Māksla strīdas ar laikmetu
Durvis ciet. Spodrības diena. Izrādās, Salaspils novada bibliotēkā gatavojas īpašai “eglītei”. Laika gaitā bibliotēkas darbinieki izvirzījusi četrus novadniekus Goda pilsoņa titulam un šonedēļ aicināja šos cilvēkus satikties un pakavēties svētku noskaņās – laikmeta ikonu Knutu Skujenieku, bioloģijas guru Arturu Mauriņu, izcilo vēsturnieku Ēvaldu Mugurēviču un ilggadējo vietējo žurnālisti Aiju Neiburgu. Līdz pasākumam vēl ir brīdis laika, tāpēc M. Birzniece ieved konferenču zālē, kur joprojām smaržo pēc jaunām mēbelēm.
Lasītava, klausītava un Daugava
Pierīgas galvenās bibliotēkas darbiniekiem ir reta iespēja strādāt jaunuzceltā namā. Bibliotēkas vajadzībām pārbūvēta morāli novecojusi padomju laika ēka bālu daudzstāvu namu kvartālā ar raibu nacionālo sastāvu. Nav izdevies ienest bibliotēkas telpās cerēto plašuma sajūtu, toties var ar liftu nokļūt bibliotēkas trīs stāvos, kas ir īpaši ērti māmiņām ar bērnu ratiņiem un vienīgā iespēja cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kā arī lasītājiem dota iespēja nodot grāmatas “Lielajā Pelēkajā” – tā tiek dēvēta īpaša kaste, ko var izmantot ārpus bibliotēkas darba laika. Diemžēl vēl nav izdevies realizēt ieceri par elektroniskajiem vārtiem, lai informācija par grāmatu tiktu nolasīta, apmeklētājam izejot cauri vārtiem, līdzīgi kā lielveikalā.
M. Birzniece ir apmeklējusi daudz bibliotēku un katru no tām vērtējusi ar savu profesionāles aci. “No katras vietas gribas kādu labu ideju iedzīvināt pie mums,” bilst viņa. Nesen, apmeklējot lasītavu Salaspils bibliotēkā, Kultūras ministrijas darbinieki esot bijuši pārsteigti – otras tādas Latvijā nav. Salaspilī lasītavā nerindojas cieti soli, bet tā tiek veidota kā mākslas telpa. Nesen iegādāta vairāk nekā 800 latu vērta Bernharda Mednīša glezna “Daugava”, kas tapusi pie Saulkalnes 20. gadsimta 30. gados. Lasītavā iekārtota izstāde “Daugavas kolekcija”, un pamazām papildinās krājums ar Daugavas tematikai veltītiem iespieddarbiem – no antikvāriem izdevumiem līdz mūzikas kompaktdiskiem. Drīzumā lasītavai līdzās tiks iekārtota klausītava – vieta, kur apmeklētājiem klausīties audio grāmatas vai mūziku, M. Birzniece izrāda pagaidām neizmantotu pašauru telpu.
Prestiža profesija
Marutas Birznieces ģimene labprāt dodas ceļojumos. “Nevaru iedomāties, kā varētu aizbraukt ceļojumā un neapmeklēt turienes bibliotēku!” viņa iesaucas. Nesen ciemojusies pie dēla Laura (27) Nīderlandē, Delftā, kur viņš studē, un iegriezusies universitātes bibliotēkā. Savukārt ģimenei dodoties ekskursijā pa Daugavas lokiem, izpētījusi Daugavpils bibliotēku. Profesionālā oža Marutai palīdz ātri noprast – vai bibliotēkā viss ir pēc kanoniem.
Viņa bieži dodas darba braucienos pa Pierīgu, profesionāli konsultējot bibliotēku darbiniekus 38 bibliotēkās. Bibliotēkas Pierīgā ir krasi atšķirīgas. Kamēr dažās ir modernas telpas, lifts invalīdiem un jauni datori, citur valda šaurība un grāmatu krātuves ir iespiestas pelēcībā. Ik gadu no Salaspils ceļo vēstules visu Pierīgas novadu mēriem, lūdzot uzlabot iedzīvotāju apkalpošanu katras pašvaldības bibliotēkās vai vismaz nokrāsot grīdas. Tiesa gan, kopš 2005. gada, kad Salaspils bibliotēka uzņēmās galvenās bibliotēkas funkcijas, bibliotēkas kopumā ir uzplaukušas un tagad krietni pārvērtušās, vērtē M. Birzniece.
“Tagad varu droši teikt, ka mūsu bibliotēkās strādā burvīgākie darbinieki.” M. Birzniece Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā 13 gadus pasniegusi bibliotekāros priekšmetus, tāpēc bibliotēkās visā Latvijā strādā daudz viņas audzēkņu. “Galvenais, lai bibliotēka ir lasītāju apmeklēta,” spirgti saka Maruta.
