– Ir pagājuši 22 gadi, kopš atjaunojām savu valstisko neatkarību un dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī. Kā, jūsuprāt, esam izmantojuši laiku kopš 1991. gada?
– Manuprāt, galvenais, visvērtīgākais, ko mēs esam ieguvuši, ir individuālā brīvība – katrs var darīt, ko grib. Un viss pārējais ir pakārtots tam. Brīvam cilvēkam ir iespēja izvēlēties to, kas viņam ir derīgs. Brīvā valstī uz cilvēku neiedarbojas masu hipnoze, smadzeņu "skalošana" un citi ar varu no malas uzspiesti manipulācijas veidi.
Brīvā valstī var dzīvot pēc savas gribas un viss ir atkarīgs no cilvēka personības, jo paveras praktiski neierobežotas iespējas, ko var izmantot pēc savas vēlmes. Cilvēks, kurš zina, ko grib, spēj pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, iet savu ceļu. Ja cilvēkam ir vāja griba un viņš nekam netic, viņu loka kā smilgu vējā – kurā virzienā pūš, tajā liecas. Tā tas ir bijis visos laikos, un vēsture to apliecina.
– Jūs esat pētījis latviešu pusgadsmitu izcilības – mūsu tautiešu sasniegumus no pagājušā gadsimta beigām līdz II pasaules karam? Lūdzu, padalieties atziņās, kas vērtīgas arī šodien.
– Gatavojot publikāciju žurnālam "Forbes" par mūsu izcilības laikmetu, iepazinu latviešus un baltiešus, kuri paveica darbus, kas pārsteidza pasauli. Laika posms aptuveni no 1890. līdz 1940. ir zelta gadi mūsu vēsturē, kurus par tādiem padarīja konkrēti cilvēki.
19. gadsimta beigās pasaulē kļuva populāri velosipēdi. Vienkāršam puisim pēc Jelgavas reālskolas Aleksandram Leitneram bija 18 gadi, kad viņš kā smalkmehāniķis aizbrauca pastrādāt uz Vāciju un Angliju, lai papildinātu savas zināšanas. Atgriezies Latvijā, A. Leitners nelielā koka namiņā Ģertrūdes ielā Rīgā 1886. gadā atvēra savu velosipēdu darbnīcu – pirmo Krievijas impērijā, kas izauga par lielāko velosipēdu fabriku "Russia" un kļuva par pamatu velosipēdu rūpniecībai Latvijā. 1899. gadā A. Leitners savā velosipēdu fabrikā izgatavoja Latvijā pirmo motociklu. Pagāja vēl trīs gadi, un viņš uzbūvēja pirmo automobili, ko 1901. gadā varēja aplūkot Rīgas 700 gadiem veltītajā izstādē.
Vēl pēc dažiem gadiem Rīgā saka būvēt lidmašīnas. Pirmo rūpnīcu "Motors" 1909. gadā nodibināja igaunis Teodors Kaleps. Viņš bija iegādājies amerikāņu konstruktoru brāļu Orvila un Vilbura Raitu tipa lidmašīnu, kurai bija motors, un sarīkoja izstādi, jo līdz brāļu Raitu izgudrojumam cilvēki lidoja ar planieriem un gaisa baloniem. Amerikāņu izgudrojums T. Kalepā radīja tik aizrautīgu interesi par aviāciju, ka viņš izveidoja savu rūpnīcu, kurā uzkonstruēja un sāka ražot lidmašīnu motorus. T. Kalepa veiksmīgākais motors bija M–1, kuru iekļāva Krievijas impērijas Gaisa spēku apbruņojumā, jo tas bija ļoti drošs un ekonomisks.
Laikā no 1919. līdz 1940. gadam Latvijas kara aviācija kļuva par stiprāko Baltijas valstīs, kurai lidmašīnas izgatavoja divās vietās – Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) Rīgā un Liepājas kara ostas darbnīcās.
Pirmo motociklu ar elektrisko starteri 1937. gadā uzbūvēja latviešu konstruktors Arnolds Panders. Tā bija tehniskā revolūcija, jo viņš par divdesmit gadiem apsteidza vācu BMV ražotājus, kuri par elektrisko starteru aizdomājās tikai 1957. gadā.
