Nezinot brauc garām notikumu vietai
2013. gada 16. janvārī, stāvot pie iespaidīgā betona krusta Vecmīlgrāvī, Rita Golobokova nespēj valdīt asaras. Tās rit pār vaigiem, atceroties liktenīgos notikumus pirms 22 gadiem. Viņas brāli – Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku – omonieši Vecmīlgrāvī nošāva 16. janvārī. Viņa sirds pārstāja pukstēt pulksten 16.45. Ķekavas novada Titurgā dzīvojošais Roberts Mūrnieks bija pirmais omoniešu upuris.
"Es toreiz vēl strādāju Aizsardzības akadēmijā, dzīvoju Vecmīlgrāvī, tādēļ ar autobusu katru dienu braucu uz centru un atpakaļ. Omoniešu bāze atradās gandrīz blakus manai mājai. Tie bija baisi skati toreiz – kā viņi izdarījās, kā braukāja apkārt ar tiem bobikiem, bruņojušies ar automātiem," atminas R. Mūrnieka māsa, pensionāre. Sieviete teic, ka trauksmainajā laikā nereti esot bijis jādzīvo bailēs. "Bieži vien bija tā, ka omonieši apturēja satiksmes autobusu un ar automātiem izgāja tam cauri. "
Arī liktenīgajā 16. janvāra vakarā viņa brauca uz mājām ar autobusu. Tobrīd R. Golubokova vēl nezināja, ka skats, ko viņa redzēja pa logu, bija saistīts ar viņas brāli. "Ceļa malā redzēju mašīnu, tādu pašu kā Robertam. Bija arī ātrā palīdzība. Laikam arī reportieri bija sabraukuši, vismaz tā man liekas, spriežot pēc spožajiem prožektoriem. Ja es toreiz būtu zinājusi, ka tas ir mans brālis, būtu lēkusi ārā no autobusa, lai pēdējo reizi viņu redzētu."
Mamma un gaidāmais bērniņš to nepārdzīvo
Nonākot mājās, Roberta Mūrnieka māsa intuitīvi ieslēgusi televizoru. Tajā toreizējais Latvijas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis informēja, ka mūsu tautas nevardarbīgā pretošanās okupācijai prasījusi pirmo upuri. "To dzirdot, man sažņaudzās sirds un likās, ka zaudēšu samaņu. Laikam iekšēji jau zināju, ka tas ir mans Roberts. Tad zvanīja vecākais brālis un teica: "Zini, Roberta vairs nav..."" atminas R. Golubokova. R. Mūrnieka bērēs Mārupē notika tautas manifestācija.
Kad abi aptvēruši situāciju un nedaudz atģidušies, steigušies glābt mammu. Gribējuši, lai vismaz viņa neredz to televīzijā. Taču bijis jau par vēlu. "Tas mammai bija ļoti spēcīgs trieciens. Uzreiz pēc brāļa nāves aizgāja arī viņa. Nespēja to pārdzīvot," slaukot asaras, pagātnē kavējas sieviete.
Pārdzīvojumu dēļ dienasgaismu tā arī neieraudzīja Roberta bērns. Sieviete, ar kuru viņš dzīvoja kopā, bija gaidībās. Taču Roberts nomiris, to nezinot. "Bērniņš neizdzīvoja. Laikam pārāk daudz sāpju un ciešanu. Mums no Roberta nav palicis nekas... Nezinu, vai tā ir labāk," skumji novelk viņa māsa. No traģiski bojāgājušā brāļa ģimenei palikušas tikai viņa lietas un fotogrāfijas.
Dzīvoklis un piemiņas plāksne Titurgā
Sava mūža pēdējos gadus Roberts Mūrnieks pavadīja Titurgā. Viņa dzīvoklī tagad mitinās Rita. "Mūsu māju plāno renovēt, vajadzētu uztaisīt arī dzīvoklī kapitālo remontu, taču es nespēju saņemties, lai to izdarītu. Gribas saglabāt visu, kā bija viņa laikā," atzīstas R. Golubokova.
Pie šīs ēkas tēlnieks Indulis Ranka izveidojis plāksni un uzlicis piemiņas akmeni Robertam Mūrniekam. Skatoties uz tiem, Ritai bieži vien sažņaudzas sirds. "16 un 19. janvārī, kad pie tā notiek atceres pasākumi, es stāvu pie loga un asaras man līst aumaļām. Ikreiz tas uzplēš vecās rētas un sāp tā, it kā šis notikums būtu risinājies tikai vakar," teic pirmā omoniešu upura māsa. Viņas brālis mira par Latviju.
"Viņam bija tikai 39 gadi. Bija ģimene un plāni. Taču vienā brīdī viss mainījās. Roberts bija Latvijas patriots, lai cik nodrāzti šis vārds arī mūsdienās neizklausītos," pārliecināta R. Golubokova.
Vai tagad dzīvojam tādā Latvijā, par kādu viņš atdeva savu dzīvību? Roberta Mūrnieka māsa vien smagi nopūšas. Viņasprāt, latvieši ātri aizmirsa ideālus, un tie, kuriem pavērās tāda iespēja, valsti izzaga un sadalīja: "Tā nav tāda Latvija, par kādu Roberts cīnījās un mira. Lai gan, ja kaut kas līdzīgs notiktu arī tagad, cilvēki droši vien mobilizētos un atkal būtu gatavi aizstāvēt savu tēvzemi."
Lai gan pagājuši jau 22 gadi, omoniešu nošautā ķekavieša Roberta Mūrnieka māsai Ritai Golobokovai barikāžu atceres pasākumos joprojām pār vaigiem rit asaras.
R. Mūrnieks dienesta laikā padomju armijā.