Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Skaistie mirkļi, kurus esmu piedzīvojis šajos gara un dvēseles svētkos, nepazūd un neizgaist. Pie tiem domās varu atgriezties, kad vien vēlos. Domāju, ka man piekritīs arī desmitiem tūkstoši skatītāju, ar kuriem esmu kopā Siguldas Opermūzikas svētkos." Saruna ar Siguldas Opermūzikas svētku veidotāju un ilggadējo Siguldas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāju Daini Kalnu.

– Šogad itāļu operas ģēnijam Džuzepem Verdi aprit 200 gadu. Pateicoties jums, opermūzikas cienītāji Latvijā pirmo reizi dzirdēja operas "Simons Bokanegra" koncertuzvedumu. Lielajā Ģildē tas izsaknēja pasaules augstākā līmeņa operas solistu izpildījumā. Klausītāji joprojām ir sajūsmā par šo kultūras dzīves notikumu, bet jūsu izjūtas ir dalītas.
– Mākslinieku sastāvs un izpildījums tiešām bija izcils. Opermūzikas cienītāji pamatoti ir sajūsmā. Taču saistībā ar šo skaisto notikumu mūzikas dzīvē man ir arī pārdomas, kas joprojām nedod mieru. Turpmāk pasaules līmeņa mākslinieki nelabprāt brauks uz Latviju, jo viņu sniegumu maz kas spēj novērtēt.

Lai gan mums ir valsts Nacionālā opera un valsts Nacionālais simfoniskais orķestris, mūsu pasaulslavenajai operas solistei Maijai Kovaļevskai bija jālūdz man, pensionāram, izveidot šo uzvedumu, lai viņa varētu uzstāties Latvijā, ko viņa ļoti grib darīt.

Verdi operā "Simons Bokanegra" ir ļoti skaista, burvīga mūzika, bet tur vajag izpildītājus ar ļoti labām balsīm un augstu profesionālo sagatavotību, jo galvenās lomas izpildītājam ir jādzied gandrīz divas stundas bez pārtraukuma. Es nokomplektēju sastāvu, sazinājos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un jautāju, vai nevēlas šādu pasākumu, bet saņēmu atbildi: "Nē, nē! Maijai Kovaļevskai nespēsim samaksāt, Aleksandrs Viļumanis ir slikts diriģents, bet [Karels Marks] Šišons negribēs."

Aprēķināju, ka projekts izmaksās aptuveni 30 tūkstošus latu. Ar biļetēm varēs ietirgot pusi, tāpēc otrai pusei sāku meklēt sponsorus. Rakstīju valsts kapitālsabiedrībām, Kultūrkapitāla fondam, uzrunāju Saeimas deputātus, bet visur saņēmu atteikumu. Izrādās – kas pasaulē ir izcilība, pie mums nav prioritāte. Beigās Rīgas domē atradu cilvēkus, kuri apsolīja, ka 15 000 latu būs. Kad par naudu biju drošs, sāku slēgt līgumus ar māksliniekiem. Bet, kad nauda bija jādod, solīto 15 tūkstošu vietā saņēmu tikai astoņus. Labi, ka man ir saprotoši cilvēki, kuri aizdeva naudu, lai varu norēķināties ar pasaulslaveniem māksliniekiem, tāpēc šodien esmu parādnieks. To, ka solījumu "Vīrs un vārds!", kas apstiprināts ar rokasspiedienu, var atļauties neturēt, es piedzīvoju pirmo reizi mūžā. Tik augsta līmeņa solistu trupas Rīgā vairs nebūs, ja mani var piečakarēt par 7000 latu!