Attīstoties ekonomikai, Latvijā strauji auga vajadzība pēc moderniem auto. 1937. gadā akciju sabiedrībā "Vairogs" izveidoja auto nodaļu, par kuras vadītāju kļuva talantīgais latviešu inženieris Pauls Barons. Izvērtējot auto ražošanā nepieciešamos ieguldījumus, valdība pieņēma lēmumu pirkt pazīstamas ārzemju firmas licences tiesības un tehnoloģiju. Kā Latvijas apstākļiem piemērotāko atzina "Ford" marku. Jau pavasarī Rīgā sāka ražot "Ford–Vairogs" kravas auto, pēc tam arī vieglos automobiļus un visurgājējus (ko tagad sauc par džipiem) armijas vajadzībām. Rīgā ražotie auto bija ļoti pieprasīti, un "Vairogs" kļuva par lielāko automobiļu ražotāju Baltijā.
Tajā pašā 1937. gadā VEF sāka ražot pasaulē pirmo miniatūro fotoaparātu "VEF Minox". To izgudroja vācbaltu izcelsmes jauneklis Valters Caps un piedāvāja vispirms ražot Igaunijā, bet neveiksmīgi. Viņam bija izcils konstruktora talants, un viņam pietika ar pieticīgu izglītību, lai izstrādātu pasaulē mazāko fotokameru. Vairāki foto nozares uzņēmēji to uzskatīja par nerealizējamu, toties VEF vadība novērtēja, un inženieri ātri ieviesa ražošanā Capa unikālo izgudrojumu, kas bija tā laika smalkmehānikas virsotne. Arī VEF ražotie radioaparāti bija labākie pasaulē.
Mūsu saldumu rūpnieks Vilhelms Ķuze savu karjeru sāka 1910. gadā, atverot nelielu maiznīcu un konditoreju. 1935. gadā tā jau bija izaugusi par lielu un modernu saldumu rūpnīcu, kurā miljonārs V. Ķuze ražoja aptuveni 500 dažādu kārumu, ko eksportēja gan uz Eiropas valstīm, gan ASV, Ēģipti, Āziju un Austrāliju.
Jānis Roze 1912. gadā Rīgā iekārtoja spiestuvi un sāka izdot grāmatas, bet 1920. gadā viņa izdevniecībai jau bija savs izteiksmīgs rokraksts. J. Roze strādāja, vadoties pēc principa izdot tikai literāri vērtīgus darbus ar gaumīgu māksliniecisku noformējumu un glītos, rūpīgi iesietos sējumos. Viņš kļuva arī par galveno latviešu rakstnieku kopoto rakstu izdošanas tradīcijas dibinātāju.
Savukārt Arturs Valters un Jānis Rapa 1912. gadā nodibināja apgādu "A. Valters, J. Rapa un biedri", jo nebija latviešu grāmatu veikala, kurā vienuviet būtu atrodama visa tolaiku inteliģencei nepieciešamā literatūra, lai atbalstītu latviešu garīgās un saimnieciskās patstāvības tendences un izkoptu savu rakstniecību. Veikalā tirgoja arī citu apgādu izdotās grāmatas un žurnālus angļu, vācu, franču, krievu un citās valodās. Līdz 1940. gadam šis grāmatu apgāds kļuva par Eiropas mēroga uzņēmumu.
Vienkārša latvieša dēls Roberts Hiršs 1926. gadā izveidoja fabriku "Rīgas audums", kurā bija tikai viens algots darbinieks. 1938. gadā kompānija nodarbināja jau 1600 cilvēku. R. Hiršs atvēra savu filiāli Kauņā un nodibināja sakarus ar Parīzes un Milānas modes namiem. Viņš atzina, ka uzņēmuma panākumu pamatā ir kvalitatīva un gaumīga prece.
– Kāpēc latvieši pagājušā gadsimta sākumā to varēja dabūt gatavu?
– Tāpēc, ka viņi nezināja, ka ir no mazas valsts un ka tas nav iespējams. Vēl viņi nezināja, ka mums ir mazs tirgus un nederīga nauda. Būtu viņi to zinājuši, protams, ka būtu visu importējuši.
