Grāmata aptver laiku no 1629. līdz 1710. gadam. Trešo izdevuma daļu aizņem Vecrīgas zviedru laiku ēku un liecību apraksti, bet ievērojama vieta atvēlēta arī Pierīgas un citiem Vidzemes novadiem. Latviešu zemnieki baudīja Zviedrijas karaļu labvēlību, taču Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks grāfa Šeremetjeva vadībā ar nežēlīgu rūpību postīja Vidzemi, aiz sevis atstājot nodedzinātas baznīcas, skolas un muižas. Uzreiz pēc krievu aiziešanas iedzīvotāji visu atjaunoja, bet – vien līdz nākamajam krievu iebrukumam.
Alošanās par zviedru baznīcu Allažos
Sākot vākt materiālus, šķitis, ka saglabājušos liecību būs visai maz, tomēr cita pēc citas tās nākušas gaismā, un visbagātākā izrādījusies Vecrīga, kuras vaibsti iezīmējušies tieši zviedru laikā – tik liels ir zviedru laiku celtņu skaits, ka, pēc A. Radovica domām, to var uzskatīt par fenomenu un potenciālu skandināvu tūristu magnētu.
Ēkas, ko zviedru laikos cēla Vidzemē, atšķirībā no Rīgas bija tik slikti būvētas, ka ne tikai nesagaidīja mūsdienas, bet bieži vien kalpoja tikai dažus gadu desmitus. "Jau pēc pāris desmit gadiem bieži vien ēkas šūpojās vējā un jumts tecēja. Mani pārsteidza ziņas, ka reizēm kokmateriāli tika zāģēti ziemā un ēkas būvētas no slapjiem baļķiem. Grāmatā ir daudz liecību par to." Piemēram, Allažu skola, kas celta 1702. gadā no veciem baļķiem, tā paša gadsimta 20. gados jau bija uz sabrukšanas robežas.
Vienīgi Zviedrijas karaļa finansētās mūra baznīcas ir nonākušas līdz mūsdienām un joprojām ir apskates cienīgi kultūras objekti. Tiesa, tūristiem zināmās zviedru baznīcas drupas pie Allažiem esot viena liela maldīšanās, paziņo vēsturnieks. "Man tās izskatās kā 19. gadsimtā celts zemnieku šķūnis, kura fasādē iebūvēts krusts. Jau iepriekš tajā pusē esmu redzējis līdzīgus šķūņus." Nosaukums "zviedru baznīca" varētu būt ievazāts tūrisma literatūrā un iesēdies iedzīvotāju apziņā. Dokumentu, kas apliecinātu, ka ēka celta zviedru laikā, turklāt kā baznīca, nav. Toties ir ziņas, ka netālu no šīs "baznīcas" tolaik atradās īstais tālaika Allažu dievnams, būvēts no koka. Nav loģiski uzskatīt, ka tikai dažus kilometrus tālāk atradās mūra baznīca. Mūra ēkas būvēt zviedru Vidzemē bija dārgi, tāpēc tās parasti finansēja karalis, un tās visas ir saglabājušās.
Ziemeļu kara laikā Allažu draudzē kalpoja vācu mācītājs Kristaps Grestnmeijers. Baznīcas grāmatā viņš ierakstījis, ka 1700. gadā no Ropažiem cauri Vidzemei devies krievu virsnieks Minsters, vedot līdzi sagūstītos. Viņa ļaudis aplaupījuši allažniekus, krodzinieku pārdūruši ar pīķi, bet mācītāja vecākais dēls "dabūjis trīs sitienus pa galvu, izģērbts līdz kreklam, kas samircis asinīs un uz miesas sasalis; tāpat dēlam tā nosaldētas arī kājas, ka viņš nevarējis vairs nostāvēt". Šis fakts apliecina to, cik krievu karaspēks nereti nežēlīgi izturējies pret civiliedzīvotājiem. "Nevis cīnījās armija pret armiju, bet pamatīgi cieta Vidzemes iedzīvotāji," piebilst grāmatas autors.
Krievi sirojumos daudzus latviešus aizveda sev līdzi. Vidzemē bijusi vāja zviedru karaspēka vienība, kas nespēja pretoties, pat bēga no krieviem. "Daļu sagūstīto zemnieku aizveda celt Sanktpēterburgu. 1733. gada dvēseļu revīzijā teikts, ka Ižoru zemē dzīvo aptuveni 19 000 latviešu. Šokējoši daudz! Iespējams, zviedru laikos tie paši zviedru muižnieciņi, kam piederēja muižas Vidzemē, pārcēla savus latviešu zemniekus uz turienes muižām. Latvieši samērā labi tur jutušies, bet ir pazuduši no vēstures. Būtu Zviedrijas jaunais un neapdomīgais karalis Gustavs II Ādolfs bijis prātīgāks un nebūtu ļāvis Pēterim I šīs teritorijas iekarot, mūsdienu Igaunija būtu plašāka – līdz pat Sanktpēterburgai."
