Jānim un Ludmilai patīk kavēties atmiņās par seniem laikiem, kad iepazinušies, – tad viņi saskatās un smejas. Viņu iepazīšanās stāsts varētu kalpot kā sižets romantiskai piedzīvojumu filmai ar laimīgām beigām.
Jānis un Ludmila pirms 50 gadiem reizē iegadījušies Tallinas ielas kafejnīcā "Gaisma" Rīgā. Jānis toreiz saticies ar sen neredzētiem draugiem, un šādu priecīgu notikumu puiši atzīmējuši ar šampanieti. Turpat pie blakus galdiņa sēdēja Ludmila, kuru Jānis nejauši, bet, kā vēlāk izrādās, pavisam laimīgi, aplējis ar šampanieti! Ludmila pēc starpgadījuma sadusmojusies un uzreiz pametusi kafejnīcu. Aizgājusi jau labu gabalu prom, bet Jānis skrējis pakaļ, līdz panācis. Atvainojies par nodarīto un uzaicinājis svešinieci uz randiņu – jau nākamajā dienā. Ludmila piekritusi, bet uz ierosinājumu tikties septiņos vakarā iebildusi, sakot, ka Rīgu nepazīst un tik vēlā vakarā uz randiņu svešā pilsētā negribot iet. Labāk septiņos no rīta, ierosinājusi drosmīgā Maskavas meitene, un Jānis piekritis.
Nākamajā rītā stipri lijis lietus, bet norunātajā laikā un vietā Jānis bija klāt. Gaidījis Ludmilu pusstundu, stundu, pusotru.... Viņa bija aizgulējusies! Ticamība, ka Jānis meiteni joprojām gaida, – nebija liela, tomēr Ludmila pamodusies nolēma uz randiņa vietu aiziet un pārliecināties. Un izrādās – Jānis gaidīja. Iespējams, ja Jānis Ludmilu nebūtu sagaidījis, viens otru viņi tā arī nekad vairs neredzētu. Bet liktenis abiem uzsmaidīja.
Tajā pašā dienā Jānis savu iecerēto aizvedis uz dzimto Jēkabpili un iepazīstinājis radiniekus ar Ludmilu. Viņš gan meitenei pieteicis, ka vecākiem vajag samelot: teikt, ka abi ir pazīstami nevis trīs dienas, bet trīs gadus. Ludmila nosmējusi un teikusi – lai iet kaut visi pieci. Labajiem meliem Jāņa mamma noticējusi, un jau nākamajā dienā abi laimīgie sarakstījušies. Viss noticis tādā steigā, jo Jānim pavisam drīz bija jādodas komandējumā uz Igauniju, kur viņš piedalījies augstsprieguma līniju izbūvē, savukārt Ludmilai bija jābrauc atpakaļ uz Maskavu. Lai nepazaudētu viens otru, trešajā savas pazīšanās dienā 25 gadu vecumā Jānis un Ludmila Ezeriešu ciempadomē sarakstījušies.
Laiks nepielūdzami steidzies, un abiem Rīga bija jāpamet. Jānis aizgāja darbā, bet jaunā sieva devās uz Maskavu. Ludmila atceras – māte, uzzinājusi jaunumus, bijusi satriekta par meitas pēkšņo rīcību, bet brālis pateicis, ka mājās viņai vietas vairs nav. Ja reiz tā izdarījusi, tad lai arī brauc atpakaļ pie sava vīra un dzīvo ar viņu.
Pēc diviem mēnešiem Ludmila ar čemodāniem ieradās pie Jāņa Igaunijā. Tā sākās abu kopdzīve. Saskanīgas laulības pamatā Brokiem vienmēr bijusi rēķināšanas vienam ar otru. Ne Ludmila, ne Jānis uz savu galvu lēmumus nav pieņēmuši. Vienmēr apspriedušies viens ar otru, cik iespējams, visu darījuši kopā. Arī tagad ne dienu abi nav šķirti. Ludmilai nācās divreiz pārdzīvot insultu, tāpēc par galveno saimnieku mājās kļuvis Jānis. Sieva lepojas, cik vīrs labi tiek galā ar visiem mājas darbiem, garšīgi gatavo un palīdz viņai lietās, ko pati vairs nespēj.
