Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Par Ameriku zina vairāk
Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona (agrāk Rīgas apriņķa Zemessardzes pulka 19. bataljons) komandieris majors Armands Veters atzīst, ka 25. marts kā datums emocijas neizsauc, un pieļauj, ka daudzi kalendārā ierakstīto "komunistisko genocīda upuru piemiņas dienu" neasociē ar reāliem vēstures notikumiem. "Vai visi zina, ko nozīmē 25. martā pie karoga piesieta melnā lente? Es sevi pieskaitu pie jaunās paaudzes, redzu un zinu, ka par vēsturi netiek pietiekami daudz stāstīts. Noderīgas būtu mākslas filmas, kas balstītas uz vēsturiskiem faktiem. Tas būtu piesaistošs veids, kā jauniešus ieinteresēt vēstures notikumos. Šobrīd jaunieši varbūt vairāk zina par Amerikas vēsturi, notikumiem un traģēdijām, nevis Latvijas, jo vienkārši nav saistošas informācijas."

Vēsture caur stāstiem
Armands atzīst, ka sajūtas iedzīvina patiesi stāsti un atmiņas par pieredzēto. Savām acīm izsūtīšanu redzējusi Armanda vecmāmiņa. "Kad paklausās veco cilvēku stāstus par izsūtīšanu, to, kā viņi tika sadzīti vagonos un liela daļa mira jau ceļā, tikai tad vēsture kaut ko izsaka. Man pašam vecmamma, kurai tagad jau 85, atceras tos laikus. Viņa stāstīja, kā pirms lielās izsūtīšanas bija noplūdusi informācija par to, ka kaut kas tāds notiks. Daži, kas šo faktu uztvēra nopietni, aizgāja prom no mājām, iebēga mežā, bet citi nenoticēja un palika. Tie arī kļuva par upuriem.

Mani ļoti šokēja fakts, ka tiem, kas paglābās, otrreiz pakaļ vairs nebrauca. Biju domājis, ka arī šos cilvēkus vajās. Ja ir sarakstā Krūmiņš, tad viņu arī meklēs un atradīs. Izrādās, ka tie, kas vienreiz paglābās, paglābās pavisam. Kā mana vecmamma to redzēja – palika daudz tukšu māju, iekoptu saimniecību. Izsūtīja jau tos čaklākos, strādīgākos un turīgākos. Rezultātā sanāca tā, ka izveda inteliģentāko slāni, jo tie turīgākie jau arī bija tie gudrākie."

Vēsture naida kurināšanai
Majors uzskata, ka tiem, kas nezina savu vēsturi, nevar būt nākotnes. "Es nesaku, ka vēsturē ir jādzīvo, jāmodina sevī bijušās sāpes un pārdzīvojumi, bet vēsture ir jāzina un jāanalizē. Bija mums padomju laiki Latvijā, nu bija. To nedrīkst aizmirst. Daži vēsturi izmanto, lai kurinātu naidu, bet, manuprāt, ja cilvēks ir intelektuāls, tad viņš nepakļaujas šai manipulācijai. Mēs saprotam, ka ir bijis visādi, bet tagad laiks domāt, ko darīt tālāk. Kā atkārtoti nepieļaut vecās kļūdas."

Pirms II pasaules kara vajadzēja cīnīties, saka Armands. "Tikai tāpēc, ka mēs to nedarījām, tagad pretējai pusei ir iespēja teikt, ka okupācija nemaz nav notikusi. Nesen lasīju internetā mūsu aizsardzības ministra teikto, kam es pilnīgi piekrītu, – Ulmanis tajā brīdī pieņēma nepareizu lēmumu. Jā, varbūt cīņas būtu bijušas asiņainas, bet tajā pašā laikā tik daudzus tūkstošus izsūtīja un ļaudis aizgāja bojā. Nevienai pasaules tautai brīvība nav nākusi bez asinīm un cīņām."

Bez reāla apdraudējuma
Armands zina, ka arī mūsdienās joprojām aug entuziastiski patrioti, kas būtu gatavi krist un celties par savu zemi. "90. gados motivācija bija mazliet citāda. Tad cilvēki iestājās zemessargos, jo valstij bija reāls apdraudējums, mēs tikko bijām ieguvuši savu neatkarību, un visi nāca ar domu, ka var pienākt brīdis, kad valsts būs jāaizstāv. Šobrīd reāla apdraudējuma nav, bet neatkarīgi no tā jaunieši aktīvi iesaistās ne tikai zemessardzē, bet arī jaunsargos."

Armands stāsta, ka zemessardzē kāds nāk meklēt piedzīvojumus, cits, patriotisma vadīts, domā par lielām lietām, kā valsts aizsardzība. "Daudzi jaunieši iesaistās zemessardzē, jo viņiem kārojas jaunu piedzīvojumu, militārās lietas – patīk ieroči, patīk šaut. Ja viņš uzskata, ka nevar būt profesionālajā dienestā kā algots karavīrs, tad zemessardze ir alternatīva, kur viņš var papildināt savas zināšanas."

Kā laukos vai kolhozā
Zemessargi pirmkārt ir civilisti – cilvēki, kuri brīvprātīgi pieteikušies gūt dažāds iemaņas savas valsts aizsardzībai, skaidro komandieris. "Viņi nāk uz nodarbībām, kad var, jo, pirmkārt, katram ir savs darbs, ģimene, prioritātes. Mācības parasti organizējam brīvdienās. Zemessardzes dienestā māca to pašu, ko karavīriem, tikai process ir nedaudz lēnāks. Tāpat kā karavīram tiek mācīti visi pamati, iepazīts ierocis un pēc tam jau komandas darbs. Individuālo līmeni ir viegli sasniegt, bet kolektīvo apmācību, lai būtu komandas darbs, – tas ir izaicinājums," atklāj Armands.

Komandieris stāsta par saviem pirmajiem iespaidiem, atnākot strādāt uz zemessardzi: "Mani patīkami pārsteidza viņu entuziasms. Tie ir patrioti, kas jānovērtē. Lielākā atšķirība no sauszemes spēkiem ir tā, ka zemessargi, piemēram, uz savu iniciatīvu remontē arī mašīnas. Sauszemes spēkos pieeja ir citāda. Tas tiek uztverts kā darbs. Rodas aizbildinājumi, ka nav šī vai tā detaļa, un neko nevar izdarīt. Zemessargi kā parasti cilvēki laukos vai kolhozā – ja ir salūzusi mašīna, viņš izdomās kā izvirpot detaļu un salabot."