Lasot vēstures liecības, mani pārsteidza ātrums, kādā latvieši ar pieticīgām zināšanām, sākot praktiski no nekā, sasniedza pasaules līmeņa izcilību. A. Leitneram vajadzēja tikai trīs gadus, lai pēc pirmā motocikla viņš Latvijā uzbūvētu arī pirmo automobili. VEF ražotajā "Minox" tika realizētas vairākas principiāli jaunas tehnoloģiskas idejas, ko inženieri izstrādāja gada laikā un kas radīja apvērsumu fotorūpniecībā. Pietiek pat tikai ar šiem diviem piemēriem, lai saprastu, ka izcilību var sasniegt ļoti īsā laikā. Un ne jau nauda rada izcilību, bet gan cilvēku smadzenes.
Tāpēc uz jautājumu, vai esam izmantojuši 21 neatkarības gadu, jāatzīst, ka varējām izdarīt arī daudz vairāk. Tomēr tas, ka cilvēkiem ir individuālā brīvība, ir pats svarīgākais, un šis ieguvums mums nenoliedzami ir.
– Pēc I pasaules kara rūpniecība atkopās ļoti strauji. Pēc II pasaules kara kā kurā valstī. Kāpēc?
– Lasīju interesantu pētījumu par to, kāpēc Vācijas Federatīvā Republika pēc II pasaules kara atjaunoja valsti apmēram 10 gados un sasniedza vienu no labākajiem dzīves līmeņiem Eiropā. Bet Padomju Savienība to nevarēja sasniegt pat 45 gados – līdz 1990. gadam. Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka galvenais ir cilvēki. Vācija pat kara un totalitārisma apstākļos saudzēja savas nācijas ģenētisko mantojumu. Ņemsim kaut vai lielos rūpniekus, sākot ar Krupu un Porši. Kādā veidā? Viņus ielika amerikāņu nometnēs, jo ar viņu tēraudu uz viņu autobūves bāzes ražoja bruņu transportierus. Bet pēc kara šie vīri turpināja savu darbu. Vācieši pat totalitārā režīmā neiznīcināja savus talantīgos cilvēkus. Pučā pret Hitleru, kas 1944. gada vasarā neizdevās un kura rīkotājus notvēra, bija iejaukts arī izcilais ģenerālis Rommels. Ne viņa dēlu, kas bija Štutgartes mērs, ne sievu un citus radiniekus neviens neaiztika.
Bet kas notika Krievijā? Tur taču, jau sākot ar Ļeņinu, iznīcināja filozofus, domātājus un zinātniekus ar visām ģimenēm. Tas viss turpinājās gan II pasaules kara laikā, gan pēc tam, un ne tikai Krievijā, bet visās valstīs, ko iekļāva Padomju Savienība sastāvā. Visi ģenētiski stiprie cilvēki, kuri valsti spēja atjaunot, bija iznīcināti.
Kas notika Latvijā? Sākot ar 1940. gadu, kad Latvijā iebruka Sarkanā armija, visus uzņēmējus likvidēja, sākot ar saldumu karali Ķuzi un beidzot ar preses izdevējiem Emīliju un Antonu Benjamiņiem. Virsniekus, kuri piedalījās pirmajās brīvības cīņās, apšāva. Tie, kuriem izdevās palikt dzīviem, emigrēja.
Kas notika ar talantīgajiem latviešiem pēc II pasaules kara, varam uzzināt "Latvju enciklopēdijā", kas Arvīda Bļodnieka redakcijā iznāca Amerikā. Tur varam atrast visu izcilo tautiešu vārdus. Piemēram, Kārlis Irbītis, kurš strādāja VEF un bija viens no lidmašīnu projektēšanas aizsācējiem Eiropā. VEF būvēja lidmašīnas, kas pārsniedza ātrumu 400 km stundā, tās lidoja ātrāk par britu iznīcinātājiem. 1942. gadā Irbītis aizbrauca uz Bavāriju Vācijā, kur strādāja par konstruktoru biroja vadītāju firmā "Messershmit", bet pēc tam pārcēlās uz Kanādu un strādāja par vecāko inženieri lidmašīnu rūpnīcā "Canadair Ltd.". Kārlis Irbītis konstruēja pasaulē pirmo vienlaidus metāla lidmašīnu. Viņš bija Kanādas un Amerikas Astronautikas un Izplatījuma institūtu loceklis. Gan Irbīša, gan citu latviešu aviācijas inženieru intelektu izmantoja NASA projektos, kas saistīti ar kosmosa kuģa būvi un cilvēka izsēdināšanu uz Mēness, gan "Boeing" lidmašīnas radīšanā, gan citos.
