Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Regbija kluba "Miesnieki" prezidents, regbija treneris Uldis Bautris šogad sev un savam klubam svinēs apaļas jubilejas.

– Spēlētāji tevi raksturo kā regbija fanātiķi. Kas tevi šajā spēlē aizrauj?
– Uz regbiju atnācu, kad man bija mazliet pāri 18. Tas bija kaut kas citādāks, interesantāks. Regbijs ir kolektīvs sporta veids, vienīgā spēle pasaulē, kur tiešām notiek vienlaikus tik dauzu spēlētāju sadarbība. Regbijā liela nozīme ir arī cilvēku pašaizliedzībai un drosmei, tāpat reizēm ir jāpārvar bailes, jo spēles laikā saskarsme var būt sāpīga. To var arī raksturot kā gudru karošanas mākslu, jo notiek cīņa par laukuma teritoriju.

Pasaulē regbijam ir laba aura, jo tas radās uz stingriem amatierisma principiem. Cīņa ir laukumā, vēlāk pastāv patiesa draudzība un cieņa starp komandām – tā saucamais "bankets" pēc spēles, kur abas komandas satiekas, nosvin notikumu, apmainās ar piemiņas veltēm. Tas ir sens sporta veids ar tradīcijām.

Ar ko regbijs atšķiras no citiem sporta veidiem? Regbijs ir daudzpusīgs – to var spēlēt kā īsie, tā garie, tievie un dūšīgie, tam vajag gan spēcīgo, gan sprinteri. Katram ir sava pozīcija. Tas ir gudrs sporta veids. Piemēram, Anglijā regbiju spēlē augstākie sabiedrības slāņi, kas pieskaitāmi pie inteliģences. Angļiem spēlēt regbiju ir liels gods.

– Vai atceries savu pirmo sastapšanos ar regbiju?
– Dzīvesvieta nospēlēja lielu lomu. Dzīvoju netālu no VEF stadiona. 1971. gadā notika PSRS čempionāts regbijā, kur spēlēja VEF meistarkomanda. Tā bija pirmā reize, kad es tā pa īstam redzēju šo sporta veidu. Pēcāk nejauši ieklīdu LPSR kausa finālā starp RVR un VEF komandām – tā bija spēle pa lieliem dubļiem, ar interesantu sižetu. Pēc spēles mani uzrunāja jauniešu komandas treneris Jānis Bergmanis un aicināja uz treniņiem. Aizgāju, pēc diviem treniņiem man jau piedāvāja nākt spēlēt pie pieaugušajiem. Tā viss aizsākās.

– Kā regbijs no hobija pārtapa par ikdienu? Tava specialitāte taču bija inženieris konstruktors.
– Kad atgriezos no armijas, gāju mācīties RTU dienas nodaļā, lai vakaros varētu spēlēt regbiju. Tas bija laiks, kad apzināti regbiju izvēlējos kā savu sporta veidu. Tagad tas aizņem lielu manas dzīves daļu – vadu regbija klubu, trenēju jauniešus Ķekavas sporta skolā, darbojos Latvijas Regbija federācijā. Man ir paveicies, jo hobijs ir arī mans darbs.

Kā no inženiera pārtapu par treneri? To veicināja PSRS sabrukums. Toreiz mana darbavieta bija Vadošais specializētais konstruktoru birojs Valdlaučos, tur par inženieri esmu nostrādājis gadus desmit, iesāku ar algu 110 rubļi mēnesī, līdz tiku līdz vadošā konstruktora amatam. Tur bija labi speciālisti, bet jaunai sistēmai visi palika nevajadzīgi.

