01.02.2012 12:10

Kas slēpjas aiz Rāmavas muižas sienām?

Autors  Raivis Bahšteins, «Rīgas Apriņķa Avīze»
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Rāmavas muižas ēka atrodas mežonīga parka vidū starp dārgo Mākoņkalna privātmāju rajonu un Rāmavas ciemata padomju daudzdzīvokļu mājām. Rāmavas muižas ēka atrodas mežonīga parka vidū starp dārgo Mākoņkalna privātmāju rajonu un Rāmavas ciemata padomju daudzdzīvokļu mājām. Foto: Laura Šūlmeistere, no Rāmavas muižas albuma

Tikai pāris kilometru no galvaspilsētas robežas klusā ceļmalā Ķekavas novadā iekārtojusies noslēpumaina muižas ēka. Bez kliedzošām norādēm un plakātiem senā godība demonstrē autentiskus 19. gadsimta dēļus.

Kas slēpjas aiz ēkas sienām, stāsta muižas saimniece Ilze Berga.

Muižā saimnieko Rīgas evaņģēliski luteriskās draudzes uzņēmums «Kultūras mantojums». Rāmavas muižas telpas nav iekārtotas grezni, bet stilīgi gan. Naudas trūkumu ir aizlāpījis radošums. Lai spētu eksistēt, muiža piedāvā telpas semināriem un nometnēm, parasti uzņemot nevalstiskās organizācijas.

Muiža tiek turēta pie dzīvības, bet pārvaldnieces Ilzes Bergas skats vērsts nākotnē, lai muiža savā veidolā un arī apkārtnē iemiesotu sociālā atbalsta centra ideju un arvien vairāk kalpotu bērniem un ģimenēm. «Kā ceļš pašķirsies, tas ir Dieva rokās,» bilst I. Berga, «jo vienmēr ir aktuāls jautājums, kā šo mērķi nodrošināt finansiāli.» Tagad te telpas rod zupas virtuve divas reizes nedēļā Rāmavas iedzīvotājiem, un darbinieki jau pieraduši zupas ēdājus pacienāt arī ar tēju un kafiju, kā arī aprunāties, atbalstīt emocionāli. Tāpat te īpaši gaidītas daudzbērnu ģimeņu atvases, kā arī bērni no maznodrošinātām ģimenēm. Muižā ir mākslinieka Jāņa Anmaņa mākslas meistardarbnīca, kur bērni zīmē vai gatavo lielu un mazu koka eņģeļu skulptūras.

Mežonīgās dabas pārņemtajā parkā iecerēts izveidot Latvijā pirmo eņģeļu parku, stāsta I. Berga. Varbūt tas likšot Rāmavas muižas vārdam izskanēt plašāk, un vasarās te varētu ierasties cilvēki, kas vēlas pašā Rīgas pievārtē pabūt pie dabas un baudīt neparasto un klusināto atmosfēru. Muiža atrodas Daugavas senlejas krastā, tāpēc četrus hektārus plašais parks ir mitrs un pilns strautiņiem. Ja izdotos rokrokā ar muižas īpašnieku – Ķekavas novada Domi – rakstīt projektu un iegūt Eiropas Savienības fondu finansējumu, parks varētu uzplaukt. «Grandiozas izmaksas,» – Ilze aprēķinājusi, ka, pat veicinot aktīvu komercdarbību, summa tik un tā pašu spēkiem nebūtu paceļama.

Muižas ēka 90. gados bijusi tādā stāvoklī, ka apsvērta doma to nolīdzināt līdz ar zemi. Taču iejaukusies Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un uzstājusi, ka vēstures pērle nevis jānojauc, bet pamatīgi jārestaurē. Kopā ar Zviedrijas Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi izdevies iegūt aptuveni 200 000 latu muižas restaurācijai. Tā vēsturiskā māja tika glābta. Taču tagad atkal ir bažas par fasādes stāvokli, jo jumta notekas restaurējot uzliktas nepareizi – ledum kūstot, senā koka godība mirkst ūdenī un pelē. Ilze teic, ka nevar tā vienkārši paņemt lielveikala krāsu un nopindzelēt fasādi – lai nebojājas. Senatni elpojošās pieminekļa sienas drīkst atjaunot tikai arhitektu pārraudzībā un ar dabiskiem materiāliem. Muižā joprojām saglabājušās oriģinālās kāpnes un grīdas.

«Iespēju robežās saglabāt šo kultūrvēsturisko vidi, īpaši nepiedrazojot ar tūristiem un klaju komercdarbību. Tas dotu ienākumus, taču vēlamies saglabāt savu tēlu kā līdz šim – tādu noslēpumainu muižu, kas atvērta īpašiem cilvēkiem.» Ilze atzīst, ka cilvēkiem, kas muižā ierodas pirmo reizi, pats fakts, ka tuvajā Pierīgā ir šāda ēka, ir liels pārsteigums.

Aizvadītajā gadā muižā notikušas trīs kāzu svinības. Taču muižas saimniece bilst, ka pret šādiem pasākumiem izturamas piesardzīgi – dzerstiņi muižā netiek pieļauti. «Kāzu svinības dažkārt ir ar nekontrolējamu rezultātu. Ja jaunais pāris ir no kristīgas vides, varam uzticēties lielākā mērā. Ļoti paļaujamies uz klientiem, neaicinām apsargus, tāpēc jābūt garantijai, ka viss būs kārtībā. Kāzās pastāv risks, ka varētu rasties problēmas.» Pirms teikt jāvārdu, muižas vadītāja iztaujā kāzu organizatorus. Un tikai pēc pozitīvām pārrunām ir ar mieru nodot lielo muižas atslēgu. Kamēr citās Rīgai tuvajās muižās cenas par telpu īri uzkāpušas debesīs, te var izīrēt visu muižu par cenu, kas, piemēram, Mālpils muižā tiek prasīta par vienas zāles īri. «Galvenais, lai cilvēki jūtas brīvi. Mums nav ekskluzīva interjera, kam bail pieskarties.»

Par ievērojamo rakstnieku un publicistu Garlību Merķeli, kurš saimniekojis muižā, saglabājusies tikai kautra liecība – piemiņas plāksne, un pēc vēsturnieku minējumiem izdevies noskaidrot, kurā no istabām literāts mitinājies. Zem grīdas dēļiem Merķeļa pieraksti vai personīgas mantas arī nav uzietas. Toties līdzās muižai ir piemiņas akmens lauksaimniecības guru Paulim Lejiņam, kurš te dzīvojis lielu mūža daļu. Ilze Berga atklāj, ka līgums ar pašvaldību ir vēl uz vairāk nekā desmit gadiem, taču nav zināms, kas notiks pēc tam. Ilzei ir gandarījums par to, ka draudzei atvēlētais laiks tērēts nevis komercijai, bet cilvēku atbalstam.

Muižas saimniece Ilze iepriekš bijusi veiksmīga mārketinga uzņēmuma īpašniece, taču aizgājusi no biznesa un pievērsusies dzīves pabērniem. Zināšanas noder, lai veidotu muižas publisko tēlu. Tā pamatā – sociālais atbalsts ģimenēm bez skaļas reklāmas. Muižas saimniece Ilze iepriekš bijusi veiksmīga mārketinga uzņēmuma īpašniece, taču aizgājusi no biznesa un pievērsusies dzīves pabērniem. Zināšanas noder, lai veidotu muižas publisko tēlu. Tā pamatā – sociālais atbalsts ģimenēm bez skaļas reklāmas. Foto: Laura Šūlmeistere, no Rāmavas muižas albuma