Tos latviešus, kuri pēc II pasaules kara dzīvoja Latvijā un kuriem laimējās atgriezties no izsūtījuma uz Sibīriju, pieradināja dzīvot pēc padomju laiku modeļa. Ļoti vienkāršoti runājot, tā bija dzīve lielā kolhozā. Kolhozam bija priekšsēdētājs, kurš kaut ko daļēji varēja izlemt, jo reāli visu izlēma kompartijas Centrālā Komiteja, kas deva plānus, kuri bija jāpilda. Brigadieri un kolhoznieki pēc darba dienas pārnāca mājās, apsēdās pie televizora, iedzēra šņabi un gāja gulēt. Ko citu viņiem bija darīt daudzstāvu namu divistabu dzīvokļos ciematu vai pilsētu mājās?
Es nevaru piekrist tiem, kuri uzskata, ka padomju laikos bija kaut kas labs. Spriežot pēc būtības, Latvijā 45 gadus bija militarizēta ekonomika. 80–90 procenti no saražotā aizgāja armijas vajadzībām. Es tur neko labu neredzu. Nekas jau īsti nedarbojās.
Un kas notika pēc 1991. gadā, kad padomju sistēma sabruka? Cilvēks no tā divistabu dzīvokļa jau netiek ārā. Viņš neko nemāk – ne viņš prot organizēt, ne atbildēt par sevi. Es nevaru piekrist tiem, kuri vaimanā par to, ka laukos bija baroni, kuri pirmie daudz ko sagrāba. Tie, kuri kaut kādu krievu tehniku savāca, pirmie nobankrotēja. Arī Alberts Kauls, jo nesaprata brīvā tirgus principus. Domāja, ka varēs tāpat kā uz Maskavu aizbraukt un visu sarunāt.
– Brīvību atguvām, bet nemācējām brīvi dzīvot?
– Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs varējām darīt, ko gribam. Problēmas radīja tas, ka mēs visiem ticējām, jo mums nebija ne savu lielo rūpnieku, ne lielo kuģu īpašnieku, kuri orientējās brīvā tirgus apstākļos. Savulaik, kad Latvijas Augstākās padomes ekonomikas komisijas locekļi aizbrauca uz Džordžtaunas universitāti, profesors Juris Vīksniņš teica: "Tirgus visu noregulēs."
Te ir vērts parunāt par valsts atbalstu. Piemēram, kā rīkojas Amerikā. Kad viņiem dabīgā veidā nobankrotē lielākās autobūves kompānijas "General Motors" vai "Chrysler", tad prezidents Baraks Obama un Kongress piešķir atbalstu. Kādā veidā? Kongress nobalso par parādu griestu pacelšanu, un nauda tiek piedrukāta, kuru valdība iemaksā šiem uzņēmumiem. Tie izrāpjas no krīzes un turpina strādāt.
Kad amerikāņiem radās problēmas ar tērauda ražošanu eiropiešu konkurences dēļ, viņi elementāri uzlika muitu. Amerikāņi pateica, ka nevar būt tik lēts tērauds, tātad tā ir dempinga cena, un nekāda Pasaules Tirdzniecības organizācija tur neko nevarēja izdarīt.
Valsts pati neražo tēraudu, bet ASV valdība ir ļoti spēcīgs ierocis savu uzņēmēju un strādnieku ekonomisko interešu aizstāvībai, ko atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā neviens tā īsti nav darījis. Mēs ticējām brīvajam tirgum, un tam, ka šī tirgus neredzamā roka visu noregulēs. Taču, kā viens vēlāk asprātīgi teica: "Zināt, kāpēc šī roka ir neredzama? Tāpēc, ka viņas vienkārši nav!"