Visam pajūkot, man piedāvāja trenēt RAF meistarkomandu. Profesionāli ar to nostrādāju trīs gadus. Guvām lieliskus panākumus – iekļuvām PSRS čempionāta augstākajā līgā, ar Latvijas izlasi tiku uz Pasaules čempionātu regbijā-7 Edinburgā, atbraucot mājās no šīm spēlēm, man paziņoja, ka esmu finansiāli brīvs, profesionāla regbija kopš tā laika Latvijā vairs nav. Es vēl joprojām trenēju dažādas Latvijas izlases, bet tās vairs netrenē profesionāli treneri, tas tiek apvienots ar citiem darbiem.

Bija jāsāk domāt, kā izķepuroties. Mēs, četri cilvēki – trīs esošie spēlētāji un es –, izveidojām regbiju klubu "Miesnieki", iesākām ar kādiem 20 puišiem. Šodien klubs ir vadošais Latvijā spēlētāju skaita, rezultātu un aktivitāšu ziņā.

– Šogad jūnijā regbija klubam "Miesnieki" apritēs 20 gadi. Kas ir šī veiksmes atslēga?
– Tur ir daudz komponentu. Jau no paša sākuma izveidojās ļoti labs kolektīvs, cilvēkiem bija interesanti būt kopā, daudz strādājām kluba attīstībā un līdz ar to panākumi neizpalika. Sākam veiksmīgi, ieguvām Latvijas kausu regbijā-15, uzvarējām Ziemeļvalstu čempionātā regbijā-7. Par Latvijas čempionu titulu mēs cīnījāmies ilgi, līdz beidzot – 1997. gadā pirmā uzvara. Trīs reizes esam bijuši arī Baltijas čempioni. Pērn pēc neliela pārtraukuma atgriezāmies pie Latvijas čempionu titula jau desmito reizi.

Bet tie nav lielākie kluba panākumi. Uzskatu, ka visaugstākais bija pirms sešiem gadiem – Eiropas reģionālajā čempionātā, kur mēs pārstāvējām Pierīgas reģionu, Francijā zaudējām pusfinālā Provansas izlasei, pirms tam bijām uzvarējuši Dānijas, Polijas, Slovēnijas, Maskavas reģionu komandas. Klubs oficiāli tika nodibināts 1993. gadā maijā.

– Kādas izjūtas tevi pārņem, atrodoties nevis spēles laukumā, bet ārpus tā – kā trenerim?
– Kādā brīdī jau cenšos emocijas neizrādīt. Lai nu kā – tie ir amatieru komandas spēlētāji, ne visi mēdz būt treniņos, tad esmu spiests regulēt no malas, it īpaši taktiku. Uzskatu, ka spēlētajam lieki pārmest tehniskas kļūdas, bet kādreiz ir nepieciešams spēlētāju sapurināt, lai viņš pamostos un sāktu domāt.

Kļūdas visiem gadās, uztrauc visvairāk bezatbildība. Dažreiz pārlieku uzvelkos, ja redzu, ka tiesneši tiesā negodīgi vai tiem pietrūkst kvalifikācijas atsevišķās spēles epizodēs. Prieks vienmēr ir par uzvaru, tāpēc jau spēlētājs vispār spēlē. Uzvara ir sporta dzinulis.

– Kā tad paliek ar teicienu – galvenais piedalīties, nevis uzvarēt?
– Tas nav pareizi. Katrs zina savu līmeni. Ja es redzu, ka šajās sacensībās varu būt trešais, un nokļūstu trešā vai pat otrā vietā, tad esmu labi startējis. Ir jāsasniedz mērķis, bet ne vienmēr uzvara ir galvenais.

– Vai ir bijuši kādi amizanti gadījumi, spēlējot regbiju?
– Kur tad bez kurioziem! Tie bijuši, gan pašam spēlējot, gan esot trenerim. No "Miesnieku" dzīves palikušas jautras atmiņas par gadījumu, kad Maskavā bez pasēm no vilciena atpaliek daži spēlētāji, bet, visiem par prieku, pēc 200 km tie iekāpj vilcienā nākamajā pieturā "Velikije Luki".

