Pirms gada juristes Kristīnes Vilkas sašutumu izraisīja Rīgas reformātu Bībeles draudzes izdotā Teda Tripa grāmata "Kā audzināt bērna sirdi", kas popularizēja bērnu sišanu. Viņa Latvijas tiesībsargājošām institūcijām lūdza dot atzinumu, vai šādu izdevumu drīkst izplatīt grāmatnīcās un bibliotēkas. Izpētot šo gadījumu, Tiesībsargs atzina – lai arī likums nepieļauj fizisku un emocionālu vardarbību, grāmatu, kas popularizē bērnu pēršanu, nevar aizliegt, vēsta Latvijas Radio.
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere Teda Tripa grāmatas pārbaudi raksturo kā ļoti interesantu. Biroja speciālisti pētīja – vai tiešām privātpersona Latvijā drīkst izplatīt bērnu sišanas rokasgrāmatu. Tiesībsarga secinājums – ierobežot vārda brīvību šajā gadījumā nav pamata.
Kā Latvijas Radio stāsta Laila Grāvere, vārda brīvība attiecas uz tādām idejām, kas sabiedrībā ir šokējošas vai nav pieņemamas, bet tas nenozīmē, ka tādas idejas nedrīkst paust. Nedrīkst aicināt uz karu, kurināt rasu naidu un genocīdu. Par pārējiem jautājumiem autors drīkst rakstīt, kādu viedokli vien viņš pats vēlas paust, un nav pamata to ierobežot. Savukārt likums aizliedz šo ideju pielietošanu dzīvē. Pēršana ir aizliegta ar likumu, tātad – pērt nedrīkst, bet rakstīt drīkst. Tiesībsargs arī aicina informēt lasītājus, kura rokās nonāk šāda veida literatūra, ka likums aizliedz bērnu sišanu.
Jāteic, ka T. Tripa grāmata joprojām ir pieejama grāmatnīcās un tā iegūlusi plauktos līdzās kristīgajai un pedagoģiskajai litereatūrai. "Kasjauns.lv" pārliecinājās, ka grāmatu "Kā audzināt bērna sirdi" aicina iegādāties gan reformātu draudzes, gan Latvijas Kristīgā radio interneta vietnēs. Šķirstot grāmatu, tā arī nevar atrast nevienu norādi, ka tajā aprakstītās audzināšanas metodes ir nelikumīgas.
Kā atbildīgi veikt koriģējošo funkciju jeb pēršanu, grāmatas autors raksta 15. nodaļā: "Vispirms vecākiem jāaizved bērns uz telpu, kur var palikt zem četrām acīm, pirms pēršanas bērnam jāatzīst sava vaina, viņam ir jāsaprot, ka vecāki per, rūpējoties par viņa paša labumu. Pirms pēriena ir jāpasaka, cik sitienu bērns pelnījis. Pēršanas laikā mazākajiem bērniem biksēm ir jābūt novilktām, bet pēc pēršanas bērns jāpaņem klēpī un jāpasaka, ka tēvs vai māte ir apbēdināts, ka bija jāper."
Pašlaik galvenais skaidrošanas darbs par grāmatā rakstīto, pēc Kristīnes Vilkas domām, būtu jāveic baznīcai. "Luterāņu baznīca ir aktīvāka, no katoļiem ir grūti ko sagaidīt. Es pati esmu augusi katoliskā vidē, un ir skumji redzēt, ka daudzi mani draugi saskārās gan ar emocionālo, gan fizisko vardarbību. Tajā pašā laikā vecāki gāja baznīcā, brauca uz Aglonu," Latvijas Radio stāsta K. Vilka.
Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls saka, ka visas pazīmes liecina, ka pēršana mūsu sabiedrībā ir pieņemama prakse. Tāpat mācītājs aicina Bībeli uztvert nevis kā konstitūciju, bet gan kā bibliotēku, kur fiksēta cilvēka un Dieva attiecību attīstība. "Mēs katrs un kopā visa sabiedrība augam un varbūt esam gatavi katrs sākt runāt par savu pēršanas pieredzi. Tas būtu ļoti palīdzoši, ja cilvēki atzītu, kādā situācijā ar bērnu pieaugušajiem ir grūtības atrast citu risinājumu bez pēršanas. Un ka cilvēki varētu atzīt, ka tā ir viņa problēma – vienā brīdī kļūt agresīvsam vai dusmu lēkmē, to izgāžot pret bērnu, kurš nevar neko pateikt pretī. Jautājums, ko mēs ar to iesākam – vai attaisnoju sevi vai arī meklēju, kā no šīs problēmas dziedināt sevi," stāsta L. Rozentāls.
Teds Trips par pēršanu (angļu val.):