Paņemsim citu piemēru tepat Eiropā. Piemēram, Šveici. Šī ir maza vai liela valsts? Ja jūs Šveicē pateiksiet, ka viņi ir maza zeme, ka viņu nauda – Šveices franks – ir nekam nederīgs, un ieteiksiet, ka viņiem vajadzētu pievienoties eiro vai dolāram, jūs zaudēsiet savu politisko karjeru, jūs nekad nevarēsiet būt politiķis. Viņi vienkārši nezina, ka viņi ir mazi, tāpēc viņiem ir viena no spēcīgākajām valūtām pasaulē, kuru arī izmanto starpvalstu norēķinos.
Bet 19. gadsimta sākumā Šveicē nebija nekā tāda, kā nebija Latvijā. Dažos kantonos tur bija aizliegts pārvietoties ar automobiļiem, jo viņi tika uzskatīti par smirdošiem zārkiem. Tāpēc tie, kuri bija daudzmaz spējīgi auto inženieri, brauca uz citām Eiropas valstīm, tostarp uz Rīgu Latvijā, jo viņi nevarēja dabūt darbu savā nozarē.
Kas tagad ir Šveicē? Daudzi cilvēki domā, ka par augsto dzīves līmeni viņiem ir jāpateicas bankām. Bet valsts ienākumi jau nenāk tikai no bankām. Šveicē tie nāk no mašīnbūves un ķīmiskās rūpniecības. Bet kādreiz Latvijā mašīnbūve bija lielāka nekā Šveicē. Un arī ķīmiskā rūpniecība mums LPSR laikos bija tāda pati, arī farmācija. Nu labi, šveicieši ražo darbgaldus, pulksteņus un medikamentus. Bet mēs ražojām "Minox" fotoaparātu un VEF radioaparātus, ar kuriem varēja nopelnīt vēl vairāk. Tātad nav nekā tāda, lai Latvijas valūta nebūtu tikpat vērtīga kā Šveices franks, un mēs nedzīvotu tikpat labi šveicieši. Bet šis atkal ir jautājums par intelektu, par valsts intelektu, ko veido 5–7 % cilvēku.
– Vai plaisa starp varu un tautu Latvijā ir globālo procesu radīta, jo vara pakļaujas tiem, bet tauta grib dzīvot pēc nacionālas valsts principiem?
– Ja mums ir valdība, kas visu laiku saka, ka mūsu tirgus ir mazs un nauda nezināma, tad jāatzīst, ka mums ļoti pietrūkst pašapziņas. Lai gan, protamas, pati nauda neko neizšķir. Mums jau ir eiro surogāts, un tad labāk, lai ir tas eiro.
Te parādās arī otra galējība – daži saka, ja mums būs eiro, mēs aiziesim tālāk no Krievijas. Ja man saka, ka mums eiro vajag tāpēc, ka mums vispār nav savas naudas, bet ir naudas surogāts, jo mums kabatā ir 1,4 eiro, tad es piekrītu, jo mani nemuļķo. Bet, ja man sāk stāstīt, ka pāriet uz eiro ir mūsu nacionāli stratēģiskajās interesēs, lai aizietu no Krievijas, tad gribu iebilst – nu nevajag izmantot muļķīgus pamatojumus. Kāpēc tad iestājāmies NATO? Nu tad atsakāmies arī no latviešu valodas. Pārejam uz angļu valodu, jo savulaik rakstīja, ka Īrijas sasniegumu pamatā, pirms iestājās krīze, bija tas, ka viņi runā angļu nevis ķeltu valodā. Amerikāņiem īrus esot viegli saprast, un tāpēc viņi iegulda naudu.
Ne jau nauda, bet gan mūsu griba apliecinās, vai mums ir nacionāls pašlepnums un vai mēs esam neatkarīgi. Kas ir mūsu valsts finanšu intelektuālā elite? "Dienā" bija publicēts Latvijas bankas īpašnieku saraksts, un starp viņiem nav neviena latvieša.