– Šobrīd Ķekavas novadā tiek aicināti jaunieši trenēties regbijā, lai pēc pāris gadiem startētu Pasaules čempionātā. Tas ir reāli sasniedzams mērķis?
– Sākotnēji jāsaprot regbija vieta Latvijas sportā starp tradicionālajiem sporta veidiem – hokeju, basketbolu un futbolu. Regbijs šobrīd ir atkal kļuvis par olimpisko sporta veidu, un līdz ar to ir cits finansējuma pienesums no valsts, sporta organizācijām. Bet, lai konkurētu, tik un tā salīdzinoši mēs sākam no nulles. Regbijs nav sporta skolās, skolotāji to nevar iemācīt, jo nepārzina, tāpēc nevar teikt, ka regbijs ir populārs un piesaista daudz jauniešu.

Kad man senāk jautāja, kas jādara, lai regbijs attīstītos, uzsvēru divas lietas – tam jābūt olimpiskajam sporta veidam, un tas jārāda televīzijā, lai cilvēki šo spēli izprastu un uztvertu kā savējo. Tā ir ļoti skatāma. Pirmais nosacījums ir piepildījies. Otrais – vēl ne.

Regbiju ļoti ietekmē laika apstākļi, jo tam nepieciešami dabīgās zāles laukumi, nokrist uz asfalta vai ledus ir bīstami, arī telpās neuzspēlēsi. Līdz ar to regbija sezona ir diezgan īsa – trenējamies pavasarī, nedaudz vasarā, jo vasarā jaunieši izbrauc no pilsētām vai strādā, un tad pie treniņiem atgriežamies septembrī un oktobrī, jau tad agri kļūst tumšs un vēss.

Attīstības nolūkos ir nopietni jādomā par piemērota laukuma izveidi regbijam Ķekavas novadā, lai varētu tajā gan trenēties, gan rīkot Latvijas mēroga sacensības, ar apgaismojumu. Ķekavas novada sporta aģentūras vadītāja Dace Cīrule labi izprot problēmu, palīdz. Ceru, ka būs novadā piemērots laukums.

– Ne tikai tavam regbija klubam šogad jūnijā būs skaista jubileja, bet arī tev. Ko novēlētu sev?
– Lai man iet tikpat labi, kā līdz šim. Manuprāt, laiks, ko esmu pavadījis darbā, regbijā, ir bijis diezgan veiksmīgs. Man ir daudz draugu un paziņu. Un būtu jauki, ja kādu laiku šī situācija nemainītos.

– Pēdējais emocionālais moments?
– Uzvarēta spēle dod enerģijas lādiņu, zaudēta – mērķi tālākam darbam. Tomēr zaudējumi paliek ilgāk atmiņā, viens no tiem, regbija-7 turnīrā negaidīti ar kluba komandu uzvarējām spēcīgo Tunisijas izlasi, toties jau uzvarētā spēlē zaudējam Čīlei un būtu spēlējuši pusfinālā ar mājiniekiem Spānijas izlasi. Tas bija sāpīgi!

– Bet privātajā dzīvē?
– O, man taču tagad ir divi mazbērni! Tas ir kolosāli!

– Kā ģimene sadzīvo ar tavu regbiju?
– Pie visa jau pierod... (Smaida.)

– Vai Uldi Bautri var "atraut" no regbija?
– Skumjākais, ka man bieži pietrūkst laika, pat svarīgas lietas paliek pusratā. Pietrūkst laika ģimenei, radiem, draugiem, vienkārši kopā pabaudīt dzīvi. Trenera darbs ir ļoti specifisks – tas nav viegls, bet tas sniedz gandarījumu. Kāds uzņēmējs reiz teica, ka sports ir tas pats bizness, vienīgi sportā ātrāk var saskatīt kritērijus un sasniegt rezultātus. Esmu straujas dabas, un man patīk, ka var ātri redzēt rezultātu. Tas mani pievelk.