Atgādinām, ka jautājums, vai bērni ar mācīšanās traucējumiem var izglītoties kopā ar veselajiem, aktualizējās pagājušajā nedēļā, kad vairāki topošo pirmklasnieku vecāki paziņoja, ka pēc vietējā bērnudārza "Pienenīte" absolvēšanas sūtīs savus bērnus uz skolām Rīgā, jo nevēlas, lai tie Ulbrokas vidusskolā izglītojas kopā ar tiem, kuriem ir mācīšanās traucējumi.
Bērnu psihiatrs gan, komentējot šo situāciju, norāda, ka vecāku satraukumam šajā gadījumā nav pamata. "Šis kods "5.6" nozīmē, ka bērnam ir mācīšanās grūtības, ko mēs latviešu valodā bieži saucam par "grūtu galvu". Var būt, ka viņam kopumā nav tik "gaiša galva", vai arī tikai izolēti kādā no prāta darbības sfērām, kas var izpausties tikai kā rēķināšanas, lasīšanas, rakstīšanas vai runas grūtības, un tāpēc ir integrācijas programma, kas ir kā atbalsta pasākums šādiem bērniem veiksmīgāk iekļauties sabiedrībā," zina stāstīt bērnu psihiatrs. Visgrūtāk tas esot gadījumos, ja bērnam diagnosticēts autisms, kas nozīmē, ka viņš ne tikai uztver pasauli citādāk, bet arī nav sociāls.
"Protams, arī bērni ar autismu var savainot citus, jo viņi nesaprot, ka dara slikti. Tas gan nenozīmē, ka ikviens, kuram ir autisma diagnoze, tagad ies sist citus. Lielāka iespēja, ka sitīs vesels bērns, kādu mēs saucam vienkārši par huligānu," tā A. Kišuro. Speciālists uzsver, ka zināmas grūtības apgūt mācību vielu var būt arī bērnam, kurš atnāk uz skolu pēc pārslimota plaušu karsoņa vai citām slimībām vai sirgst ar kādu hronisku kaiti, piemēram, astmu, diabētu un citām. Taču tam neviens uzmanību nepievēršot. Tāpat kā "jaunajai modei" nevakcinēt savas atvases, un, ja kāds no viņiem saslims, piemēram, ar difteriju, un skolā aplipinās vēl kādu, kuru vecāki ir nolēmuši pret to nepotēt, iznākums var būt pavisam bēdīgs.
"Gribu uzsvērt, ka šiem bērniem, kuriem ir ne tik "gaiša galva", ir vajadzīga īpaša apmācība, bet tas uzreiz nenozīmē, ka mums tie jānošķir no citiem sabiedrības locekļiem un jāievieto speciālajās skolās. It īpaši 21. gadsimtā, kad īpaša nozīme tiek piešķirta tieši indivīda tiesībām. Šeit gan ir jautājums, kam ir vairāk tiesību – vienam īpašajam bērnam vai 20 citiem klasē esošajiem? Teorētiski vajadzētu būt tā, ka šiem 20 indivīdiem kopā vajadzētu būt lielākam spēkam, bet praksē ne vienmēr tas tā notiek," uzsver A. Kišuro.
Psihiatrs neuzskata, ka iekļaujošās izglītības programma pašlaik tiek realizēta pārāk sasteigti. "Nezinu, kāpēc pēkšņi par to sākuši runāt. Darbs pie šādas integrācijas programmas tapšanas un realizācijas notiek jau teju desmit gadus, un tas ir pietiekami ilgs laiks," pārliecināts speciālists.
Savukārt tiem Stopiņu novadā dzīvojošajiem vecākiem, kuri nevēlas, lai viņu bērni mācās kopā ar tādiem, kuriem ir grūtības apgūt vielu un tādēļ ir pieteikuši savas atvases kādā no Rīgas skolām, atgādina, ka neviens nav pasargāts no šādiem traucējumiem: "Tos var iegūt arī dzīves laikā. Pietiek tikai ar galvas traumu, lai kaut kas tāds cilvēku piemeklētu. Un ko tad? Vai šiem cilvēkiem būtu patīkami, ja sabiedrība novērstos no viņiem? Apgalvojumi, ka šie bērni nedrīkst mācīties kopā ar nosacīti veselajiem, ir mešana ar akmeni spitālīgajam, ko mēs 21. gadsimtā vairāk nedarām. Tieši otrādāk, viņiem ir jāpalīdz."
Iepriekš:
Eksperte: Īpašo bērnu integrācija Latvijā iet "pilnīgos džungļos"