Ja mums būtu valdība ar nacionālu stāju, mēs būtu aizstāvējuši savas intereses krīzes laikā, kā to izdarīja Islandes valdība. Mēs visus eiro kredītus būtu pārlikuši latos un devalvējuši par 40 %. Līdz ar to visi kredīti un parādi cilvēkiem būtu par 40 % mazāki, jo viņi tajā brīdī būtu latos. Bet valdības vadītājs Ivars Godmanis un citi sāka stāstīt, kā tas izskatīsies starptautiski. Un kā tad Īslande izskatās? Vai slikti? Viņa izskatās labāk nekā Igaunija, kas ir eirozonā. Īslandē cilvēki vairs nav parādā, bet viņiem tie parādi bija tādi paši kā mums. Taču viņi pieņēma lēmumu, ka bankās citās valūtās paņemtie kredīti tika pārlikti kronās un uzreiz tika devalvēti. Un vietējie iedzīvotāji necieta, jo to naudu piedrukāja vietējā banka. Viņiem naudas vērtība zuda par 40 %, bet viņi algā saņēma par 40 % vairāk. Tātad parāda nav, un tas nepalielinās. Viņi no krīzes izķepurojās, viņiem sāk iet labāk un viņi vairs negrib pievienoties Eiropas Savienībai. Islandē ir 300 tūkstoši iedzīvotāju, bet pamēģiniet viņiem pateikt, ka viņi ir maza zeme un viņiem ir nekavējoši jāatsakās no kronas.
Jāatzīst, ka es nevaru nosaukt nevienu valdību, kura Latvijā atjaunotās brīvvalsts laikā ļoti būtu aizstāvējusi nacionālās intereses. Pasaules mērogā esam unikāli kā valsts, kura brīvprātīgi atteicās bez kādām kompensācijām no sev de iure piederošās Abrenes teritorijas.
Mums ir 110 novadu pašvaldības, ko noapaļosim uz 100. Ja katrai pašvaldībai iedotu nevis 200 tūkstošus, kā viņiem solīja pie apvienošanās, bet 10 miljonus, 100 x10 miljoni = 1 miljards. Tas ir mazāk, nekā valsts ieguldīja vienā "Parex" bankā. Ja 100 novados izveidotu vietējās krājaizdevu sabiedrības un katrai piešķirtu 10 miljonus latu, lauki neizskatītos tik depresīvi. Parādītos nauda un cilvēki sāktu rosīties – Pēteris atvērtu galdniecības, Kārlis skārdnieku darbnīcu, bet Jānis – kafejnīcu utt. Vietējā krājaizdevu sabiedrība neplēstu procentus un iemācītos, kā aizdot naudu vietējiem amatniekiem un uzņēmējiem, kuri izmantotu viens otra pakalpojumus un ekonomika sāktu kustēties no mazumiņa. Man liekas, ka pat šķūņi mežā būtu nokrāsoti un zāle izpļauta katrā novadā.
Nauda jau bija, bet kā rīkojās valsts? Godmaņa valdība aizbildinājās ar to, ka "Parex" banka esot sistēmiska un tāpēc jāglābj. Pašvaldību un valsts nauda tur bija ieguldīta ap 400 miljoniem eiro. Kas bija pārējā nauda – tie bija divu baņķieru privātie kredīti, ko viņi bija aizņēmušies no citiem baņķieriem. Tie bija tā saucamie sindicētie kredīti, ko valsts atmaksāja viņu vietā. Kāpēc tas bija jādara Latvijas valstij?
Labi, varēja darīt arī citādi. Varēja apmaksāt 400 miljonus pašvaldībām un tad to atlikumu sadalīt. Nedod katrai vietējai krājaizdevu sabiedrībai 10 miljonus, bet iedot 6 miljonus. Bet šeit jau atkal nav tik daudz runa par naudu, cik par prioritāti. Kāda bija prioritāte? Tas ir jājautā tā laika valdības vadītājam Ivaram Godmanim. Vai banka bija jāglābj tāpēc, ka tās valdē vai padomē nepārtraukti bija "Latvijas ceļa" politiķi, sākot ar premjeru Andri Bērziņu un beidzot ar kultūras ministri Karinu Pētersoni un arī Valdi Birkavu? Šie cilvēki tur sēdēja par lielu atalgojumu, bet par to bija jāmaksā valdības vadītājam Ivaram Godmanim kā bijušajam "Latvijas ceļā" politiķim. Tā banka bija jāglābj. Vai tad Valērijs Kargins ar Viktoru Krasovicki nesaprata, ko dara, ka lika valdē cilvēkus, kuri no finansēm, piedodiet, bet daudz neko nesaprata un nemācījās. Abiem baņķieriem bija vajadzīga prestiža vizītkarte, lai visi redz, ka citās Latvijas bankās sēž zviedru vai vietējie klerki, bet mums – "Latvijas ceļa" politiķi. Un nevar jau nevienam pārmest, jo tā bija katra izvēle. Nevienu politiķi taču ar durkļiem neveda uz banku un nepiespieda sēdēt tās valdē. Un tas jau nav kriminālnoziegums, ka cilvēks aiziet no politikas un pēc tam ir bankas valdē. Brīvā valstī viss ir iespējams. Vienīgi var jautāt katram politiķim pašam, vai viņš apzinājās, ko dara.
