05.10.2012 07:34

Brīvprātīgajā darbā – sevis, nevis citu dēļ

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Baldoniete Beāte Vītola, veicot brīvprātīgo darbu, gadu dzīvojusi Slovēnijā. Viņa atzīst – pirmajā prombūtnes mēnesī bijusi gatava lauzt līgumu, lai atgrieztos Latvijā. Baldoniete Beāte Vītola, veicot brīvprātīgo darbu, gadu dzīvojusi Slovēnijā. Viņa atzīst – pirmajā prombūtnes mēnesī bijusi gatava lauzt līgumu, lai atgrieztos Latvijā. Krišjānis Grantiņš

Baldoniete Beāte Vītola atgriezusies no brīvprātīgā darba Slovēnijā. Tur viņa jauniešiem palīdzēja apgūt prasmes, kas nepieciešamas, darbojoties televīzijas un kino jomā.

Atgriezusies Latvijā, viņa ar pilnu jaudu metas darbos un mācībās, lai nebūtu jākavējas atmiņās par laiku Slovēnijā.

Darbs no brīva prāta

Beāte Vītola absolvējusi Baldones vidusskolu un pēc tam studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā audiovizuālo mākslu. Turpinājusi studijas arī maģistrantūrā, tomēr sapratusi, ka vēlas savā dzīvē kaut ko mainīt. Gribējies kaut ko nebijušu, tāpēc nolēmusi pieteikties brīvprātīgajā darbā. Beāte atzīst, ka pieteikusies sevis un izglītošanās dēļ, nevis kāda augstāka un cēlāka labuma vārdā, ko nereti piedēvē brīvprātīgā darba veicējiem.

Aizbraukusi uz Slovēniju, par sakrāto naudu Beāte uzriez nopirkusi mašīnu, lai krustu šķērsu varētu izbraukāt un iepazīt svešo valsti. Retajās brīvajās dienās un brīžos viņa to vien darījusi kā ceļojusi. Gadījies, ka dienā jāstrādā pat 12 stundas. "Bet es nejutos pārstrādājusies vai pārgurusi, jo tas, ko darīju, man nelikās kā darbs. Filmēt video, runāties ar cilvēkiem, montēt bija interesanti. Stundas paskrēja nemanot," atklāj Beāte.

Kultūršoks un krīze

Brīvprātīgais darbs kopā pulcē dažādu tautību pārstāvjus, tāpēc Beātei bija jāmācās pieņemt dažādas kultūras. Sākumā kāds stingrāks vārds bija jāsaka spāņiem, kuriem bijusi savdabīga izpratne par kārtību un tīrību. Savukārt pavisam veiksmīgi izdevies sadraudzēties ar slovēņiem. "Viņi gan nav pārāk viesmīlīgi. Ja tiec uzaicināts uz mājas ballīti, tas jau ir rādītājs. Jāsaka, man gadījās paciemoties slovēņu mājās."

Par to, lai Beāte, aizbraukusi uz svešu zemi, prom no saviem tuvajiem un mīļajiem, uzreiz nemestu plinti krūmos un kultūršoka pārņemta nebēgtu atpakaļ uz Latviju, rūpējās īpašs cilvēks no brīvprātīgo organizācijas. Beāte stāsta, ka ir divi varianti. Pirmajā – cilvēks aizbrauc uz svešu zemi un sākotnēji jūtas kā eiforijā. Viss ir jauns, neredzēts, aizraujošs, un ilgas pēc mājām parādās tikai vēlāk. Beāte piedzīvojusi otro variantu – tiklīdz kā aizbraukusi, uzreiz gribējusi atgriezties Latvijā. Meitene atzīst – viņa bija gatava lauzt līgumu un nekavējoties doties mājup. Tagad Beāte ir pateicīga, ka organizācijas pārstāvji viņu atrunājuši, jo brīvprātīgā darba pieredze bijusi neatkārtojama gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. "Diemžēl šo iespēju var izmantot tikai vienu reizi," paskaidro Beāte.

Attālums – pārbaudījums attiecībām

Meitene tika brīdināta arī par depresiju, kas nereti piemeklējot no brīvprātīgā darba atgriezušos. "Gads ir pietiekami ilgs laiks, lai pierastu pie citas kultūras, pieņemtu un uztvertu to kā savējo," apgalvo Beāte. Viņa neslēpj, ka, atgriežoties Latvijā, apzināti metusies iekšā darbos un mācībās Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

Gadu ilgā prombūtne bija pārbaudījums arī attiecībām ar mīļoto cilvēku. Kamēr Beāte bija Slovēnijā, viņas draugs – tepat, Latvijā. Meitene atzīst – attiecības no attāluma ir sarežģītas un grūtas, bet, ja reiz izturēts tāds pārbaudījums, tad viss pārējais pēc tam liekas nieks.