– Vai iznāk, ka jūs noorganizējat operas "Simons Bokanegra" koncertuzvedumu, pirms šo operu ar M. Kovaļevsku titullomā sāka izrādīt Vīnes operā, un par to vēl dabūjāt piemaksāt no savas kabatas?
– "Simona Bokanegras" koncertuvedumā Rīgā varēja dzirdēt mūsu izcilo soprānu M. Kovaļavsku, itāļu baritonu Vittorio Vitelli, gruzīnu dramatisko tenoru Badri Maisuradzi, mūsu operas solistus basu Krišjāni Norveli, Rihardu Mačanovski, kamerkori "Ave sol" un festivāla orķestri A. Viļumaņa vadībā. Iespēju izbaudīt šo lielisko mākslinieku sniegumu no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju izmantoja tikai 500 skatītāju. Vidējā biļetes cena bija 20 lati, nevis 100 un vairāk, kā tas ir Vīnes operā. Izrāde bija tests tam, kas notiek ar kultūras vērtībām mūsu sabiedrībā. Tās gandrīz nevienam vairs nav vajadzīgas.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kultūras dzīve te bija tik augstā līmenī, ka mūsu galvaspilsētu sauca par mazo Parīzi. Tā varētu būt arī šodien. Atkal esam brīva valsts, bet izcila līmeņa mūzikai vairs nav pieprasījuma, lai gan tieši tā mums varētu ļoti palīdzēt.

Laba opermūzika spēj pacelt cilvēku no sadzīviskā līmeņa augstākā – garīgajā dimensijā. Jo talantīgāki, ar izcilāku balsi apveltīti ir operas solisti, diriģents un simfoniskā orķestra mūziķi, jo spēcīgāk tas izdodas. Operas māksla ir cilvēka balss jeb vokālā māksla simfoniskā orķestra pavadījumā. Operas mūzikas klausīšanās ir līdzi dziedāšana. Operu libreti būtībā ir spilgti un spēcīgi savstarpējo attiecību stāsti, kur laikmets un darbība ir tikai fons, uz kura ar mūzikas palīdzību izdzīvojam personāžu gara dzīvi, kurai nav ierobežojumu ne laikā, ne telpā. Tā ir sfēra, kurā notiek tas, kas mūs dara patiesi laimīgus.

Līdzīgi ir ar baletu. Pēc labas izrādes tu jūties pavisam cits cilvēks. Jaunībā, kad strādāju par ķirurgu Ventspilī, pēc kādas jaukas baleta izrādes "Jūras vārtos" secināju, ka tas, kā es dzīvoju, nesaskan ar manu iekšējo pasauli, ka esmu sācis kalpot miesai, nevis garam. Pēc šīs izrādes spēju izdomāt, kā mainīties uz labo pusi. Toreiz pa īstam apjautu, ka izcila klasiskā mūzika spēj attīrīt dvēseli un sajust to dievišķo daļu, kas ir katrā no mums. Laba mūzika dara cilvēku labāku, cēlāku, vairāk cilvēka vārda cienīgu.

– Jūs ne tikai lieliski izjūtat mūziku un protat to izbaudīt pats, bet ik vasaru jau vairāk nekā 20 gadus šādu iespēju piedāvājat arī citiem, rīkojot skaistos Siguldas Opermūzikas svētkus.
– Pagājušajā gadā, lai varētu dziedāt Siguldā, no Veronas festivāla uz divām dienām atprasījās mūsu operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko. Viņš ir pirmais dramatiskais tenors pasaulē. Divu koru pavadībā A. Antoņeko izpildīja populāro Kalafa āriju no operas "Turandota". Mākslinieks to izdarīja tik lieliski, ka grūtāko vietu atkārtoja vēlreiz. Solisti parasti baidās ņemt augšējo do, bet diriģents Viļumanis juta, ka mūsu izcilajam tenoram tas padodas viegli, tāpēc orķestris izspēlēja nelielu starpspēli, lai mākslinieks šo skaisto vietu varētu atkārtot vēlreiz. Un, ziniet, kas notika? A. Antoņeko ar savu balsi visus 5000 skatītājus uzrāva kājās! No sajūsmas, kas eksplodēja publikā, izcilais operdziedātājs arī pats nespēja savaldīt asaras. Vai šādus mirkļus var aizmirst? Diemžēl mūsu televīzija neiedomājas atbraukt, lai varētu to nofilmēt un parādīt visiem cilvēkiem Latvijā.

– Jūs, būdams ķirurgs, sarīkojat tādus valsts mēroga pasākumus, kādus pasaulē rīko miljonāri. Kāpēc to nedara mūsu kultūras iestādes?
– Tagad ir modē prasīt: "Dodiet naudu, tad būs!" Tas nav pareizi, un tas nav ceļš uz izcilību ne mākslā, ne citās jomās. Viduvējs sportists neuzvarēs olimpiskajās spēlēs, ja viņam iedos miljons latu. Uzvarēs tas, kuram ir talants, kas slīpēts ar aizrautīgu darbu, un pie šī sportista miljons pats atnāks. Mums ir jāgādā par to, lai mēs atklājam un palīdzam uzplaukt mūsu talantiem, nevis domājam, kāda ir tā naudas summa, kuru saņemot, mēs esam gatavi sākt kaut ko darīt. Izcilību nevar nopirkt, un naudu ir jāprot nopelnīt.

M. Kovaļevska ir viens no mūsu dārgakmeņiem – pasaules līmeņa soprāns. Pirmo reizi šo skaisto sievieti ar lielisko balsi noklausījos 2002. gadā, kad viņa vēl bija studente. Togad viņa dziedāja Siguldas Opermūzikas svētkos. 2003. gadā, kad Maija beidza Mūzikas akadēmiju, es viņai teicu: "Tev ir izcils talants! Ja tu gribi kļūt par pasaules zvaigzni, tev ir jābrauc papildināties uz ārzemēm. Esmu gatavs tev palīdzēt."

Piecu dienu laikā, izmantojot internetu, Maija sazinājās ar bijušo pasaules primadonnu, itāļu operdziedātāju Mirellu Freni. Es iedevu naudu, kas bija nepieciešama divu nedēļu vokālajām studijām, un Maija aizbrauca uz Itāliju. Pēc pirmā vokāla kursa M. Freni Maijai teica: "Balss jums ir unikāla, bet skola galīgi nepareiza!" Nākamos trīs vokālos kursus viņš Maijai novadīja par velti.

Pēc gada Maija jau uzvarēja Rikardo Zandonai 10. starptautiskajā operdziedātāju konkursā Itālijā un saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu. 2006. gadā Maija uzvarēja pasaules prestižākajā operas solistu konkursā "Operalia" Spānijā. Pēc šīs uzvaras viņa momentā nokļuva Ņujorkas Metropolitēna operā. Kopš tā laika visi pasaules slavenie operteātri stāv pēc viņas rindā – izņemot mūsu operu. Kad žurnālisti mūsu producentiem jautā, kāpēc M. Kovaļevska, kura ir Latvijas 21. gadsimta lielākais veiksmes stāsts, neuzstājas pie mums, skan atbilde: "Viņa ir dārga!" Tās ir baumas, jo Maija grib dziedāt Latvijā un 2011. gadā Rīgas Domā viņa nodziedāja labdarības koncertu, kurā visus iegūtos līdzekļus uzdāvināja internātskolai, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām.

– Sarunas sākumā jūs ieminējāties, ka ir ļoti sarucis labas un nopietnas mūzikas klausītāju skaits Latvijā. Vai tā ir arī citās Eiropas valstīs?
– Nē, Eiropas un pasaules operteātros, kuros ar izciliem panākumiem dzied arī mūsu operas talantīgākie mākslinieki, visas biļetes uz izrādēm ir izpārdotas. Tur cilvēki turas pie vērtībām, no kurām mēs atkāpjamies arvien tālāk. To ietekmē gan piedāvājums, gan cilvēku kultūras un informētības līmenis. Šodien televīzijā ir raidījums "100 grami kultūras", bet savulaik bija vairāki raidījumi, kuru vadītāji regulāri iepazīstināja skatītājus ar jaunāko un vērtīgāko katrā no mākslas jomām – Guntars Pupa vadīja raidījumu par nopietno mūziku, Aldis Ermanbriks – par estrādes mūziku, Mārīte Balode par teātri, Sarmīte Sīle par tēlotāju mākslu. Šodien to vietā ļoti agresīvi tiek piedāvāta roka, popa un šovbiznesa māksla, kam pārsvarā ir ārdoša un graujoša ietekme uz cilvēka garīgo pasauli. Mūsu nacionālā televīzija tam neturas pretī, līdz ar to informācija ir vienpusēja, bet cilvēki nevar interesēties par to, par ko viņi neko nezina.