Anglijā, šķiet pagājušajā gadā, uz astoņsimt autobusiem uzlīmēja uzrakstus "Dieva nav, baudiet dzīvi!" Kas tas ir? Tas ir morālais relatīvisms – kā katrs redz, tā viņš dara. Brīvībai ir dažādas puses, vai ne?
Ne tikai kristīgajā ticībā, bet jebkurā reliģijā cilvēks nosaka savu likteni. Tāpēc ticīgam cilvēkam nav jautājumu par atbildību. Viņš zina, ka atbild ar saviem darbiem. Tiem, kuri nav ticīgi, iespējams, problēmas var radīt morālais relatīvisms, kas sludina, ka viss ir atļauts, un aicina baudīt dzīvi.
Pirmās brīvvalsts laikā valsts palīdzēja kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām, aizdodot naudu ar nelieliem procentiem. Tagad mēs visu gaidām no Eiropas Savienības – lai ceļus noasfaltē, ūdensvadus un kanalizācijas caurules savelk utt. Mēs pat skolas nespējam nosiltināt. Vai tiešām Finansu ministrija kopā ar Latvijas Banku nevar sagādāt nepieciešamos līdzekļus skolu siltināšanai? Bet mēs visu laiku gaidām no citiem. Mani pazemo šī vēlme izdiedelēt pēc iespējas vairāk. Somija, Luksemburga, Šveice ne no viena neko neprasa, viņi palīdz citiem. Tieši šo Eiropas valstu pieredze mums var būt labs paraugs, kā sakārtot pašiem savas lietas.
– Kas mums pietrūkst vai ko mēs nesaprotam?
– Mums ir labi paraugi, bet mums trūkst lepnuma. Kas tagad liek cilvēkiem braukt uz Angliju, Īriju un strādāt par kalpiem. Kā iemeslu min naudu. Bet naudu jau nerada bankas, naudu rada smadzenes. Ja nevēlaties uzņemties atbildību, ejiet lasīt zemenes pie kaimiņa vai brauciet to darīt uz ārzemēm, bet, ja gribiet būt atbildīgs, audzējiet pats. Ja nesanāks, dariet ko citu. Bet, trīsreiz aplauzies, jūs būsiet brīnišķīgs uzņēmējs. Un mums ir lieliski piemēri, no kuriem mācīties. Piemēram, Gunārs Ķirsons. Arī viņš gribēja gan mājas būvēt, gan tirgoties ar zemi, bet nu viņš ir sapratis, ka viņa aicinājums ir naudu pelnīt ar lieliski organizētu ēdināšanas biznesu.
Runājot par privatizāciju, cilvēki mēdz pārmetoši teikt, ka savulaik daži visu "prihvatizēja". Jā, daudzviet ražotnes izvazāja, privatizējot pa daļām, bet ir arī ļoti labi piemēri. Viens no tiem ir akciju sabiedrība "Latvijas Finieris". Bērza koka saplāksnis, ko pussagruvušās fabrikās ražoja padomju laikā, nekur nebija derīgs, to izmantoja tikai "Latvijas Pasta" iepakojumu kastītēm. Bet uzņēmumam bija labs menedžeris, kuru atbalstīja strādnieki. Viņi nodibināja akciju sabiedrību un saglabāja ražotni, neļaujot to izsaimniekot, kā tas notika daudzviet citur. Šodien "Latvijas Finieris" ir viens no lielākajiem, ja ne vislielākais automobiļu finiera grīdu ražotājs. To liek "Mercedes–Benz" kravas automašīnās un dažāda veida finiera izstrādājumus eksportē uz vairāk nekā 80 pasaules valstīm. Šodien "Latvijas Finieris" ir Baltijas līmeņa ražotājs ar pasaules slavu.
