– Kā nonāci Siguldas vēja tunelī?
– Pavisam nejauši. Biju plānojis pārcelties uz dzīvi Vankuverā, Kanādā, bet mana mamma pamanīja sludinājumu, ka tiek meklēti instruktori. Nolēmu pamēģināt. Mans mērķis nebija par katru cenu darbu iegūt, tas vairāk bija just for fun*, lai pārbaudītu sevi. Bet, tā kā darbu dabūju, paliku. Par prombraukšanu nedomāju.
– Ar ko nodarbojies, pirms kļuvi par lidošanas instruktoru?
– Dzīvoju Norvēģijā, strādāju servisā. Gribēju normalizēt savas attiecības ar draudzeni un atgriezties Latvijā, jo ir grūti uzturēt attiecības, kad šķir tik liels attālums. Īsumā – ar draudzeni nekas nesanāca, bet sanāca "Aerodium" (smejas).
– Vai vienmēr esi bijis kārs uz ekstrēmām aktivitātēm?
– Kad biju mazs, kāpelēju pa šķūnīšiem, skraidīju pa plānu ledu. Man liekas, jebkuram puikam, kurš uzaudzis postsavienības laikā, kad internets un dators vēl bija kaut kas pilnīgi svešs, pašsaprotama bija iešana ārā, ledus dauzīšana, kāda stikla izsišana, kāpelēšana, krišana.
Varbūt tagad tas ir mainījies, nezinu. No malas izskatās, ka pagalmos vairs nespēlē futbolu un nedauzās apkārt. Kopš sevi atceros, vienmēr ir bijusi kaut kāda "sūdu vārīšana" un traumu pasākumi. Laimīgā kārtā vēl nevienu kaulu neesmu lauzis, bet tas vēl var mainīties.
– Tev bija jābūt fiziski labi sagatavotam, lai iegūtu šo darbu?
– Tā nevarētu teikt, jo jebkuru cilvēku uz konkrētu brīdi un noteiktu uzdevumu izpildi var fiziski labi sagatavot. Galvenais, kas bija jāizdara, – jāiemācās lidot. Man bija ūdenslīdēja pieredze un lidošana man bija kaut kas jauns.
– Kam līdzinās sajūtas lidojot?
– Zemūdens peldēšanai.
– Bet, ja tu nebūtu pabijis zem ūdens, ar ko tad salīdzinātu?
– Tad varētu salīdzināt ar šūpošanos. Tā ir nemitīga kustība.
– Vai tavā praksē ir bijuši bezcerīgi gadījumi, kad cilvēks nespēj lidot vēja tunelī?
– Ar instruktora palīdzību ikviens var lidot. Jautājums, vai viņš pats to grib. Bijuši gadījumi, kad puika atnāk kopā ar ģimeni, un mamma saka – trīs dēli ir, visiem jālido. Divi ir aizrautīgi ar domu par lidošanu, trešais – var redzēt, ka negrib. Instruktors viņu izlidinās, bet emociju nebūs. Labi to var redzēt fotogrāfijās, kuras uzņemtas lidojuma laikā – lūpa jau uzrullēta un acis bez mirdzuma. To nevar salīdzināt ar cilvēku, kuram no tā visa ir mežonīgi bail, bet ir liela vēlēšanās. Tādam acis staro.
– Vai ir gadījušies kādi kuriozi lidojumu laikā? Vai cilvēki gaisā uzvedas neadekvāti?
– Ir bijis, ka ķivere aiziet pa gaisu, citiem cilvēkiem ir ļoti bail no tāda vēja daudzuma, viņi sabīstas un lidojumā cieši apķer instruktoru. Tā, ka pilnīgi spiež. Citreiz bērni tā ieķeras rokā, ka liekas – diez vai pieaugušais tik stipri spētu. Jo cilvēki pie mums ir pilnīgi svešā vidē. Ikdienā esam pieraduši iet, bet te pēkšņi – jālido. Līdz ar gadiem mēs pierodam savu dzīvi kontrolēt, tāpēc ir gūti citiem uzticēties. Vēl jo vairāk uzticēt kādam sevi. Tāpēc mēdz gadīties, ka cilvēki rīkojas neadekvāti.
– Vai izjūti, ka tev ir liela atbildība?
– Sevišķi, kad strādāju ar bērniem, un mammas skatās un šausminās. Mēs gan parasti iesakām vispirms lidot vecākiem. Tad bērns paskatās – o, tētim nekas nenotika, un viss ir kārtībā. Tad arī bērnam būs lielāka drošības izjūta.
– Ko instruktori dara, kad nav apmeklētāju? Kad jums pašiem ir laiks izpausties.
– Mūsu profesionalitāte atļauj lidot arī, piemēram, ar riteņiem, paklājiem. Citreiz, kad nav ko darīt, rodas trakas idejas. Ziemā ir visinteresantāk – var, piemēram, lidot sniegā. Palaižam vējā sniegu vai pikas. Dažādi eksperimentējam, ko vēja plūsma var izdarīt ar mums un ko mēs ar to. Esam pat mēģinājuši plūsmā padzerties. Sanāk nolaistīties. Nav tik vienkārši.
Viens no interesantākajiem pasākumiem ir jauno instruktoru iesvētīšana. Viņi zina, ka iesvētības būs, bet netiek informēti, kad būs. Tad pēc darba ar klientiem jaunais instruktors var palidot un parādīt savu varēšanu. Un kāds negaidīti vēja plūsmā palaiž ūdeni – un jauniņais tiek aplaistīts.
– Siguldas instruktoru vidū nav sieviešu. Vai šis darbs ir pa spēkam tikai vīrietim?
– Šogad biju Dānijā un pastrādāju kopā ar sievietēm – viņas to var izdarīt. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņām jāstrādā tīri tehniski, jo nevar ar spēku izdarīt to, ko var vīrietis. Bet kāpēc mūsu vidū nav sieviešu – domāju, ka tas ir stereotipu dēļ, kas mūsu vidū vēl valda, bet tos vajadzētu salauzt.
– Kas lidot grib vairāk – sievietes vai vīrieši?
– 2010. gadā vairāk bija vīriešu, bet pēdējos divos gados ir apmēram puse uz pusi. Tas vairs nav tikai čaļu sports. Sievietes atšķiras ar to, ka viņas prot daudz ātrāk atslābināties nekā džeki. Un viņas vairāk uzticas instruktoram. Tas ļauj izbaudīt to pirmreizējo lidošanu, gūt lielākas emocijas. Bet čaļi to nevar. Viņiem iekšā ir tāda kā mačošanās vajadzība. It īpaši, ja atnākuši kopā ar draudzenēm. Tad ir jāparāda, ko un cik ātri spēj.
– Cik daudz laika savā darba dienā pavadi gaisā?
– Ja pieņem, ka dienā vidēji ir 260 minūtes lidojuma un esam trīs instruktori, tad, izdalot uz trīs, sanāk katram 80 minūtes.
– Vai esi atkarīgs no lidošanas?
– Ja atnāk klients un jautā, kas ļauns var notikt, es atbildu – nekas, bet ir viena lieta, kas tiešām var notikt, – jūs varat kļūt atkarīgs no lidošanas. Es varu droši teikt, ka pilnīgi visiem instruktoriem tāda ir.
* tikai prieka pēc (angļu val.)
