Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?"
Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto. Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie Viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim: Viņš pirms jums aizies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis." (Mk 16:1–7)
Trīs sievas, kuras bijušas arī Jēzus Golgātas moku un nāves aculiecinieces (Mk 15:40), nāk pie kapa, lai nospēlētu pēdējo akordu savā kalpošanas misijā Jēzum. Jā, bet kas novels akmeni no kapa durvīm!? Un tad ar izbrīnu viņas redz, ka lielais akmens ir novelts. Novelts ne tādēļ, lai ļautu Jēzum iziet no kapa. Augšāmcēlies Viņš varēja nākt pie savējiem arī caur slēgtām durvīm (Jņ 20:16, 26).
Akmens ir novelts, lai ļautu notikuma aculieciniecēm un arī mums tur ieiet, ielūkoties un atklāt: KAPS IR TUKŠS! Aizslēgtas durvis, aizvelti akmeņi, uzcelti mūri nenorobežos Viņu no tiem, kas Viņu meklē. Trīs sievas, kuras nākušas pie kapa, lai kalpotu mirušajam, atvērtajā kapā saņem uzdevumu un pilnvaru, kas var būt piepildāma ne vairs pie mirušajiem, vienīgi pie dzīvajiem. Un šis eņģeļa paustais uzdevums ir nest Kristus Augšāmcelšanās vēsti, cerības, atjaunotnes un piedošanas ziņu tālāk, līdz pat pasaules galam.
Šīs trīs sievas Dievs nolicis par pirmajām Evaņģēlija nesējām. Tad kādēļ gan viņas bijās un nesacīja nevienam ne nieka (Mk 16:8)? Evaņģēlisti Matejs, Lūka un Jānis gan liecināja, ka šī sievu klusēšana un bailes nebija ilgas. Viņas gāja un liecināja, un arī mēs katrs šo liecību sadzirdējām.
Reiz Mārtiņam Luteram bija sapnis, ka pastarajā dienā viņš stāvējis Dieva Soģa krēsla priekšā. Arī sātans, viņa vissīvākais pretinieks, bijis tur klāt, lai apsūdzētu. Kad cilvēku grēku grāmatas tika atvērtas, sātans sāka norādīt ar pirkstu uz grēkiem – citu pēc cita, un Luters jau sācis krist galējā izmisumā. Tad viņš atcerējies to, ko sātans vienmēr ir gribējis noslēpt un noklusēt: "Ir kādi vārti, kurus tu, sātan, vienmēr gribētu redzēt noslēgtus un akmeņiem aizveltus! Jēzus Kristus, Dieva Vienpiedzimušā Dēla, bezvainīgās asinis mazgā un tīra mani no visiem maniem grēkiem!"
Tas patiešām ir liels brīnums, ka Dievs spēj radīt kaut ko no nekā, bet vēl lielāks brīnums ir tas, ka Dievs rada svētos no grēcīgajiem!
