Pērn ziemā brīnumainā kārtā Līgai piemeties klepus. "Tad mani dēli hihināja par to, ka, par spīti rūdījumam, esmu kaut ko saķērusi. Tad bija slepus jāklepo," smejas kundze. Kas attiecas uz slimošanu un ziemas ūdens peldēm, cilvēki daloties divās daļās – tie, kas uzskata, ka ar klepu ūdenī nevar iet, un tie, kas uzskata, ka pelde tikai nāks par labu. "Mūsu skolotājs Evalds Liepiņš ieņem stingru nostāju un saka, ka slims nekādā ziņā nedrīkst iet ūdenī, bet man ir vienalga – klepus vai iesnas, es tāpat eju," atzīst Līga.
Priecājas kā mazi bērni
Jaunībā kundze aizrāvusies ar vieglatlētiku, bijusi pat Jaunatnes izlasē. "Krievu laikā bija ļoti izdevīgi trenēties – ja tu esi izlasē, tad, 11. klasi beidzot, nevajag kārtot eksāmenus. Iedomājieties, cik labi! Visi mācās, bet mēs skraidām pa stadionu," atceras Līga. Ilgus gadus sieviete bijusi saistīta ar sportu, bet pēc ceļgala traumas 36 gadu vecumā skriešanai bija jāatmet ar roku. Līga tāpat turpinājusi slēpot un braukt ar velosipēdu, līdz 1995. gadā kopā ar dāmu slēpotāju grupiņu vienā dienā gar jūru aizslēpojušas līdz Vecāķiem.
"Piesēžam, lai atpūstos un pamanām, ka no priedītēm, viens otru stutēdami, iznāk vecs onkulītis ar tantiņu. Abi dodas aizsalušās jūras virzienā, kur bērni vai mazbērniem šiem izzāģējuši āliņģi. Lai caurums neaizsaltu, uzlikts finiera vāks, viņi to uzceļ augšā un pa trepītēm ielaižas ūdenī. Noģērbās pilnīgi pliki un, lai gan visapkārt slēpotāji, iekāpa āliņģī, un priecājās kā mazi bērni. Ucā, ucā, abi šļakstījās ar to ūdeni, un tajā brīdī es iekšēji sapratu – jā, es arī to gribu darīt. Ja tu kādam draugam vienkārši teiksi – lien āliņģī, tas ir baigi forši, – tas nenostrādās. Varbūt uz īsu mirkli ielīdīs, bet tas noteikti nekļūs par mūža aicinājumu," stāsta kundze.
Līga Carnikavas novada Garciemā dzīvo pavisam netālu no jūras. Lai sākumā pieradinātu sevi pie ūdens, peldētāja ik dienas gājusi jūrā līdz pat vēlam rudenim. Kādā no reizēm noticis amizants gadījums. "Nolēmu aizslēpot līdz jūrai, bet drošības pēc paņēmu dvieli līdzi – varbūt ieiešu jūrā nopeldēties. Nonāku galā un skatos, ka jūra tiešām brīnumainā kārtā ir vaļā. Pie krasta sasalušos ledus gabalus vējš aizdzinis prom. Noģērbjos plika, dvieli apšauju sev riņķī, iebrienu līdz vajadzīgajam dziļumam un tad dvieli apsienu ap galvu. Peldu uz sāniem, nemaz neredzu, kas tur pludmalē notiek. Tur izrādās, atslēpojis bariņš un skatās – krastā ir slēpes, bikses, jaka, krūšturis... Bet cilvēka nav! Viņi skrien augšā kāpās, meklē mani, bļaustās. Viņiem neienāk prātā, ka es varētu būt jūrā un peldēties. Redzu jau, ka viņi tur staigā, bet es vienmēr ielienu un taisu simts vēzienus, tā, lai, kad izkāpj no ūdens, āda būtu sārta. Kad nu esmu izpeldējusies, brienu ārā, dzirdu, šie bļauj: "Janka, rumpis atradies!"" smejas peldētāja.