Atjauno izdzisušu kroga foto
Salas Sv. Jāņa baznīcu tagadējā Babītes novadā bija projektējis Rīgas Sv. Pētera baznīcas fasādes projekta autors ievērojamais būvmeistars Rūperts Bindešū, taču vecā baznīcas ēka nav saglabājusies līdz mūsdienām – no šīs baznīcas palicis tikai logu gleznojums, kas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Ar Salas dievnamu A. Radovicam saistās kāds neparasts stāsts. Padomju laikos fotografējot pamestajā un izlaupītajā Salas dievnamā, vēsturnieks piedzīvojis kaut ko neparastu. Attīstot filmiņas, altāra vietā, kur savulaik atradusies glezna, attēlā bijis redzams gleznas astrālais atveids. Diemžēl mistiskais diapozitīvs ir nozudis, taču fakts vēsturniekam ir labi iespiedies atmiņā un vedina uz domām par to, ka nākotnē varētu tapt grāmata par zudušo Latviju – brūkošām baznīcām un muižām.
Grāmatā ir cita Babītes novada vēsturei svarīga fotoliecība. A. Radovics antikvariātā iegādājies gandrīz pilnībā izdzisušu attēlu – sena zviedru laika liecinieka Lieknes (arī Liekņa) jeb Brašes kroga, kas atradies netālu no Salas, attēlu. Milzīgā ēka ir zudusi, tās kādreizējo atrašanās vietu šķērso šosejas Rīga–Ventspils atzars uz Jūrmalas šoseju (virzienā uz Rīgu). Vēsturnieka Karla fon Lēvisa 1899. gadā uzņemto attēlu izdevies atjaunot, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām. Par kroga esamību mūsdienās liecina vien nelielās Lieknas ielas nosaukums.
"Lasīju "Rīgas Apriņķa Avīzi", ka Piņķu Sv. Jāņa baznīcā atrodas sudraba biķeris un patēna no 1662. gada, kura autors draudzei nav zināms, bet grāmatā to var uzzināt – tas ir Rīgas sudrabkalis Jirgens Špehts," norāda autors. Turklāt šie nav vienīgie dārgumi baznīcā, no zviedru laikiem un vecās baznīcas saglabājusies arī naudas lāde un barokāla koka lasāmpults, kura savulaik glabājusies Rundāles pilī.
Sens Siguldas pils attēls un Salaspils ķēniņi
"Siguldas tūrisma attīstības aģentūras direktore Laura Konstante kādā intervijā teica, ka nav liecību par to, kā Siguldas viduslaiku mūra sienas augšdaļa izskatījās kādreiz, tāpēc atjaunotās pilsdrupas ir tikai vīzija par to. Grāmatā ieliku attēlu no zudušās Jirgena Helmsa hronikas, kurā redzams, kā pils mūri izskatījušies. Attēloti pils trīs torņi un arī pils pagalmā esošās ēkas. "Domāju, varētu atrast vēl vairāk šīs pils attēlu no Livonijas laikiem," norāda vēsturnieks.
Zviedru laiki nesuši arī postu. Kurzemē bija kuršu ķoniņi, savukārt Doles salā dzīvoja Salaspils ķēniņi. Rīgas birģermeistars Francis Nientsede 17. gadsimtā rakstījis: "Arī Salaspils apkārtnē ir kāds, ko par ķēniņu dēvē, kuram no veciem laikiem no pāvesta īpašumā ir septiņi arkli zemes, kas apstiprināts ar valsts zīmogiem un lēņu grāmatām. Ir arī citi brīvzemnieki, kas no šīm ciltīm cēlušies." Tās ir Ķeniņu un Pitkejanu dzimtas, kuru "Raģu" un "Vedmeru" mājas eksistē vēl tagad. Salaspils ķēniņiem par savu zemi nebija jāpilda klaušas, nebija jāpiedalās pils celtniecības darbos – viņi bija vēl priviliģētāki nekā kuršu ķoniņi. Ne katrs cilvēks tajos laikos prata rakstīt, bet Salaspils Ķeniņa dzimtai bija pat zīmogs. Viņu saknes meklējamas dižciltīgās valdnieku dzimtās vēl no pirmsvācu laika. "Zviedru laikos viņi jau bija zaudējuši savu statusu, un to pēdas sāka pazust vēsturē," norāda vēsturnieks.
Helmsa hronikā A. Radovics uzgājis Siguldas pils attēlu ar zudušo pils veidolu no zviedru laikiem./Attēls: no A. Radovica arhīva.