Laimīgais ledusskapis
Vulfa, Caruso, Esprit, Emis, Honda, Habibi un Hilux – sākotnēji liekas, ka runa ir par autoparku, bet patiesībā tie ir haskiju vārdi. "Caruso pilns vārds ir Estebans Caruso [par godu seriāla "CSI Maiami" galvenajam varonim Deividam Caruso], bet mēs saucam vienkārši par Caruso, savukārt Emi pilnais vārds ir Eminence Grey jeb Pelēkais Kardināls," stāstu par eksotiskajiem ziemeļu dzīvniekiem sāk viena no suņu saimniecēm Gundega Pumpure. Taču patiesībā, uz kāda sākumburta suņiem vārdu jāpiešķir, nosaka Latvijas Kinoloģiskā federācija, savukārt norāda Ilze Dombrovska, kuras ikdiena visvairāk paiet kopā ar haskijiem treniņos un suņu sportiskās formas sagatavošanā.
Stāsts par Garkalnes haskijiem sācies pirms aptuveni astoņiem gadiem ar ledusskapi kādā Rīgas dzīvoklītī. "Vēlmes, ko dzīvē gribas piepildīt, jātur pie ledusskapja," puspajokam, pusnopietni turpina Gundega. "Ilzei toreiz pie ledusskapja bija pielikta ļoti skaista maza haskija kucēna bilde, bet ne ar domu, ka kādreiz tiks pirkts īsts sunīts. Turklāt mājās jau bija dažādu šķirņu suņi, tautā dēvētie krancīši. Taču pagāja divi gadi un bija jādomā, ko ņemt vietā. Un pie ledusskapja stāvēja tā bilde..."
Pirms astoņiem gadiem Sibīrijas haskiji Latvijā bijis retums, taču sanācis, ka tieši tobrīd atrasts sludinājums, ka mazs haskiju kucēns meklē saimniekus. "Aizbraucām, apskatījām, pārbaudījām, vai kārtībā suņa dokumenti, un tā mūsu mājās ienāca Vulfa."
Pirmo gadu jaunā sunenīte nodzīvojusi Rīgas dzīvoklī, kad saimnieces pa īstam sapratušas, kāds dzīvniekam ir raksturs un ko tas ziemā ēd. "Sapratām, ka mums mājās ir mazs velniņš," teic Gundega. "Kaut gan Vulfa nebija tas lielākais demolētājs." Dīvāns gan ticis apkošļāts, esot izrevidēts parfimērijas maciņš un apēstas lūpukrāsas – tās esot vienas no viņas iecienītākajām delikatesēm.
Autoparks paplašinās
Haskiju ģimenes pieaugums arī bijis likteņa pirksts, turpina Gundega. Uz Latviju atbraucis kāds kamanu suņu sporta speciālists no Krievijas, kurš interesentiem piedāvāja ar šo jomu iepazīties tuvāk, un tas arī izmantots. Āķis bijis lūpā. Pēcāk ar Vulfu ņemta dalība arī kādās sacensībās Lietuvā. "Taču viņa nav tas ātrākais un sportiskākais suns. Turklāt šajā sportā jāsāk nodarboties jau kucēna vecumā. Tā nu nolēmām, ka vajag vēl kādu haskiju."
Līdz ar to paralēli notikusi pārcelšanās uz Garkalnes novadu Ilzes vecāku mājā, jo jau vienai Vulfai tomēr pilsētas dzīvoklī bijis par šauru. Tēvs dzimtas turpināšanai noskatīts vienā no lielākajām Sibīrijas haskiju audzētavām Latvijā . "Tas bija no Kanādas importētais dažādu izstāžu čempions, Latvijā titulētākais haskijs Kruzs."
Un tā piedzima Esprit, Caruso un Emis. Savukārt vēl pēc divarpus gadiem pasaulē nāca Honda, Habibi un Hilux. "Otro līgavaini jau bijām noskatījuši sen," atceras Gundega. "Tas bija kādā izstādē Polijā. Atradām saimnieku, un tā braucām ar Vulfu vēlreiz uz Poliju. Te pieņemts, ka meitenes parasti ved pie puišiem."
