu atbild uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem.
– Un tagad pieteikušies "The Hobos".
– Jā, viņiem šogad ir plāns izdot jaunu albumu. Šobrīd notiek ieraksti studijā. Džeki gadiem dienu dienā kopā nav spēlējuši, tagad ir sanākuši kopā, tad tas viss tā lēnām notiek. Viņiem vēl līdz galam nav tā fīlinga, ka atkal visi ir kopā, un tieši šī sajūta ir tas, pie kā jāstrādā, tā jārada. Ja to izdosies izdarīt, tad viss būs čotka.
– Vēl tu esi arī uzņēmējs, motociklists, raksti blogu un fotografē.
– Fotografēšana vispār bija iemesls, kāpēc es sāku strādāt ar mūzikas menedžmentu. Esmu strādājis gan ziņu aģentūrai LETA, gan "Dienai", sūtīju bildes arī uz ārzemēm. Koncertu fotografēšana ir dārgs vaļasprieks. Ja ir azarts, brīvs laiks un finanses, tad to var darīt. Bet ikdienā jau to nevar pavilkt. Tā nopietni es neesmu bildējis, kopš piedzima vecākais dēls Jānis, kam tagad ir 4,5 gadi.
Man vēl tagad stāv neizšķirots folderis, kur ir bildes no Katie Melua koncerta un dzemdību nama. Bet pagājušajā rudenī es biju uz "Red Hot Chilli Peppers", Stingu pabildēju, arī "Slash" Kauņā. Atceros, pirms sešiem gadiem pēc LETA pasūtījuma bildēju "Jauno vilni". Nofočēju Allas Pugačovas tuvplānu, portretu. Un tā bilde joprojām klīst pa visu internetu. Ja es redzu, ka ir ziņa par Allu, tad noteikti klāt būs manis uzņemtā bilde.
– Tu kaut kad guli arī?
– Es cenšos atrast vienu dienu nedēļā, kad atslēgties no visa un visiem. Tā, kad nedaru un nedomāju neko.
– Neko nedarīt nozīmē gulēt gultā, skatīties televizoru, iet pastaigāties?
– Man televizora nav jau 13 gadus. Bet neko nedarīt, tas ir, pirmkārt, izslēgt telefonu, lai neviens netraucē un neuzdod jautājumus. Tajā paša laikā var nodarbināt sevi ar lietām, ko ikdienā nedari. Piemēram, es ikdienā nekad neko neremontēju, bet tad varu izdomāt – jānomaina mājās kanalizācijas caurules. Tad uz veselu dienu ir nodarbe, par kuru nav ne mazākās saprašanas, bet tas atslogo no pārējā.
– Viss, ko tu dari un esi darījis, liecina par to, ka gribi būt pats sev priekšnieks, nevis kāda cita iegribu izpildītājs.
– Jā, es savu dzīvi organizēju pats, bet ir ļoti daudz lietu, kur manu dzīvi organizē kāds cits. Piemēram, mani dēli. Ir projekti, kuros es iesaistos, un tad esmu pakārtots tiem. Piemēram, ja jāizstrādā avīzes dizains, tad neko īsti es tur nenosaku. Ir termiņš, un viss. Tas, cik ļoti es varu kādu pakļaut savai gribai, ir tas, ka varu piedāvāt četrus variantus, no kuriem kāds ir jāizvēlas.
Runājot par pakļaušanos – ja esmu kādā sabiedrības grupā, kur tiek darītas bezjēdzīgas lietas un kurās es neredzu, ka varu dot kādu pienesumu, es vienkārši aizeju. Man tā ir bijis. Redzu, ja konkrētā darbā un amatā pavadīšu vēl vienu dienu vai nedēļu, vai mēnesi, man no tā nebūs nekādu ieguvumu. Ir svarīgi laikus aiziet un saglabāt draudzīgas attiecības.
– Pieminēji, ka tavu dzīvi lielā mērā ietekmē arī puikas. Pats esi izmēģinājis dažādas jomas, kurās darboties, vai centīsies arī dēlus mērķtiecīgi vadīt kādā konkrētā virzienā?
– Es viņiem drīzāk cenšos parādīt tās maksimālās, ekstrēmās lietas jau tagad, piemēram, rokmūzikas festivālus, močus, ceļojumus uz ārzemēm, dzīvošanu teltī. Lai tajā brīdī, kad tā saprašana viņiem ir līdz galam savējā, paši izdara secinājumus un saprot, ko grib. Es mēģinu visas lietas parādīt, kādas tās ir, neko neslēpjot. Lietas ir jāizskaidro.
– Ko tu gribētu darīt vecumdienās?
– Man aiz Rēzeknes bija lauki, kurus atceros no bērnības. Tā bija pasaku zeme – māja kalnā, pagalmā ozols, zem tā aka. Lai aizietu uz māju, jāiet caur ābeļdārzu, lejā no kalna ir ezers un blakus melnā pirts. Tas ir kaut kas tāds, ko es gribētu vecumdienās, – dzīvot pasaku mājā nekurienes vidū. Lai gan šobrīd es bez sabiedrības spēju eksistēt pavisam neilgu laika sprīdi.