18.10.2012 13:32

Laimes nesēji likteņa pabērniem – Kaļvu ģimene

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Pēc skolas pie vakariņu galda kopā pulcējas Jūlija (17), Elza (11), mamma Inese ar pusotru gadu veco Keitiju, tētis Pēteris un Dana (16). Kaļvu ģimene ir gan ģimenes bērnunams, gan audžuvecāki, gan aizbildņi – atkarībā no likuma izmaiņām. "Lai arī kāds būtu oficiālais nosaukums, mūsu ģimenē nekas nemainās. Tāpat bērni aug, un tāpat mēs par viņiem rūpējamies," atzīst mamma. Pēc skolas pie vakariņu galda kopā pulcējas Jūlija (17), Elza (11), mamma Inese ar pusotru gadu veco Keitiju, tētis Pēteris un Dana (16). Kaļvu ģimene ir gan ģimenes bērnunams, gan audžuvecāki, gan aizbildņi – atkarībā no likuma izmaiņām. "Lai arī kāds būtu oficiālais nosaukums, mūsu ģimenē nekas nemainās. Tāpat bērni aug, un tāpat mēs par viņiem rūpējamies," atzīst mamma. Krišjānis Grantiņš

Inese un Pēteris Kaļvas šobrīd ģimenē audzina piecus bērnus. Četras jaunkundzes un puisi. Vēl 13 jau izaudzināti un tagad paši katrs savā dzīvē. Stāsts ir par ģimeni, kura pieņem un rūpējas par tiem, ko citi atstājuši novārtā.

Kad ierodamies pie Kaļvu ģimenes Krimuldas novadā, Inese cep pankūkas – gaida, kā Pēteris saka, armiju mājās. Piecos Jūlija, Dana un Elza pārrodas mājās no skolas. Valentīns vēl aizkavējas sporta treniņos, bet mazā Keitija sēž pie galda un mielojas ar mammas tikko cepto pankūku. "Pa mazam gabaliņam, visu uzreiz ne," mudina mamma.


Divarpus gadus vecā Keitija Loreta Drelinga Kaļvu ģimenē ienākusi tikai pirms nedēļas. Inese un Pēteris uz gadu kļuvuši par viņas audžuvecākiem. Keitijas stāsts ir Īrija, norāda Inese. Keitijas mamma, kas nākusi no nelabvēlīgas ģimenes, bija aizbraukusi uz Īriju un noslēgusi fiktīvas laulības. Tagad viņa ārzemēs pelna naudu, un "pēc gada redzēs, kā būs".

Inesei un Pēterim ir trīs pašu bērni, bet "kā ar pieņemtajiem iesākām, tā tas aizgāja," atceras Inese. Sākumā, vēl padomju laikā, nav bijis mērķa kļūt par audžuvecākiem, ģimenes bērnunamu vai aizbildņiem, kā tas dabiski iznācis (atšķirīgie termini ir birokrātisko mudžekļu dēļ).

Vīram mati stāvus

Inese stāsta, ka sākumā abi vien gribējuši paņemt kādu bērniņu pie sevis pa brīvdienām. "Tādu kā krustbērnu. Lai brīvdienās redzētu arī citu pasauli, ne tikai bērnunamu," skaidro mamma. Inese devusies uz Aglonas bērnunamu. "Piedāvāja Līgu, kuru cilvēki bija piemānījuši – teikuši, ka ņems līdzi uz mājām, bet tā arī nebija paņēmuši. Iepazināmies. Visu klasi, kurā Līga mācījās, cienāju ar konfektēm, banāniem. Keramiķi būdami, labi pelnījām un labi dzīvojām. Nebija nekādu problēmu..." atminas Inese, un Pēteris, to izdzirdējis, no blakus istabas jautā: "Vai tad tagad slikti dzīvojam?" Uz ko Inese atbild: "Ļoti labi dzīvojam, Pēterīt, arvien labāk un labāk."

Par spīti Ineses sanestajiem kārumiem un labajiem nodomiem, Līga atteikusies doties līdzi. "Es stāstu, ka man tur sunīši, kaķīši mājās, ka visi mani bērni viņu gaida. Bet nē, viņa negrib. Nu labi. Bērnunama darbiniece saka: "Ziniet, mums pirmajā klasē ir tāds puisītis Kostja." Es atbildu, ka man principā ir vienalga, vai tas ir puisītis vai meitenīte, un piekrītu viņu ņemt.

Kolhoza laikos braukāju ar vilcienu. Reti kuram bija mašīna, un vienu reizi, ciemojoties bērnunamā, līdz vilcienam man bija palikušas divas stundas. Tikmēr mēs ar bērniem Konstantīna klasē pļāpājam, cienāju bērnus ar kārumiem. Redzu, ka pa durvju šķirbiņu skatās Līga. Saku, lai viņa arī nāk un pacienājas. Kad mums ar Kostju pienāk laiks iet uz vilcienu, Līga man saka: "Es arī braukšu tev līdzi!" Un kā es tagad pateikšu – nē, tu nebrauksi, ja visu laiku esmu aicinājusi. Tā atbraucu mājās ar diviem bērniem. Vīram mati stāvus," atceras saimniece.

