23.11.2011 17:18

Suņi ir, zobi ir – bet nekož

Autors  apriņķis.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Sibīrijas haskiju kucītes Bajas saimniece Ingrīda Auziņa, labradora Džordana saimniece Lelde Usāne un Irēna Pavlovska, kurai ir rotveilers Orso, ir apņēmušās pierādīt, ka Ķekavā lielie suņi nav cilvēku bieds.

Sievietes ir sasutušas par Rīgas Apriņķa Avīzē publicētajiem Latvijas Dzīvnieku aizsardzības biedrības prezidentes Dzintras Melderes-Gruntmanes izteikumiem par to, ka daudzi lielo suņu saimnieki Ķekavā nespēj vai nevēlas savaldīt savus ar lieliem žokļiem apveltītos mīluļus, tāpēc cilvēki, īpaši mazdārziņu teritorijā pie Nākotnes un Dienvidu ielām, spiesti piedzīvot izbaiļu brīžus, nereti ceļā sastopot brīvē palaistus suņus.

I. Auziņa, L. Usāne un I. Pavlovska sazīmējušas sevi un savus četrkājainos draugus Dz. Melderes-Gruntmanes izteikumos un jūtas apmelotas. “Esam sašutušas,” atzīst ķekavietes. “Bērniem noņem skalpus, amputē rokas, smagi sakož – tā ir realitāte,” tikmēr Dz. Meldere-Gruntmane uzskaita negadījumus, kuros vainojama suņu saimnieku nolaidība un bezatbildība.

Mātei sāk streikot sirds

I. Auziņa atzīst, ka suņi ir viņas aizraušanās un dzīvesveids. “Iepriekš nekad Dz. Melderi-Gruntmani nebiju te manījusi. Bet nesen mana 80 gadus vecā māte bija izvedusi Baju pastaigā, un tai brīdī izskrēja Dz. Melderes-Gruntmanes suns. Viņa iesita savam sunim, ierāva to atpakaļ. Mamma teica, ka suņiem taču arī jākontaktējas, nekas traks jau nav noticis. Mamma gan vēl piebildusi – sunīts laikam jau gudrāks par savu saimnieci. Kopš tās dienas Dzintra mūs vajā, draud, bet mātei ir slima sirds. Citur Ķekavā savā vaļā dzīvojas cīņas suņi, bet tos viņa nepamana. Uzēdusies tieši mums. Jā, mēs laižam suņus vaļā pie dārziņiem, bet ne jau te, pie dzīvojamām mājām,” I. Auziņas mērs ir pilns, viņa jūtas apmelota un uzsver, ka uzpurni likt likums prasa tikai agresīviem suņiem. “Kas viņa par biedrības prezidenti, ja likumus nezina?” iekarsusi pārmetumus Dz. Melderes-Gruntmanes virzienā raida I. Auziņa. Viena no sievietēm atminas Dz. Melderi-Gruntmani no agrofirmas “Ķekava” laikiem kā inteliģentu kundzi, kas strādājusi par kantora dežuranti. “Izlasot rakstu RAA, man tur skan cauri dzīves neapmierinātība,” bilst viena no sievietēm. “Viņa saka – uzsākusi cīņu, bet cīņā jau neko nevar atrisināt, nav taču viduslaiki,” uzskata L. Usāne.

Saplēsa brilles, bet iedraudzējās

Irēna Pavlovska, kuras rotveilers iekodis rokā Dz. Melderei-Gruntmanei un kura atpazinusi sevi Latvijas Dzīvnieku aizsardzības biedrības prezidentes izteikumos RAA, atzīst, ka pēc publikācijas uz viņu cilvēki skatoties kā uz noziedznieci. “Viņa pati kratīdama roku provocēja to suni un nekādu asiņu nebija!” iesaucas I. Pavlovska, kura pēc negadījuma ar liķieri, konfektēm un vīnogām atrisinājusi nesaskaņas ar Dz. Melderi-Gruntmani. “Tie, kas ucinājuši Orsīti, tagad skatās jau tā jocīgi.” Taču tajā pašā laikā ar šo suni joprojām spēlējoties bērni, piebilst pārējās sievietes. Mūsu sarunas laikā gan I. Pavlovska spiesta aizvest suni uz dzīvokli, jo milzenis Orso nespēj nostāvēt mierīgs un raujas sievietei laukā no rokām. Atgriezusies I. Pavlovska atzīst, ka jūtas, it kā Dz. Meldere-Gruntmane izaicinātu lielo suņu saimniekus. “Viņa grib konfliktēt, bet mēs negribam. Tā kā sūnu ciemā, jāsaka!” šķendējas I. Pavlovska.

