"Tikko visi tīrījām sniegu un tagad esam noguruši," norādīdams uz saviem jauniegūtajiem četrkājainajiem palīgiem – četrus mēnešus vecajiem brāļiem Reksi un Peksi un viņu pūkaino draugu kaķi Rūdi –, smej Jānis. "Tā nu mums tagad iet. Katra diena ar viņiem ir citādāka."
Ērti iekārtojamies dīvānā, turpat blakus noguļas arī Reksis. Savukārt Peksis, kurš jaunajās mājās ieradies pāris dienu vēlāk, ir nedaudz bailīgāks, tāpēc iekārtojas drošībā – aiz dīvāna. Sarunu, drošu attālumu ieturēdams, vēro Rūdis. "Par to, ka vajadzētu suni, domājām jau krietnu brīdi, taču nekādi nevarējām saņemties," stāsta ģimene.
Lai gan nu visiem trim mājdzīvniekiem ir mīloši saimnieki, ceļš līdz šim brīdim nav bijis rožains. Pirmais Danču ģimenes mājās ieradies Rūdis. "Stāsts sākās pagājušajā vasarā, kad mēs zaudējām kaķi, kuru nobrauca tepat pie mūsu mājām," atceras Biruta. "Pie manis atnāca kaimiņiene un saka, ka viņas pļavā sēž bariņš kaķu – viņi visi bija apsēduši ap mūsu mirušo kaķi un sēroja." Asaras birušas aumaļām. Biruta piecēlusies piecos no rīta, nogriezusi savas skaistās lilijas un devusies uz tirgu. Ar ietirgoto naudu ceļš tālāk vedis uz dzīvnieku patversmi "Dzīvnieku draugs" Rīgā, kur sievietes sirdi iekarojis kaķēns.
"Atvedu mājās un tikai tad pamanīju, ka kaķītim ir uzpūties vēderiņš. Patversmes darbinieki to nebija ievērojuši," sašutusi stāsta Rūda saimniece. Gadīgās rokās nonācis, kaķis atkopies un izaudzis par omulīgu un dzīvespriecīgu runci. Tolaik ģimene iepazinusies ar Ķekavā dzīvojošo Latvijas Dzīvnieku aizsardzības biedrības prezidenti Dzintru Melderi-Gruntmani. "Sāku interesēties par nelaimes gadījumu ar nobraukto kaķīti. Pēc laika ieteicu Jānim un Birutai padomāt arī par suni – zināju, te ir mīloši saimnieki, plašums," stāsta Dzintra – Rekša un Pekša krustmāte.
Un tā decembrī visi kopā devušies uz Iecavas novada dzīvnieku patversmi "Ķepu ķepā" pie Ivetas un Gundegas Biderēm. "Sākumā domāju, ka tikai aizbrauksim paskatīties," piebilst Dzintra, taču Biruta jau sākumā zinājusi, ka mājās atgriezīsies kopā ar suni. "Ieliku kabatā kauliņu, tikai nevienam neteicu." Patversmē atklājusies skaudrā realitāte, kāda valda lauku patversmēs, – tās ir pārpildītas. "Dzīvnieki patversmēs visbiežāk nonāk tāpēc, ka cilvēki tos vienkārši izmet no mājām," nosaka Dzintra. Danči nav šaubījušies, ka dos mājas vienam no četrkājainajiem likteņa pabērniem.
Pirmais uz Ķekavas novadu atbraucis Reksis. "Kad braucām mājās, zināju, ka pēc pāris dienām atgriezīsimies pēc otra brāļa," atklāj Biruta. Suņi patversmē bija nokļuvuši no Ķekavas veterinārās klīnikas "Bufalo", kur saimnieki tos atstāja eitanāzijai. "Mūsu vetārsti ir ļoti godprātīgi un dara to nelabprāt. Īpaši, ja suņi ir veselīgi." Braucot mājās, patversmē palicis Peksis, kurš pēc šķiršanās no brāļa uz savas ādas "izbaudīja" spēcīgāko suņu pārspēku – Peksim bija sakosts purns. Nu abi ir atkopušies, bet māju iepazinuši kaķa uzraudzībā. "Rūdis ir viņu skolotājs. Viņš iemācīja neatstāt peļķītes uz paklāja, bet iet lejā pagrabā. Rūdis visu laiku pievērš viņu uzmanību – tad suņi pakaļ kaķim, tad kaķis suņiem. Esmu pārliecināta, ka viņiem ir sava valoda, jo viņi saprotas lieliski." Mēģinot pievērst suņu uzmanību, Rūdis pat pamanījies aizdedzināt asti, tomēr negadījums, par laimi, beidzies labi.
Biruta un Jānis teic, ka iepriekš nebija domājuši ņemt suni no patversmes, bet kāpēc gan neizglābt kādam dzīvību? Vai plānos vēl kādam mīlulim dot mājas? "Kāpēc ne," nosaka Biruta un piebilst, ka lepojas ar tādiem cilvēkiem kā Iveta un Gundega Bideres, kas pašaizliedzīgi glābj dzīvniekus.
"Pateicību viņu acīs jūtam katru dienu," teic Jānis Dancis.
Rūdis rūpējas, lai suņiem nebūtu garlaicīgi.