Bibliotekāra profesija ir prestiža, pārliecināta M. Birzniece. Viņa vērtē, ka bibliotekāri ir auguši un daudz izglītojušies. Bibliotekāriem šodien esot jāspēj atbildēt uz visneiedomājamākajiem jautājumiem. “Mūsdienu informācijas gūzmā cilvēks nereti ir apjucis.” Apmeklētāji mīņājoties pie durvīm un nezinot, kā vajadzīgo pajautāt. “Mūsu pienākums ir palīdzēt viņiem saprast, kur un kā iegūt vajadzīgo informāciju.”
Paši pūšam un paši degam
“Tā nevar būt, ka grāmatas izzudīs. Grāmatai ir smarža, to var sataustīt, ar grāmatu var iegulties gultā vai pat vannā. Zinātnieki arī ir teikuši, ka tehnoloģijas ies un mainīsies, bet grāmatas paliks. Tomēr esmu digitalizācijas procesu atbalstītāja. Reizēm ir sajūta, ka Latvijā neizprotam globālos notikumus – paši pūšam un paši degam, arī sāp tas, ka mūsu valdība neapjauš to, ka grāmata ir nacionāla vērtība. Grāmatu vāki vien var būt īsts mākslas darbs, kad izdevums ir paņemts rokās. Es gribētu, lai Latvijas bibliotekāriem būtu iespēja aizbraukt uz Frankfurtes grāmatu gadatirgiem Vācijā, lai sajustu pasaules elpu.
“Kāds teicis, ka šajos laikos, lai stāvētu uz vietas, ir strauji jāskrien. Varbūt tas straujums nereti traucē uz cilvēku paskatīties kā uz indivīdu. Bibliotekāriem ir jāskrien un nav laika apstāties un aprunāties. Tomēr joprojām var teikt, ka bibliotēkas darbojas arī kā psihoterapijas iestādes,” bilst Maruta. Daudzviet bibliotekāri cilvēkiem ir kā uzticības personas. Nesen kāds puisis no lasītavās vēlējies paņemt kādu vērtīgu grāmatu, bibliotekāres nav vēlējušās dot, taču puisis laipni skatījies acīs un teicis – esmu kārtīgs krievs, dodiet droši!
Nezāles drīkst uzziedēt
Pierīgas gada bibliotekārei ir svarīgi, lai ikdienas svaru kausos būtu arī liela daļa dabas. Maruta mitinās dzīvoklī, taču daudz laika pavada savā “zaļajā pļavā” – tā viņa sauc ģimenes zemesgabalu, kur esot ierīkots “akadēmiski nepareizs” mazdārziņš. “Tā ir mana izjūtu pļava – ja nezāle tur ir atnesta, tad viņa dažreiz drīkst uzziedēt kā skaista puķe,” teic M. Birzniece. Kopā ar vīru nereti dodoties sēņot uz Tomes mežiem. “Sēņu laiks vai zāles dīgšana – šādi dabas procesi ir ļoti skaisti,” saka Maruta, sēžot labi aprīkotajā konferenču zālē. Kā bibliogrāfei viņai jāfiksē laikmets. “Reizēm notiek nekas un prese raksta neko. Tas ir tāpat kā plastikāta roboti Venēcijas biennālē, kur māksla strīdas ar laikmetu.”
“Kad atnāku no darba, šķiet, ka informācijas jau ir pāri galvai, tāpēc paņemu groziņu garšaugiem un dodos uz savu Meldru ielu. Dažas stundas dabā – tā es sevi sakārtoju.” Nesens atklājums ir Francijas klasiskās un džeza mūzikas kanāls “Mezzo”, ko viņa labprāt skatās kopā ar vīru Arnoldu. Vīrs strādā kādā būvniecības uzņēmumā, kā arī Ogres mūzikas skolā. Maruta par savu otru dēlu sauc krustdēlu Zinti, kurš pašlaik strādā Vācijā. Zinta četrgadīgā meitiņa Monta ir Marutas mīlulīte. “Reizēm ar vīru uzvedamies kā veci muļķi, cenšoties izpildīt viņas kaprīzes.”
Taču Monta tiekot radināta pie grāmatām un ģimenes literārajā repertuārā pašlaik galveni vietu ieņem bērnu grāmatas. Ziemassvētku laikā Maruta mazo Montu aizvedusi uz kora “Kamēr” koncertu, kur meitene, visiem par pārsteigumu, aizgrābta nosēdējusi nepakustoties. Tāpat kā kurpniekam klājas ar kurpēm, arī Maruta darbu nenes uz mājām. Informācijas pārbagātība ikdienā ir liela, tāpēc viņa brīvajā laikā priekšroku dod nevis grāmatām, bet koncertiem un teātrim. “Mans teātris ir Jaunais Rīgas teātris, esmu noskatījusies gandrīz visas izrādes.”