Taču kopš tā brīža Anitai jāsadzīvo ar bērnu cerebrālo trieku. Anita grib dienas vadīt neatkarīgāk, varbūt pat strādāt. Lai Anita spētu vairāk, labākas dzīves sākumam nepieciešama jauna, viņas vajadzībām speciāli pielāgota gulta.
Pirms pieciem gadiem pie vecākiem Baltezerā dzīvojošās sievietes veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, un Anita nokļuva sociālās aprūpes centrā "Gauja" Inčukalna novadā.
Anitai ir 41 gads, un apbrīnas vērts ir fakts, ka Anita, sadarbojoties ar apvienību "Apeirons," ir ieguvusi bakalaura grādu sociālā darba attīstības programmā.
Laime atkal sēdēt
Anita vairākus gadus nepiecēlās no gultas, bet nu viņa atkal var sēdēt. Viņa spētu arī izkāpt no gultasun apsēsties ratiņkrēslā, lai pārvietotos pa istabu, ja vien Anitai būtu gulta, ko var regulēt ar pulti un nolaist pavisam zemu, līdz grīdai.
"Pirms pieciem gadiem, pēc gripas pārslimošanas, Anitas veselība ļoti pasliktinājās, un viņa nokļuva pie mums, jo vecāki, kuri dzīvo Baltezerā, nespēja viņu aprūpēt," stāsta aprūpes centra direktore Irēna Čerņavska.
Anitas tēvs slimoja pats, un tagad jau ir miris, bet mammai nebija tik daudz spēka, lai koptu gulošo meitu. Vairākus gadus Anita pavadīja tikai guļus, bet nu, pateicoties ārstniecībai, speciālistu darbam un visvairāk – pašas Anitas neatlaidībai, veselība ir krietni uzlabojusies.
"Cik laimīga viņa bija, kad atkal spēja sēdēt, sākumā tikai desmit minūtes, bet pamazām arvien ilgāk!" atceras I. Čerņavska. Tagad Anita var nosēdēt pat četras stundas. Aprūpes centrā Anitai ir gulta ar paceļamu galvgali un kājgali, taču, lai iekāptu ratiņkrēslā vai no tā atgrieztos gultā, nepieciešama otra cilvēka palīdzība.
Lai Anita varētu pavadīt dienu tā, kā kurā brīdī pati vēlas, viņai ļoti noderētu gulta, ko var nolaist līdz grīdai, jo tad viņa pati varētu gan iekāpt, gan izkāpt no ratiņkrēsla. "Būtu brīnišķīgi, ja cilvēki varētu saziedot kaut pa pieciem vai desmit latiem un sagādāt šo gultu, jo aprūpes centram iespējas to iegādāties nav," piebilst I. Čerņavska.
Taustiņus spiež ar zobu birsti, ko tur mutē
Gulta jau ir noskatīta, īpašās gultas modeli sauc "Alois". Kā tā izmanītu Anitas ikdienu, stāsta viņa pati: "Mājās pie vecākiem man bija ļoti zema gulta, kurā pati varēju iekāpt un izkāpt. Tad es jebkurā brīdī, kad vēlējos, varēju pa grīdu parāpot un pastaigāt uz ceļiem, lai patrenētu muskuļus. Kopš esmu pansionātā, man šīs spējas ir zudušas, jo sākumā veselības stāvoklis neļāva, bet, kopš varu sēdēt, ik reizi, kad gribu piecelties no gultas, lai apsēstos ratiņkrēslā, man ir jālūdz palīdzība Robertam. Pansionāta darbinieki ir ļoti atsaucīgi, bet viņiem ir jāaprūpē arī citi pacienti, tāpēc negribas viņu ik pa laikam apgrūtināt ar saviem lūgumiem."
Anitai ļoti patīk darboties ar datoru, taču ik reizi, kad viņai ir iedvesma un varēšana pie tā pastrādāt, viņai jālūdz kādam darbiniekam, lai galdiņu ar datoru piestumj pie gultas un tastatūru ieliek gultā. Anita strādā ar nelielu gumijas tastatūru, jo taustiņus spiež ar zobu birsti, ko tur mutē. Ar pirkstiem to nevar izdarīt, jo spazmu dēļ roku muskuļus kontrolēt Anita nespēj.
Anita lasa elektroniskās grāmatas, šķirsta žurnālus, kas pieejami bez maksas. Tāpat viņa aizraujas ar datorgrafiku, izmanto programmas "CorelDraw" un "Photoshop". Fotomontāžu, kurā Anita ir ar delfīniem, pie kuriem ļoti sapņo kādreiz nokļūt, var redzēt pie sienas viņas istabiņā, bet viņas albumus ar zīmējumiem var apskatīt vietnē "Draugiem.lv".
"Ieejot manā profilā, var palasīt arī manus dzejoļus, stāstus un dienasgrāmatu, apskatīt fotogrāfijas. Pateicoties šim portālam, es jebkurā laikā varu sazināties ar saviem draugiem. Daudziem no viņiem esmu izgatavojusi profilu fonus." Savā "Draugiem.lv" profilā Anita godīgi ierakstījusi: "Man iet labi, un es jūtos dažādi."
Pankūkas, kas ceptas istabiņā
Anitai patīk ceļot, bet to viņa var tikai ratiņkrēslā un kopā ar pavadoni. "Pateicoties Ligitiņai, kura pieteicās ar mani draudzēties, šovasar pabiju vairākās vietās," mirdzošām acīm stāsta Anita. Tā abas pabijušas gan Ligitas mājās Jēkabpilī, pie Anitas mammas Baltezerā, kā arī ekskursijā Siguldā, Rīgas svētkos un pie draudzenes Pārdaugavā.
"Kad Ligitiņa atbrauc ciemos uz aprūpes centru, viņa man uz pannas tepat istabiņā uzcep arī pankūkas vai ko citu garšīgu. Pansionātā gatavo labi, bet reizēm tik ļoti sagribas, lai ir kā mājās, kur virtuvē ēdiens top acu priekšā un visapkārt tik garšīgi smaržo. Es ļoti novērtēju tos brīžus, kad pie manis ir Ligitiņa, jo man ļoti gribas parunāties. Reizēm palūdzu, lai viņa man ko sašuj vai citus tīri sievišķīgus sīkumus, ko pati nespēju."
"Ja man būtu gulta, ko es ar pulti pati varu regulēt un nolaist līdz grīdai, savu dienu varētu plānot pati," sapņo Anita. Kad justos labi un būtu iedvesma, Anita iekāptu ratiņkrēslā un piekļūtu pie datora, pavingrotu, biežāk izbrauktu no istabiņas un pabūtu kopā ar citiem aprūpes centra cilvēkiem. "Es būtu mazāk atkarīga no citiem, justos brīvāka un mana diena būtu daudzveidīgāka."
Gulta "Alois" ar visu nepieciešamo aprīkojumu – sānu malām un pievilkšanas stieni bez matrača – maksā 1220 latus. Gultu iespējams ar pulti nolaist pietiekami zemu – 29 centimetrus virs grīdas, lai Anita varētu no tās izkāpt rāpus, un to var pacelt pietiekami augstu, lai Anitai būtu vieglāk izkāpt no gultas un iesēsties ratiņkrēslā. "Rīgas Apriņķa Avīze" un portāls "Apriņķis.lv" aicina ziedot, lai uzlabotu Anitas dzīves kvalitāti!
UZZIