Mūsu pienākums ir lepoties un rūpēties par to, kas mums ir uzticēts, cienot citu tautību cilvēkus un saņemot cieņu no viņiem. Tas ir tik vienkārši! Tā ir dzīve, par kādu sapņo katrs cilvēks. Diemžēl ziņu raidījumi par to neliecina. Kāpēc – par to saruna ar Krimuldas novada domes priekšsēdētāju Mārtiņu Ozoliņu ("Reģionu alianse").
– Jau 22 gadus dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī, tomēr nejūtamies tik labi, kā vēlētos. Kāpēc?
– Mēs ļoti skaisti sākām savu otrās brīvvalsts laiku. Nacionālā pašapziņa cilvēkiem bija tāda, kā nekad. Pieņemu, ka tā varēja būt 1918. gadā. Barikāžu laiks pierādīja, ka mēs varam vienoties ideālu, cēlu mērķu vārdā un esam gatavi riskēt pat ar dzīvību. Šis laiks kārtējo reizi vēsturē apliecināja mums pašiem un pasaulei, ka latvieši var.
Uzreiz īstu kārtību vēlēties bija grūti objektīvu iemeslu dēļ. Mums nevienam nebija nekādas saprašanas, kā veidot ekonomiku brīvā tirgus apstākļos. Piecdesmit padomju varas gados, ko pavadījām sociālisma plānveida ekonomikā, mēs bijām pieradināti bez ierunām pakļauties kompartijas lēmumiem. Izauga paaudze, kura bija mācīta darīt tikai to, ko citi lika. Jaunā situācija tirgus ekonomikā prasīja pretējo – iniciatīvu, spēju pieņemt lēmumus un realizēt tos saviem spēkiem.
Novadā mēs cits citu pazīstam, tāpēc redzējām, ka, ja kāds uzņēmīgāks cilvēks sāka savu biznesu, viņam bija jāiet pie kaimiņiem un katrs potenciālais strādnieks jāuzaicina darbā, jo cilvēki bija gan kautrīgi, gan inerti. Daudzi cilvēki nespēja sākt patstāvīgu dzīvi, jo bija pieraduši, ka viņam vai nu liek, vai pienes klāt. Tāpēc daudzi cilvēki, kuri kolhoza laikos bija labi strādnieki un saņēma lielas algas, nespēja iekļauties jaunajā ekonomiskajā situācijā un bieži vien nonāca trūcīgo statusā.
Bailes uzņemties atbildību un zināšanu trūkums bija iemesls tam, ka cilvēki neizmantoja tās iespējas, kas pavērās. Iedzīvotāji atteicās no mantojumā esošas zemes un mežiem, retoriski jautājot: "Priekš kam man tas? Ko es ar to iesākšu?" Daudzi labprāt saņēma niecīgu kompensāciju tā vietā, lai sāktu saimniekot savu senču īpašumos. Tas bija periods, ko izmantoja arī dažādi krāpnieki, jo īpašumi tika gan izzagti, gan izsaimniekoti ar visādām pilnvarām.
Līdz brīvvalsts atgūšanai mums nevienam nekā nebija, bet pēc neatkarības iegūšanas sākās tā sauktais īpašuma uzkrāšanas laiks. Sākot ar maza meža privātīpašnieku un beidzot ar lielo akciju sabiedrību vadītājiem un lielāko daļu politiķu, runas un rūpes bija tikai par īpašumu un materiālo vērtību uzkrāšanu. Šis bija laiks, kad arvien klajāk izpaudās egoisms un mantkārība, lai nodrošinātu ar materiālajiem labumiem sevi un ģimenes locekļus. Domas par naudu, kustamiem un nekustamiem īpašumiem daudziem pilnībā pārņēma prātu un noveda pie vērtību degradācijas, ko raksturo iztapība, viltība, savtība, pretrunas starp vārdiem un darbiem. Laiku līdz Aigara Kalvīša valdības beigām un krīzes sākumam uzskatu par zaudētajiem atjaunotās brīvvalsts gadiem, jo tas degradēja vērtību sistēmu valstī un cilvēkos. Augstākā līmeņa politiķiem vairāk bija jādomā par mums kā par nāciju, par tautas eksistenci, nevis jāskrien pēc dolāriem, latiem un eiro.
Pēdējie trīs gadi Latvijā no ekonomikas viedokļa man atkal šķiet cerīgi. Uzskatu, ka lielā mērā tas ir premjerministra Valda Dombrovska un finanšu ministra Andra Vilka nopelns, kuri risina situāciju, ko valstī nav radījuši un par kuru nav atbildīgi. Laiku pa laikam mums iznāk tikties sarunās par pašvaldību jautājumiem, gan slēdzot ikgadējo domstarpību valdības un pašvaldību vienošanās protokolu, gan citos pasākumos. Man patīk premjera un finanšu ministra pragmatiskā, loģiskā domāšana, kas izpaužas, diskutējot par dažādiem jautājumiem.
– Mēs vienmēr būsim blakus lielvarām gan Rietumos, gan Austrumos. Kā izdzīvot globalizācijas laikā, saglabājot sapni par brīvu Latviju?
– Mēs nevaram izvairīties ne no lielvarām kaimiņos, ne no globalizācijas, tāpēc, no izdzīvošanas viedokļa, mums ir svarīgi mācēt nosargāt savu nacionālo identitāti. Man kā latvietim un pašvaldības vadītājam ir svarīgi sajust, ka valsts vadītāji – Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboliņa, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis – ir nacionāli domājoši, ka viņiem rūp latviešu tautas liktenis un ka viņi droši iestājas par to. Nevienu nenoliedzot, gribu teikt, ka no atjaunotās brīvvalsts laika prezidentiem tikai Vairai Vīķei-Freibergai nebija jāpiedomā pie latviskuma un nacionālās identitātes, jo viņas personība izstaro nacionālo pašapziņu un lepnumu. Tāpēc arī jebkura viņas rīcība apzināti vai nepazināti bija virzīta latviešu tautas kā pamatnācijas interesēs. Cilvēki to sajuta, un tautā valdīja drošības izjūta. Tas, ka pamatnācija jūtas pārliecināti, rada mieru arī citu tautību cilvēkos, kuri dzīvo valstī. Spoži, kā neviens cits, Vaira Vīķe-Freiberga pārstāvēja Latviju arī uz pasaules skatuves. Viņas prezidentūras laiks apliecina, ka ir vajadzīga nacionālā pašcieņa un uzdrīkstēšanās, nevis iztapīgs lunkanums, lai izpelnītos atzinību vietējā un starptautiskajā sabiedrībā.
Raugoties no nacionālās identitātes viedokļa, mums ļoti svarīgs ir latviešu valodas kā valsts valodas statuss. To aktualizēja tā sauktais divvalodības referendums. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un premjers Valdis Dombrovskis masu saziņas līdzekļos un televīzija droši pauda savu nostāju, kas atbilst latviešu tautas interesēm. Diemžēl Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņoja, ka norobežojas no šī jautājuma, kas neliecināja par drosmi un atbildīgu nostāju savas tautas priekšā. Vēl nepieņemamāk bija dzirdēt, ka valsts galvaspilsētas Rīgas mērs Nils Ušakovs televīzijā publiski paziņoja, ka ies balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu. Vai šāda nostāja ir lojāla Latvijas valstij?
Toties tauta gāja, pārliecinoši pauda savu viedokli un panāca taisnību. Man ir paziņa latviete, kura apprecējās ar Maskavā dzimušu un augušu Krievijas pilsoni. Kad jautāju viņai, vai iesi uz referendumu un kā balsosi, sieviete atbildēja: "Protams, iešu! Un, protams, balsošu pret krievu valodu kā otru valsts valodu. Vīrs teica, lai pat nedomāju palikt mājās." Jebkuras citas nācijas cilvēkam, kurš ciena savu zemi, tautu un valodu, referenduma laikā nebija jautājumu, jo, iedomājoties līdzīgu situāciju savā zemē, atbilde bija viennozīmīga.
Problēmas radās tikai lielai daļai padomju laikos iebraukušo cilvēku, kuri, ieguvuši Latvijas pilsonību, klaji demonstrēja savtīgas un ļoti egoistiskas intereses. Viņiem zemē, kurā bija ieradušies uz dzīvi, svarīgākas par pamatnācijas interesēm bija personiskās ērtības. Šādu pozīciju atbalstīja arī daudzi "Saskaņas centra" politiķi.
Domāju, šādu uzskatu pamatā ir aplama vērtību sistēma, kas veidojusies gan padomju gados, gan vērtību uzkrāšanas periodā atjaunotās brīvvalsts laikā, gan tagad, kad pasaules lielvaras, aicinot uz toleranci jeb iecietību, ekonomisku interešu dēļ uzspiež mazajām tautām pasākumus, uzskatus un viedokļus, kas pēc būtības ir genocīds pret skaitliski nelielajām nācijām ar mērķi tās iznīcināt garīgajā līmenī.
Kad Latvijā notika referendums par valsts valodu, Krievija mums pārmeta nepilsoņu diskrimināciju, to, ka viņi ir ierobežoti runāt savā valodā un nevar tikt ievēlēti vietējās pašvaldībās. Tagad ziņu raidījumos dzirdam Vladimiru Putinu un Dmitriju Medvedevu sakām, ka Krievijā pat viesstrādniekiem, kuri gribēs atrast darbu, būs jākārto eksāmens valsts valodā. Vienā svaru kausā liekot Krievijas prezidenta un premjera izvirzītos noteikumus viesstrādniekiem un otrā viņu prasību Latvijā automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņiem, kuri pie mums ir dzimuši, uzauguši, nodzīvojuši 40 gadus un joprojām nav iemācījušies latviešu valodu, redzam, ka, korekti izsakoties, tā ir klaja necieņa.
Nesen mainīju pasi un biju ļoti nepatīkami pārsteigts, ka tajā nevaru ierakstīt savu tautību. Tas ir vēl viens veids, kā mums mēģina uzspiest izkropļotu tolerances jēdzienu.
Atklāti sakot, mani tracina tas, ka arī mūsu politiķi izvairās lietot vārdu "nācija" un "latviešu tauta", tā vietā sakot "Latvijas tautas". Atvainojos, ja kļūdos, bet domāju, ka iemesls ir politiķu un vadošo pašvaldību darbinieku bailes zaudēt ieņemamo amatu un materiālo labklājību. Šī nostāja nav saprotama, jo mēs visi dzīvojam uz Latvijas zemes. Neatkarīgi no tā, vai privātīpašums mūsu valstī pieder latvietim, krievam, zviedram vai dānim, viņam pieder tiesības uz šo privātīpašumu, bet tas atrodas Latvijā uz latviešu zemes. Cilvēki, kuri to saprot, pieslienas mums, atbalsta mūsu centienus un palīdz, jo saprot, ka tas ir arī viņu interesēs.
– Vai eiro ieviešana arī neapdraud nācijas pastāvēšanu?
– Varbūt mans viedoklis nebūs populārs, bet šajā jautājumā man ir diezgan skaidra nostāja. Tam, kā sauc nacionālo valūtu, ir ļoti liela psiholoģiska nozīme. Emocionāli ir svarīgi, ka latviešiem ir lats, lietuviešiem ir lits. Bet, lai mēs saglabātu savu latvisko identitāti, mums ir jābūt ekonomiski spēcīgiem. Lai attīstītu ražošanu, mums ir jāpiesaista investīcijas un tās gudri jāizmanto. Jo spēcīgāka būs Latvijas ekonomika, jo lielākus līdzekļus mēs varēsim veltīt tiem procesiem, kas ir svarīgi nācijas saglabāšanai.
Es no matu galiņiem līdz papēžiem esmu Latvijas patriots un uzskatu, ka, mainoties situācijai, mēs varam atgriezties pie lata, bet patlaban, lai varētu piesaistīt ārzemju investīcijas, nodrošināt valsts ekonomisko un finansiālo patstāvību, drošību un stabilitāti, mums ir vajadzīgs eiro.
Ekonomiskā situācija pasaulē kopš pirmās brīvvalsts laikiem ir ļoti mainījusies. Visās valstīs ar spēcīgu ekonomiku ir liels citu zemju investīciju īpatsvars. Un tās ir gudri jāizmanto. Ja pie mums, piemēram, vācu auto kompānija "Mercedes-Benz" uzbūvētu savu rūpnīcu, kurā modernās ražošanas iekārtas apkalpotu 100 līdz 200 izglītoti un augsti kvalificēti strādnieki, viņi nopelnītu daudz vairāk nekā 2000 viesstrādnieki, audzējot cūkas vai stādot kartupeļus. Situācijā, kad ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju strādā ārzemēs, mums ir divas iespējas – vai nu ievest viesstrādniekus un izšķīdināt mūsu tautu, tāpat kā tas notika padomju gados, vai būvēt modernus uzņēmumus, kuros ražošanas procesa nodrošināšanai vajag salīdzinoši nedaudz, bet augsti kvalificētus speciālistus.
Ar investīciju piesaisti, kas ir Latvijas investīciju un attīstības aģentūras kompetence, būtu jānodarbojas gudriem, pragmatiskiem cilvēkiem ar augstu nacionālo pašapziņu, kuri ir spējīgi virzīt šo valsts attīstības kursu. Līdz šim, cik zināms, aģentūra vairāk nodarbojusies ar vietējo produktu reklamēšanu starptautiskās izstādēs un eksportu, kas, protams, arī ir vajadzīgs, bet ar to nepietiek.
Mēs esam Eiropas Savienībā, un mums pienākas visi tie labumi, kas pārējām dalībvalstīm, bet kā skaitliski mazai nācijai mums ir vajadzīgi savi aizsardzības mehānismi. Jo mēs būsim ekonomiski stiprāka valsts, jo vieglāk varēsim tos realizēt.
– Guntis Kalme savas grāmatas "Pēdas" ievadā raksta, ka katrai latviešu paaudzei būs jāizcīna sava neatkarība. Vai piekrītat šim apgalvojumam?
– Es teiktu, ka katrai paaudzei būtu jābūt tik gudrai, lai spētu nosargāt senču izcīnīto brīvību. Bet, lai katrs latvietis iemīlētu dzimto zemi, viņam kopš ienākšanas pasaulē ir jāsāk apgūt dzimtenes mācību. Bērnībā ar tautas gudrībām, kas saglabātas pasakās, teikās un tautas dziesmās, ar mīļumu pret visu dzīvo, kas ir apkārt, sākot ar kaķīti un sunīti, puķēm, kokiem un dabas ainavām dzimtajā pusē. Vēlāk ar stāstiem par senču dzīvi laikmetu griežos un cieņu pret valsts simboliem.
Skolas gados par visu, ar ko kā tauta varam lepoties, – ar valodu, skaisto dabu, literatūru, mūziku, mākslu, vēsturi, zinātni, ievērojamiem cilvēkiem. Domāju, ka mums visu dzīvi ir jāizkopj latviskuma un nacionālās piederības izjūta, jo tautas tradīcijas glabā tās vērtības, kas latviešiem no paaudzes paaudzē ir palīdzējušas dzīvot un izdzīvot šajā zemē un pasaulē. Senču pārbaudītā un tautas atmiņā uzkrātā dzīves gudrība ir vislabākā padomdevēja, kas mums var palīdzēt saprast un izvērtēt jaunu ideoloģiju, teoriju un prakšu patiesos mērķus un to vajadzību mūsu dzīvē.