"Esmu pieradis dzīvot laukos netālu no lielpilsētas. Šeit tuvu ir gan Rīga, gan jūra. Ielas sakoptas. Piņķi daudzējādā ziņā atgādina ciemu, kur dzīvo mani vecāki," salīdzina Karstens. Viņš izskatās jaunāks par saviem nedaudz vairāk nekā 40 gadiem, runā klusi, lēnā, bet gana skaidrā latviešu valodā. Pārcelšanos uz Latviju pirms pieciem gadiem raksturo kā vairāku iemeslu sakritību un, spriežot pēc argumentiem, ko min par labu Pierīgai, ar dzīvi Babītes novadā ir apmierināts.
Patīk lauku klusums
Karstena rīti nelielajā miteklī daudzdzīvokļu namā Piņķu centrā sākas tikpat agri kā darbdienas Vācijā, un likt vienādības zīmi starp pašreizējo un agrāko ikdienu liedzot varbūt vienīgi daža atšķirība pārtikas veikalu piedāvājumā. Gandrīz kopš dzimšanas Karstena dzīve ritējusi ciemā netālu no Bilefeldes pilsētas Ziemļreinā-Vestfālenē. "Kad biju gadu vecs, tēvs uzcēla māju. Tā nu visa mana dzīve ritējusi tur – Kahtenhauzenē. Uzvārds Funke ir viens no vissenākajiem ciemā. Tēva dzimta te dzīvojusi vismaz kopš 17. gadsimta. Māte savukārt cēlusies no Austrumprūsijas," Karstens šķetina radurakstus, atbildot uz jautājumu, vai, ņemot vērā to, ka samērā ātri gana labi iemācījies latviešu valodu, viņa senčos nav vācbaltiešu.
Latviešu valodu Karstens apguva Latvijas Universitātes rīkotos kursos – tūlīt pēc tam, kad bija izlēmis pārcelties uz dzīvi Latvijā. Tas notika pirms pieciem gadiem. "Iemesli bija vairāki. Neesmu pārliecināts, ka gribētu minēt visus, bet tolaik biju nolēmis, ka gribu dzīvot ārpus Vācijas. Tā nu apsvēru, kura mītnes zeme būtu vispiemērotākā – kāda no ģeogrāfiski un valodas ziņā tuvākajām valstīm kā Nīderlande vai Austrija vai varbūt kāda cita zeme. Toreiz – vācot informāciju – pirmoreiz arī lasīju par Latviju," atceras Karstens.
"Vispirms uz neilgu laiku atbraucu tādā kā "iepazīšanās vizītē", drīz pēc tam pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi. Jau toreiz tie bija Piņķi – vieta, kas man visvairāk atgādina Kahtenhauzeni. Man nepatīk dzīvot pilsētā. Esmu pieradis pie lauku miera. Bet tādā pašā mērā esmu pieradis arī pie ērtībām, ko sniedz tas, ka dzīvo tuvu lielai pilsētai."
Karstens novērtē arī jūras tuvumu. Vasarā regulāri ir velobraucieni uz Jūrmalu. Uz Rīgu gan ar divriteni doties nemēdzot – ja nu vienīgi līdz tuvējai Imantai. Satiksmei ar galvaspilsētu Karstens iecienījis autobusus, kas no Rīgas centra kursē uz Piņķiem. "Vienīgais mīnuss – ja vakarā esi aizsēdējies krogā Vecrīgā, tur jāpaliek līdz rītam, kad atsāk kursēt transports. Bet tur nu nekā nevar darīt," viņš nosmaida.
"Aklimatizējies" labi
Lai arī lielākā daļa Karstena dzīves tagad rit Latvijā, saikne ar Vāciju, protams, joprojām ir gana stipra. Tur dzīvo vecāki, kas jāapciemo Ziemassvētkos un citās īpašās reizēs. Tur ir arī darbs. Daļu gada, ko Karstens nepavada Latvijā, viņš strādā auditoriestādē dzimtenē. Lai arī par iemesliem, kuru dēļ pārcēlies uz Latviju, Karstens runā atturīgi, noprotams – ne maza nozīme ir praktiskiem apsvērumiem, dzīve šeit ir pievilcīga arī finansiālu un sadzīvisku iemeslu dēļ. Par svarīgu piemēru sarunbiedrs min cīņu ar vācu veselības apdrošināšanas sistēmu: tikai nebūdams tai pakļauts – kā Vācijas iedzīvotājs –, viņš varējis tikt pie operācijas, kas bijusi nepieciešama pēc satiksmes negadījuma. "Kad prasīju operāciju kā apdrošināts Vācijas iedzīvotājs, atbilde bija: "Ko jūs, jums taču nekas nekait, ejiet strādāt!" Kad vērsos [medicīnas aprūpes sistēmā] pašreizējā statusā – kā ārpus Vācijas dzīvojošs –, lai arī, protams, vajadzēja piemaksāt, visu nokārtot bija pavisam viegli."
Bet tomēr – kā ar "aklimatizāciju"? Vai ir kas tāds, kas Vācijā bija pašsaprotama sadzīves daļa, bet kā nav šeit, Latvijā, un kā trūkums joprojām jāizjūt? "Lapukāposti," Karstens ar smaidu atteic. Konservēti Grünkohl, ko pasniedz kopā ar kartupeļiem un gaļas šķēli, īstens ziemeļvācu ēdiens. Latvijā šāds produkts neesot redzēts nevienā veikalā. "Vācijā tos ēd arī svaigus. Tā kā nu man tie jāved no turienes, varu nodrošināties vien ar skābētu kāpostu krājumiem, kas, protams, nav mazāk garšīgi," nosaka Karstens.
Citiem daudzmaz pamanāmiem šķietami neierastiem dzīves un sadzīves sīkumiem sarunas gaitā neuzduramies. Piecos gados Karstens atklājis un apguvis Rīgu, zina viņa gaumei piemērotāko mūzikas un citu kultūras norišu vietas, kā jau vācietis novērtējis arī vietējo krodziņu alus piedāvājumu. Rīgā un Piņķos viņš ieguvis paziņu loku, kurā omulīgi patērzēt par visu, kas pašiem šķiet interesants.
Atliek laiks arī lasīšanai. "Esmu iecienījis grāmatas par vēsturi – ne daiļliteratūru, vairāk vēsturnieku pētījumus par dažādiem laikiem. Tas, vai grāmatu lasīšu tālāk, atkarīgs ne tik daudz no aplūkotā laikposma, cik no tā, cik saistoši tas aprakstīts," Karstens bilst vēl par vienu brīvā laika pavadīšanas veidu, ne vien ar stāstītā saturu, bet arī ar intonāciju paužot, ka piecus gadus seno lēmumu pārcelties uz Latviju nenožēlo.
Karstens Funke izskatās jaunāks par saviem nedaudz vairāk nekā 40 gadiem, runā klusi, lēnā, bet gana skaidrā latviešu valodā.