Jaunības dienu romantika
Kad Guntis sāka apgūt skursteņslauķa profesiju, viņam bija 25. "Par šādu amatu es biju tikai priecīgs. Jaunam puisim tā ir sava veida romantika, arī sports. Protams, kad sāc strādāt, darbs ir reāli melns, un esmu bijis sodrējos no galvas līdz kājām. Spīdēja tikai zobi un acis. Tajā pašā laikā ir forši, ka tu melns nāc mājās no darba, bet cilvēki tev tāpat smaida, meitenes ķeras pie pogām. Tāpat skursteņslauķim ir tā iespēja baudīt skatu uz pilsētu no augšas, kas ir vienkārši fantastiski. Katrai profesijai ir savi labumi un ir arī garoziņa." Guntis stāsta, ka par savu darbu skursteņslauķi tiek pieklājīgi atalgoti, tomēr konkrētu summu atsakās nosaukt. "Neesmu uzcēlis māju un nebraucu ar skaistu mašīnu, bet nopelnīt varu," viņš piebilst.
Skursteņslauķa profesija ir zināmā mērā mītiska, cilvēki nelaiž garām iespēju pieskarties pogām, lai iemantotu laimi. Dažreiz pat ir gatavi tās noraut. Uz jautājumu, vai šis tēls, kas iet līdzi profesijai, pašus nenogurdina, Guntis stāsta, ka mēdz būt dažādi. "Mēs esam salīdzinoši maz, un katru dienu skursteņslauķi uz ielas nesatiksi, bet, kad mēs parādāmies, – neejam jau šovu taisīt. Ja ir apkures sezonas sākums un ir jāpagūst apskriet desmit adreses, tad varbūt garāmgājējiem uz ielas nav spēka atbildēt ar smaidu vai laipnību. Ja tev minūtes laikā pieķeras divi cilvēki un rausta aiz pogām, tad ir sajūta, ka tevi grib saraut gabaliņos. Par spīti tam, protams, pie skursteņslauķa ir jāiet klāt un jāizmanto iespēja pieskarties pogai, lai kāda būtu reakcija." Guntis tic, ka pogas nes laimi un uzskata, ka skursteņslauķi ir laimīgākie cilvēki, jo "kas gan var būt foršāks, kā nest citiem cilvēkiem laimi?".
Iztīrīt visus Latvijas skursteņus
Latvijā nav skolas, kurās būtu iespējams apgūt skursteņslauķa arodu, tāpēc katram pašam jāmeklē savs meistars, kurš varētu ierādīt profesiju. Gunta skolotājs bija viņa tēvs, kurš toreiz jauneklim palīdzēja sākotnēji kļūt par zelli, bet vēlāk jau par meistaru. Nu Guntim iekrāta 16 gadu pieredze. Viņš uzskata, ka šobrīd Latvijā nav nepieciešamības pēc skursteņslauķu skolas, "jo cilvēki, kas vēlas apgūt šo profesiju, ļoti veiksmīgi to dara pie vecajiem meistariem. Šīs profesijas pārstāvji ne Rīgā, ne Latvijā nav nepieciešami tik daudz, lai katru gadu, piemēram, skola sagatavotu 30 skursteņslauķus. Viņiem vienkārši pēc tam nebūs darba." Guntis zina stāstīt, ka šobrīd Rīgā un tās rajonā strādā aptuveni 25 skursteņslauķi, visā Latvijā skaits tuvojas 60 sertificētiem amata meistariem un zeļļiem.
Attiecībā pret darāmo darbu ar esošajiem skursteņslauķiem pietiek, norāda Guntis. Tomēr viņš atzīmē, ka svarīgi būtu sabalansēt darbu visa gada garumā. Visbiežāk iedzīvotāji attopas tikai apkures sezonas sākumā. "Septembrī, oktobrī un novembrī cilvēki stihiski sāk domāt par to, ka jātīra skurstenis. Sāk kurināt un redz, ka tas dūmo vai nesilda, un tikai tad atceras par skursteņslauķiem. Nu nevar trijos mēnešos iztīrīt visus Latvijas skursteņus. Tad, protams, izveidojas rinda. Dažreiz pat divu nedēļu garumā. Prātīgāki cilvēki par to domā laikus."
Optimālais darba apjoms, ko skursteņslauķis vienā dienā var veikt, ir trīs četru skursteņu tīrīšana. Nav daudz tādu māju saimnieku, kuri par skursteņu tīrīšanu domā pavasarī un vasarā. "Protams, kad ārā ir plus 30 grādi, cilvēki dodas uz pludmali sauļoties un peldēt un vismazāk domā par apkuri," secinājis Guntis.
Viltus amata brāļi
Visi skursteņslauķi Latvijā ir apvienojušies "Skursteņslaucītāju amata brālībā", tomēr Guntis stāsta, ka ļoti daudz ir arī viltus skursteņslauķu. "Avīzēs ievieto sludinājumus, ka sniedz pakalpojumus, un telefona numuru. Super, ko vairāk vajag? Iedzīvotāji zvana, bet skaidrības par to, kas ir cilvēks, kas atnāk un veic darbu, nav. Sludinājumos vajadzētu pierakstīt klāt, ka cilvēks uzskata sevi par skursteņslauķi, jo visu vasaru ir slaucījis ielas un rudens pusē viņš taisās slaucīt skursteni. Šādi neprofesionāļi zināmā mērā bojā mūsu, sertificēto amata brāļu, prestižu," sašutis Guntis. Tāpēc cilvēkiem, kas izvēlas skursteņslauķa pakalpojumus no sludinājumiem, viņš iesaka pārliecināties par faktu patiesību un nekautrēties pajautāt uzrādīt sertifikātu.
Latvijā skursteņslauķa arods zināms kā vīriešiem raksturīgs, tomēr citviet pasaulē tam pievērsušās arī daiļā dzimuma pārstāves. Uz jautājumu, kāpēc Latvijā nav nevienas skursteņslauķes, Guntis nerod atbildi. Viņš ir pārliecināts, ka nevienam no meistariem nebūtu iebildumu pret sievietes apmācīšanu, bet jānoprot, ka mācīties gribētāju nav. Sarunas brīdī kabinetā ienāk viens no meistariem un smejot iestarpina: "Lai tik nāk pie manis!"
Kad Guntim lūdzu pastāstīt par kādiem kurioziem piedzīvojumiem vai situācijām, viņš saka, ka "amata meistari uz kurioziem skatās stipri citādāk, nekā citiem tas var šķist no malas. Jums varbūt liekas kuriozi, ka kaķis ir iesprūdis skurstenī, bet man ne. Piemēram, vilkt kaķi ārā no skursteņa nav ne viegli, ne patīkami. Ir darīts."/Foto: Krišjānis Grantiņš
Attēlā – Guntis līdzās Rīgas torņiem./Foto: no personīgā arhīva