“Arī mežā nākas sastapt cilvēkus, un arī tur cilvēki ir neapmierināti, satiekot suņus bez pavadas, bet tur nav aizlieguma vest suni bez pavadas,” bilst L. Usāne. “Visiem jāsadzīvo, nekas cits neatliek.” Viņa novērojusi, ka bērni atšķirībā no mazdārziņu kopējiem suņus sastop ar prieku un viņus sveicina. “Manam sunim saka – čau, Džordan! Labi zinādams, ka atbildi nesaņems. Tātad bērniem komunikācija ar dzīvniekiem ir svarīga. Kad Džordans bija kucēns, viņš ābeļdārzā nogāza kādu puiku, kuram saplīsa brilles, bet viņi kļuva par draugiem.”

Mēdz iesprukt pa vārtiņiem

Norimušas suņu saimnieces atzīst – no šīs suņu un saimnieku jezgas iznākusi vien tāda cilvēciska rīvēšanās. Sievietes atzīst, ka varētu mēģināt, piekāpjoties neapmierinātajiem iedzīvotājiem, tomēr vest savus suņus pavadā – vismaz cauri mazdārziņu teritorijai. “Mums personīgi gan neviens nav sūdzējies, visu to uzzinājām no jūsu avīzes,” pauž sievietes, piebilstot, ka reizēm gan gadoties, ka suņi ieskrien mazdārziņos pa vaļā atstātajiem vārtiņiem un tos nākoties ķert rokā.

“Mums jau nav citur, kur iziet pastaigā ar suņiem,” saka dāmas, uzsverot, ka suņi ir viņu ģimeņu locekļi. Turklāt tie, lai gan dzīvojot dzīvokļos, esot izcilā formā tieši garo pastaigu dēļ, kuras viņas negrasās ierobežot. “Niknie suņi, un tie nav mūsējie, ir paša cilvēka produkts, tā nav suņa vaina. Dzīvnieks ir labāks par cilvēku,” vēl piebilst I. Auziņa. Sarunas laikā izkristalizējas vēl kāda problēma – sievietes atzīst, ka dzīvojamajā zonā izmanto maisiņus suņu izkārnījumu savākšanai, taču to praktiski nedarot mazo suņu saimnieki, kuri izved suņus turpat daudzdzīvokļu māju zālienos.

Risinājums ir, brīvas zemes nav

Sievietes uzskata, ka saasinājušās attiecības suņu saimnieku, mazdārziņu un Dz. Melderes-Gruntmanes starpā varētu atrisināt suņu pastaigu laukuma ierīkošana Ķekavā. Par tā lietošanu varētu kaut noteikt maksu, tik un tā Ķekavas suņu īpašnieki šādu laukumu izmantotu, saka L. Usāne. “Suņiem ir jākomunicē, tāpat kā cilvēkiem. Te mēs, suņu saimnieki, satiekamies, visi mūsu suņi izskraidās. Mēs pašvaldībai maksājam dzīvnieku nodevu – trīs latus gadā. Suņu Ķekavā kļūst arvien vairāk. Suņi saved kopā jaukas kompānijas – piemēram, mums gan pašiem ir forši pastaigāties un aprunāties, gan suņi var izskrieties.”

“Ir jau bijuši pasākumi, lai suņu saimnieki savāktu, ko sunītis atstāj,” RAA sacīja Ķekavas novada mērs Roberts Jurķis. Viņš uzskata – suņu laukums ķekaviešiem nāktu par ļaunu, taču izteica šaubas, vai pašvaldība spētu tikt galā ar laukuma uzturēšanu, par ko varētu “uzņemties rūpi mūsu aktīvie suņu audzētāji”. Un tā viens no aktīvākajiem suņu īpašniekiem novadā Haralds Ozoliņš jau uzrakstījis “Leader” projektu pieteikumu un ieguvis Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus, lai suņu laukumu veidotu uz savas privātas zemes Katlakalnā. H. Ozoliņš nodarbojas ar vācu aitu suņu audzēšanu. Viņš atzīst, ka 7000 kvadrātmetrus lielais laukums būs publiski pieejams, taču tas nebūs pastaigu, bet vairāk dresūru un sporta laukums suņiem. Laukumu H. Ozoliņš plāno atvērt pavasarī. Laukums būšot publiski pieejams, taču apmeklētājiem būs jāmaksā neliela izmantošanas maksa, kam jāsedz apsaimniekošanas izdevumi.

RAA skaidroja Ķekavas novada Domes Attīstības daļas vadītāja Astrīda Vītola, nākamgad atkal būs iespēja pieteikties “Leader” projektiem, tāpēc ķekavieši pēc Katlakalna parauga varētu veidot kaut ko līdzīgu arī pie sevis. “Pašvaldībai nav brīvu zemes gabalu, kur varētu izveidot suņu laukumu, visas cerības uz privātajiem,” RAA piebilda A. Vītola