"Habibi no arābu valodas nozīmē "mana mīļotā", "Honda" ir mūsu pašreizējā mašīna, bet "Hilux" sapņu mašīna," smaida abas saimnieces. Starp citu, pie ledusskapja ir "[Toyota] Hilux" bilde...
Nezināšana var pārvērsties traģēdijā
Ģimenes filmā "Sniega suņi" gandrīz viss redzētais par Sibīrijas haskijiem atbilst patiesībai, protams, izņemot dažus pārspīlējumus, kā jau kino tas pienākas, atzīst abas haskiju saimnieces. "Pazaudēts pajūgs ir traģēdija. Nedrīkst to atlaist, tas ir svarīgākais likums," filmā redzēto ar realitāti salīdzina Gundega.
"Šeit, piemēram, kur tomēr nav tādi plašumi, skrienošu suņu pajūgs var nonākt uz šosejas vai citā bīstamā vietā. Ja suņi palikuši vieni, tie neapstājas, turpina skriet. Ja putina, viņus nevar atrast arī pēc pēdām. Ja pajūgs sapinās, suņiem tas var beigties pavisam bēdīgi. Ir dzirdētas vairākas situācijas ar ļoti traģiskām beigām."
Labs haskijs – tikai noguris haskijs
Savukārt, jautājot, kas jāievēro cilvēkam, kurš vēlas savā aprūpē ņemt Sibīrijas haskiju, abas saimnieces viennozīmīgi uzsver – vajag par šo šķirni visu rūpīgi izpētīt. Tostarp nepareizs ir priekšstats, ka haskijam blakus obligāti vajag vēl vienu haskiju. "Suns visu dīrā, plēš, gaudo un visādi citādi ārdās, un saimnieks domā – būs vēl viens, viņam nebūs garlaicīgi, un abi spēlēsies. Taču tad vienkārši visu dīrās un plēsīs viņi abi. Kamēr citi kucēni izaug un paliek salīdzinoši mierīgāki, haskijam viss ir gluži pretēji – tieši izaugot, viņam parādās īstie radziņi, viņš sāk neklausīt saimnieku, kļūst arvien stūrgalvīgāks un ir citādi visai grūti iegrožojams. Būdams bara suns, viņš reizē alkst pēc brīvības, tas ir gēnos jau gadu simteņus."
No praktiskiem padomiem Gundega padalās, ka haskijs daudz neēd, bet nedrīkst aizmirst, ka, ja suns ir paņemts, tas jābaro ar atbilstošu pārtiku, nevis jāpacienā no tā, ko ēd pats. Tāpat neizpaliek suņu ķemmes, zobu pastas, nagu šķēres un citas specifiskas lietas. Un pats galvenais – ar suni ir aktīvi jādarbojas, jāskrien, jādodas dabā, jo dzīvnieks ir enerģijas pārpilns. Ja tas netiks nodarbināts, suns jutīs diskomfortu, būs grūtāk savaldāms. Tādēļ ne par velti ir precīzs novērojums, ka labs haskijs ir tikai noguris haskijs.
"Haskijs ir tāds, kurš bieži kaut kur aizskrien un viņu vairs nevar sasaukt atpakaļ. Tagad patversmēs bieži nonāk pa kādam haskijam, pieaugušam sunim. Un saimnieki pat viņus neuzmeklē, jo ir laimīgi, ka tikuši vaļā no tik nepaklausīga dzīvnieka. Tā ir cilvēku bezatbildība," tieša ir Gundega. "Tāpat aicinām visus Pierīgas un Latvijas iedzīvotājus pieskatīt savus pastaigās palaistos suņus, kamdēļ bieži veidojas bīstamas un konfliktu situācijas, kas var beigties ar asins izliešanu, jo dzīvnieki šādās reizēs kļūst nekontrolējami." Piemēram, viņai pašai bijušas reizes, kad, dodoties suņu pajūga izbraucienā, ceļā nākas sastapties ar virsū skrienošiem suņiem, kurus saimnieki pienācīgi nepieskata.