Gaisa peldes un rīvēšanās ar sniegu
Lai gan Līga dzīvo pavisam netālu no pludmales, ziemā, kad jūra aizsalusi, nav iespējas peldēties. Līdz pieklājīgam dziļumam tālu jāiet un pašam pastāvīgi jāgādā par āliņģi. Tā vietā ziemas peldētāja ir atradusi labu alternatīvu. Ik sestdienu viņa mēro ceļu uz Ozolniekiem Jelgavas novadā, kur "roņu" aktīvisti 25 metru garumā izzāģē āliņģi un dodas peldēt, bet pēc tam pirtiņā sildīties. Papildus tam divas reizes nedēļā Līga dodas uz Rīgu peldēt baseinā, bet pārējās dienās slēpo. Neizpaliek arī ierastās rīta rosmes un gaisa peldes. Līga mēdz kaila iziet mājas pagalmā, lai ar visu ķermeni uzņemtu spirgto gaisu un parīvētos ar svaigu sniedziņu. Lielu uzmanību kundze pievērš staigāšanai ar plikām pēdām, vai tas būtu īslaicīgi pa sniegu vai ilgstoši pa māju.
2000. gadā Somijā tika atzīmēti 100 gadi, kopš peldētāji ziemā lien āliņģos. Par godu tam, Helsinkos rīkots pirmais pasaules čempionāts, kurā piedalījās arī peldētāji no Latvijas, tostarp Līga. Kopš tā laika, pateicoties Carnikavas novada domes finansiālajam atbalstam, novadniece ir pabijusi visos ziemas peldēšanas pasaules čempionātos, izņemot vienu. "Esmu vienīgā no Latvijas ar tik lielu stāžu," piebilst peldētāja. Viņa ieviesusi arī ikgadēju tradīciju – dodoties uz čempionātiem, garajā ceļā visai komandai uzada sarkanbaltsarkanas vilnas cepurītes, kuras dalībnieki velk galvā sacensību laikā peldot.
Cita sajūtu līmeņa apbalvojums
Dažādi apbalvojumi Līgai ir, kā viņa pati saka, bez savas jēgas. Par katru no tiem pat slinkums gremdēties atmiņās, tomēr vienu gan sirmā kundze saka: "Kad jaunībā tevi izsauc uz pjedestāla un apbalvo, ir pavisam, pavisam cita sajūta nekā mūža novakarē. Jaunībā – jā, es zināju, ka esmu ātra, labi izpildu uzdevumu un tā tam jābūt, bet, kad tev vecumā piešķir sertifikātu par drosmi pasaules līmeņa sacīkstēs, visi aplaudē, nu sajūtas ir tik saviļņojošas un spēcīgas, ka grūti vārdos aprakstīt." Lai gan apbalvojumu ir daudz, Līgai nepieder pasaules rekordi. Viņa piedalās tikai un vienīgi sava prieka pēc. Sacensības ir iespēja izrādīties arī vecumā, smej Līga.
Līksmā sirmā kundze priecājas par to, ka jūlijā viņai apritēs 70 gadu, jo tas nozīmē, ka pasaules čempionātā 2014. gadā viņa ierindosies visvecākajā grupā, kur mazāka konkurence. "Tādā vecumā jau cilvēki baidās no fiziskām aktivitātēm. Latvijā mēs esam tikai trīs vai četras, kurām pāri 70 un kuras peld uz laiku," piebilst peldētāja. Pērn čempionāts noticis Latvijā, pulcējis aptuveni 1000 dalībnieku un 50 metru distancē Līga izcīnījusi 7. vietu. "Ziemas peldēšana nav vienkārša. Ir jābūt iekšējam dzinulim, ka es to tiešām gribu darīt. Ielīst āliņģī, jā, tas nav tik traki, bet, lai nopeldētu 50 metrus, ir jābūt dukai. Ja tas būtu tik vienkārši, tad ļoti daudz īsto peldētāju būtu kļuvuši par roņiem. Bet nav," spriež Līga.
Aizrautīgā peldētāja ir centusies iekustināt arī citus ciema iedzīvotājus ar fiziskām aktivitātēm, taču neveiksmīgi. Vasarā Līga aicināja cilvēkus septiņos no rīta doties pie jūras vingrot un pēc tam baudīt rīta peldi, "bet viņi labāk izvēlas nogulēt vasaru. No sākuma atnāca kādas trīs dāmītes, bet tad teica, ka tas tomēr esot par agru. Bet vasaru taču ir grēks tā nogulēt".
Līga uzreiz pēc peldējuma Pasaules čempionātā pērn Jūrmalā.
2010. gada Pasaules čempionāts Slovēnijas pilsētā Bledā. Līga kopā ar pilsētas mēru.