1. Tagad jūs skolēniem radāt interesi strādāt ar koku, bet kas iemācīja jūs?
– Dzīves nepieciešamība. Bija jāveic remonti gan dzīvoklī, gan vasaras mājā. Ja bērnību pavada laukos, bez kaķenes neiztikt. Paši gatavojām slēpes no liepas, arī slidas – koka klucīši, kuriem apakšā piestiprināta stieple.
2. Kāda bija pirmā mēbele, ko savām rokām izgatavojāt?
– Sākot darbu skolā, bija jādzīvo šeit uz vietas, bet mēbeļu nebija. Bija nepieciešams galds, tāpēc sameklēju sagataves un tapa galds, kas kalpo vēl šodien.
3. Ko jūs atbildētu tiem, kuri saka, ka 21. gadsimtā visu var nopirkt?
– Daži nesaprot, kas ir koks, šis dabas materiāls. Tas nebūt nav pagalam, kad to nocērt, – tas vasarā izplešas, bet ziemā saraujas, tāpēc čīkst parkets un ir grūti atvērt durvis. Koks ir dzīvs mūžīgi. Bez koka nekad nekas nepastāvēs uz šīs pasaules.
4. Ar ko mūsdienu galdnieks pārāks par amata brāli pirms simt gadiem?
– Ir pieejamas dažādas tehnoloģiskas iekārtas, par kurām pagātnē varēja tikai sapņot. Agrāk pat darbarīkus – ēveles un kaltus – gatavoja paši un nodeva nākamajām paaudzēm. Tehnoloģijas atvieglo darbu, taču neļauj pilnībā izmantot cilvēka prātu un roku darbu. Ja zāģē vai ēvelē ar roku, tas ir pavisam cits process.
5. Ja jums būtu jādodas uz vientuļu salu, kādus trīs darbarīkus ņemtu līdzi?
– Nazi – ar to var izgatavot jebko, kā arī zāģi, cirvi, vēl sērkociņus.
6. Papildiniet teikumu: "Skolotājs skolēniem ir..., bet skolēns skolotājam ir..."
– Skolotājs skolēnam ir kā otrā mamma un tētis, bet skolēns skolotājam ir bērns no pirmās līdz pēdējai klasei (smejas).
7. Kādus praktiskus darbus mūsdienās vērts atcerēties vīriešiem?
– Daudziem sagādā problēmas iedzīt naglu sienā, izslaucīt gultas apakšu vai sakopt aiz sevis. Tāpēc mums ir tik daudz problēmu ar vides aizsardzību. Cilvēki nav iemācījušies sevi sakopt – ne vizuāli, bet dvēseliski. Tāpēc nereti valda paviršība un vienaldzība.
8. Vai sievietes arī var būt galdnieces?
– Protams. Pie mums galdniecību neapgūst neviena meitene, bet zinu, ka citās skolās gan. Sievietēm visvairāk patīk dizaina lietas, kas saistītas ar interjeru.
9. Vai skolēni iesaistās blakus esošās Carnikavas koka baznīcas atjaunošanā?
– Skola ir uzņēmusies šefību par apkārtnes sakopšanu. Esam izgatavojuši divas kāpnes, pa kurām cilvēki dodas uz dievkalpojumiem. Baznīca ir unikāla. Kad lika krustu, skolēni vēroja, kā no metināšanas nakts melnumā šķīst dzirksteles. Šis ir ļoti nepieciešams, vajadzīgs un vēsturisks objekts – pamatu pamats Siguļu ciemam.
10. Ar kuru skolēnu radītu amatniecības darbu lepojaties visvairāk?
– Tādi ir vairāki: gultas, ko paši bērni uztaisījuši un tagad lieto, datorgaldi, skapīši drēbēm. Tāpat lepojamies ar zaķiem, kas uz Lieldienām rotās Carnikavas novadu.
11. Vai sabiedrība ir pietiekami atvērta uzņemt darbā jauniešus ar īpašām vajadzībām?
– Darbā ņems skolēnu, kurš ir sagatavots, atbildīgs par savu rīcību un prot strādāt. Nav gadījumu, kad atsaka darbu tikai tāpēc, ka ir garīga rakstura traucējumi. Lielākā problēma ir tad, kad cilvēku pieņem darbā, bet viņam trūkst gribasspēka un šķiet, ka ir par grūtu, nepietiekami maksā. Mūsu skolēni atrod darbu ražošanā, arī apkalpojošajā sfērā. Ja grib strādāt, nav problēmu arī bērnam ar garīgās attīstības traucējumiem.
12. Carnikavas jeb Meņģeles pagastu nodibināja 1866. gadā. Radās nepieciešamība pēc darbiniekiem, kas prot rakstīt un rēķināt. Toreizējais muižas īpašnieks sasauc Carnikavas saimniekus un izsaka priekšlikumu celt pašiem savu skolu. Kā sauc muižnieku? (Atbilde: Augusts Panders)
– Biju piemirsis.
Iepriekš:
Skolotāja, kura prot nomainīt riepu