Vasara? Nav problēmu!
Noteikti, ka daudziem šķiet, ka Sibīrijas haskijs dzīvi bauda tikai ziemā, taču arī pēc sniega nokušanas suņi ir tikpat dzīvespriecīgi un skriet griboši. Tad kamanas tiek nomainītas pret velosipēdu un velokartu. Gundega vairāk iecienījusi tieši šo disciplīnu – baikdžoringu jeb suņa vilktu divriteni, kamēr Ilze savu un suņu sportiskās iemaņas izkopj ziemā, braucot ar kamanām vai trenējoties skijoringā (suņu pajūgā uz slēpēm). Turklāt Ilze var lepoties par augstu panākumu arī šajā disciplīnā – pērn Vācijā viņa ar Hilux kļuva par labāko tandēmu sieviešu baikdžoringā Ziemeļu šķirnes suņu klasē Eiropas čempionātā kamanu suņu sportā bezsniega apstākļos.
Apmeklētājiem brauciens suņu pajūgā sākts piedāvāt pirms aptuveni trim gadiem. Jaunākie haskiji, kuri pieredzi sāk smelties no septiņu, astoņu mēnešu vecuma, nu jau izauguši par ņipriem skrējējiem un vilcējiem.
"Pilnīgi esam apsēstas ar haskiju dzīvesveidu," smaida Gundega, rādot pašdarinātus suvenīrus – tamborētu miniatūru haskija lelli, zeķu pāri "Suņu pajūgs", cimdus, ar kuriem rokas pikošanās laikā nekad nesals, Haskiju cirku – galda spēli, nesen radīto atribūtu – multifunkcionālu galvassegu, kas izveidota, ņemot par paraugu norvēģu bafu (buff), bet ar pašu izdomātiem haskiju attēliem un izšūtām senlatviešu zīmēm.
Septiņi haskiji ne tikai var kārtīgi izvizināt, bet arī sagādāt īstu jautrību ballītēs un kolektīvos pasākumos. Bērniem tas noteikti būs daudz veselīgāk un izzinošāk, nekā ierastās datorspēles vai pilsētas piedāvātās izklaides iespējas. "Kad ir izspēlētas spēles un atrakcijas, protams, visas par un ap Sibīrijas haskijiem, prom viņi aiziet daudz erudītāki," piebilst Ilze.
Pirmais maratons
Pagājušās nedēļas nogalē Garkalnes haskiji devāss uz kamanu suņu sacensībām Otapē Igaunijā, kur gan tiem, gan saimniecēm priekšā pirmo reizi bija divu maratona distanču pievārēšana – katru dienu 42 kilometru pārbaudījums. Līdz tam garākā distance sacensībās suņiem bijuši pieci kilometri. Šoreiz uz mačiem devās sešu suņu pajūgs, Vulfa palika mājās.
"Galvenokārt braucām pēc pieredzes," piebilst Ilze, kura treniņus ar haskijiem šoziem aizvada teju profesionālā līmenī – vairākas reizes nedēļā pa 3-4 stundām. Un tas devis panākumus arī šoreiz – iegūta otrā vieta. Trase bijusi grūta, kalnaina, un līdzens posms bijis tikai viens un tas pats visai īss – pa aizsalušo ezeru. "Ja Ilzei kājas kādu laiciņu bija teju nejūtīgas, tad suņi jau nākamajā dienā pēc grūtā izbrauciena spēlējās, it kā nekur nebūtu bijuši," piebilst Gundega.
Vairāk par haskijiem un iespējām izbraukt suņu pajūgā, kā arī citām aktivitātēm kopā ar enerģijas pārpilnajiem suņiem var uzzināt mājaslapā www.vulfaskundze.lv, zvanot saimniecei Gundegai pa tālruni 26595542, vai rakstot e-pastu pašai Vulfas kundzei – Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt..
Labs haskijs ir tikai noguris haskijs, – Ilzes apkampienos nupat kā ielēkusi Honda, kurai aiz muguras aizvadītas vairākas stundas pajūgā, vizinot ciemiņus.
