Senie latvieši nepazina ne pulksteni, ne kalendāru, ne elektrību. Toreiz laiku noteica pēc saules, mēness un zvaigznēm. Vajadzēja kaut kā iezīmēt ziemas vidu, tā radās Sveču diena. Ikšķiles skolas muzejā gatavošanās šai dienai sākās laikus, jo bija jāizziņo sagatavošanās darbi – jālej sveces, jātaisa svečturi, jāmeklē mīklas, sakāmvārdi un dzejoļi par sveču tēmu.
Sākumskolas pedagogi sveces tēmu kā vadmotīvu ir ietvēruši latviešu valodas nedēļas pamatā: bērni sacerēs dzejoļus par sveci, minēs mīklas, mācīsies ticējumus, pētīs sveču liešanas paradumus. Tā radīsies zināšanas par mūsu senču dzīvesveidu, par folkloru. Ikšķiles vidusskolā darbojas dekoratīvās noformēšanas pulciņš, un tā vadītāja skolotāja Dace Ozola-Krastiņa ir iecerējusi Sveču dienu sagaidīt ar pulciņā pašu skolēnu izgatavotajām svecēm, kuras pēc tam varēs apskatīt skolas muzejā. Ir paredzēts arī sveču lējējus apbalvot un paklausīties viņu stāstus par sveču gatavošanu. Kādas tik krāsas, formas un smaržas sveces neesam redzējuši! Bet ko mēs paši varam un protam izgatavot? Kas ir viena pati svece bez svečtura? Par to arī esam padomājuši.
Skolotājs Aivars Birkmanis skolas darbnīcā ar zēniem jau laikus pievērsies svečturu gatavošanai, tagad labāk nostrādātie un skaistākie svečturi muzejā jau gaida sveces, lai varētu ar tām dižoties un priecēt apmeklētāju acis un sirdi.
Sveces sākotnēji gan pildījušas tikai apgaismošanas funkcijas; Sveču dienā lietās sveces degušas visgaišāk un ilgāk. Sveču lējējiem jāstrādā ar priecīgu prātu, jo dusmīgu darinātāju sveces deg sprakšķot un ar tumšu liesmu. Tātad – Sveču diena bijusi gaidīta kā jauka gaismas diena, kā svētki. Sveču un svečturu darinātājus Ikšķiles vidusskolas muzejā sveiks Sveču mēneša otrajā piektdienā, 8. februārī, bet visa mēneša garumā skolēni, vecāki un arī ciemiņi varēs aplūkot ekspozīciju par svecēm un svečturiem, kā arī iepazīties ar sveču darināšanas vēsturi, tradīcijām un pielietojumu mūsdienās.