Smukai sievai nevar atteikt

Toreiz abi bērni pie Ineses un Pētera nodzīvojuši visu Ziemassvētku brīvlaiku. Lai parādītu, cik slikti klājas bērnunamos dzīvojošajiem, Inese nolēma savus bērnus aizvest ekskursijā, pie reizes aizvedot atpakaļ arī Līgu un Kostju. "Viņi jau zināja, ka pie mums ir tikai uz laiku un ka nākamajās brīvdienās atkal viņus paņemsim. Kostja tik priecīgs saliek visas savas mantas, rotaļlietas, stāsta, kā draugiem rādīs, kas viņam uz Ziemassvētkiem sadāvināts. Līga savām mantām klāt neskaras un sēž akmeņainu ģīmi. Visu ceļu līdz bērnunamam ar mani nerunāja nevienu vārdu. Asaras tek pār vaigiem un nerunā. Es viņai visādi – šo un to dodu, neko neņem. Tikai sēž un tecina asaras. Man tā viss iekšā sažņaudzās un es viņai saku: "Līgucīt, es tevi ņemšu pavisam!" Viņa tik priecīga, prasa: "Kad?" Saku, ka dokumenti jānokārto, kāds mēnesis paies. Un viņa atbild, ka skaitīšot dienas."

Tā Inese sākusi kārtot papīrus un, aizbraukusi uz bērnu namu, pie direktora durvīm satikusi Kostju. "Viņš man saka: "Mammu, ja tu Līgu ņem, kāpēc mani ne?" Ko man teikt? Kāpēc neņemu? Nevaru paskaidrot. Atbraucu mājās, vīram saku: paņemsim arī otru bērnu," atceras mamma. Par to, ka Inese mājās atvedusi divus svešus bērnus, vīrs nav bijis pārāk lielā sajūsmā, saka pati saimniece, bet Pēteris piebilst: "Tāda smuka sieva, nu ko es varēju teikt?" Abi nosmejas.

Zaglis ģimenē par eņģeli nekļūst

Atceroties senos laikus, Inese stāsta, ka audžuvecākiem vai aizbildņiem gadījumā nav bijis, kur vērsties pēc palīdzības. Psihologu nebija, arī sociālie dienesti nebija zinoši un apmācīti. "Ja ģimenē nokļūst bērns, kurš ir zadzis, bēdzis no mājām, lietojis alkoholu, klaiņojis, vienreiz atrasts Daugavpilī, vienreiz Liepājā, nevar gribēt, ka viņš ienāks ģimenē un uzreiz kļūs par eņģeli. Ar viņu ir jāstrādā, bet bieži vien vecākiem nemaz neteica, kas ar bērnu pirms tam ir bijis. Bērniņš brīnišķīgs, aptuveni izstāsta iemeslus, var iepazīties ar dokumentiem, bet tikai pēc vismaz divām ģimenē pavadītām nedēļām var saprast, kas ar viņu ir."

Inese zina – katram bērnam ir savas vainas un vajadzības. Vienam pietrūkst uzmanības un mīlestības pilnu pieskārienu, citam sākotnēji ļoti bail no vīriešiem.

Lai tev vienmēr būtu karbonāde

Kaļvu ģimenē piedzīvojumu nav trūcis. "Televīzijā gāja Ainas šovs, un mūsu mājās arī tāds bija." Tagad izdarības notiekot retāk, jo ir dators, stāsta Inese. Ja bērni nogrēkojas, aizliegums lietot datoru ir vienīgais sods, kuru ģimenē piemēro. "Nu kā tu, piemēram, neņemsi viņu līdzi ekskursijā? Tas nozīmē, ka viņš neredzēs to, ko redz pārējie."

Pēteris piebilst, ka patiesību vecāku teiktajā bērni apjauš tikai tad, kad paši jau aizgājuši savā patstāvīgajā dzīvē. Pēcāk atbrauc ciemos jau pavisam cits cilvēks. "Igors, kas vairs nedzīvo pie mums, māsai uz dzimšanas dienu uzdāvināja sudraba ķēdīti ar sirsniņu. Kad kopā dzīvoja, tad bija tik lecīgs. Tagad viņš aiziet mājās, un tur negaida pilns ledusskapis, uz galda nav klātas vakariņas un nevar teikt – ak kungs, atkal karbonāde!"

Inese stāsta, ka karbonāde viņu mājās galdā likta bieži, jo netālu ir gaļas veikaliņš, kura saimnieki paši audze cūkas un ļoti izdevīgi tās pārdod – ceturtdaļu cūkas par 1,80 latiem kilogramā. "Mēs parasti paņemam to gabalu, sanāk maltā gaļa un karbonādes. Kad puika žēlojās, es viņam teicu – lai tev vienmēr dzīvē būtu karbonāde," tagad ar smaidu atceras saimniece.

Viss iet ņigu ņegu

Pēteris atklāj, ka personīgās dzīves šo gadu laikā tikpat kā nav bijis. "Viss iet ņigu ņegu. Arī divpadsmitos naktī kāds var ieskriet pie mums istabā un teikt – es aizmirsu to un to. Tajā pašā laikā pie rosīgās sadzīves tik ļoti pierod, ka beigās, vienam paliekot, ir garlaicīgi," spriež pāris.

Kad Inesei vaicā, cik ilgi ģimenē vēl pieņems bērnus, viņa nespēj atbildēt. "Es par to nedomāju. Vienubrīd domāju, ka vairs neņemšu mazus bērnus. Tās negulētās naktis, to vairāk ne. Bet paiet laiks, es tā labi atpūšos, izguļos un tad domāju, ka tomēr vienu atkal varētu."