Patlaban pie mums spēcīgi attīstās mašīnbūve un elektronika. Bet kur? Jelgavā un Ventspilī, kur vadītājus sauc par latviešu oligarhiem vai to pakalpiņiem. Nelamā taču nevienu bankas īpašnieku, bet gan pašvaldību vadītājus, kuri kaut ko ir sasnieguši.
Es nevaru piekrist tiem, kuri saka, ka mēs, iestājoties Eiropas Savienībā, esam kaut ko zaudējuši, jo globalizācija ir neizbēgama un tā ir laba tiem, kuri globalizē, bet ne tik daudz tiem, kuri ir globalizētie. Nu neviens jau neliedz latvietim būt tam, kurš pats globalizē citus. Un to jau mēs darījām pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, jo mēs taču arī eksportējām VEF radioaparātus, "Minoks" fotoaparātus, un Latvija pat uzvarēja konkursā par Somijas telefonizāciju. Ja nebūtu sācies Otrais pasaules karš, varbūt mēs tagad būtu daudz bagātāki gan par Luksemburgu, gan Šveici. Un nav jau nekas tāds, kā dēļ mēs to nevarētu atkārtot.
Mēs neesam nabagi. Mūsu eksports 2012. gadā bija 6 miljardi latu, no kuriem pat lauksaimniecības produktu eksports pārsniedza 1 miljardu . Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija atguva savus zelta krājumus – 11 tonnas, kas bija noguldīts Latvijas laikā Anglijā un ASV. Tagad tie krājumi jau ir desmit reizes lielāki.
– Vai ES, uzsverot federālas savienības nepieciešamību, patiesībā nenojauc līdzšinējos principus, proti, neatkarīgas valstis kopējā saimē?
– Domāju, ka Eiropas Savienība neies uz federalizāciju. ES Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Borozu to ideju pateica kā lozungu, reakcijas pārbaudei, bet valstu vadītāji to noraidīja. Briti pat 2015. gadā organizēs referendumu par izstāšanos no ES. Neviena valsts neatteiksies no saviem nacionālajiem principiem. Arī Angela Merkele ir pateikusi, ka pārprastās integrācijas vai globalizācijas modelis nedarbojas. Ja jūs esat atbraukuši uz citu valsti, jums tā ir jāciena, jāmācās tās valoda, kultūra. Pat Krievijā tagad ir pieņemts likums, ka, nezinot valsts valodu, darbu atrast nevarēs.
Domāju, ka dzīve Latvijā iet uz labo pusi. Par pieļautajām kļūdām ir jāmaksā, bet to būs arvien mazāk. Cilvēki ir sapratuši, ka bez darba un piepūles neko sasniegt nevar. Piepūlei ir jābūt lielai un jāpilnveidojas ir ilgstoši, jo nevar nopelnīt, neko nedarot. Tātad ir jābūt labai izglītībai, nevis mehāniskai zināšanu apguvei. Pat vēsture liecina, ka iespējas ir dažādas, ja vien ir griba. Leitners mācījās, strādājot darbnīcās Vācijā un Anglijā, Miķelis Valters studēja Šveicē, Ģederts Eliass Beļģijā, bet Kārlis Ulmanis Vācijā, Šveicē un Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņi arī varēja pateikt, nu, ko tad mēs brauksim uz Latviju, kas pēc Pirmā pasaules kara ir galīgi izpostīta. Kārlis Ulmanis Amerikā būtu varējis nopelnīt vairāk naudas, nekā būdams prezidents Latvijā. Bet viņi atgriezās un uzcēla valsti no jauna. Un nav nekā tāda, ko mēs šodien nevarētu atkārtot.
Latvija ir neatkarīga! Mums ir tas, par ko sapņojām – brīvība veidot katram savu dzīvi un visiem kopā savu valsti. Tas, ka dzīvojam brīvu valstu savienībā un ka mums ir sadarbības partneri, nenozīmē, ka mums viņiem ir jāpakļaujas. Jo ne jau naudas nosaukums vai daudzums nosaka valsts nacionālā lepnuma un tās pilsoņu brīvības pakāpi.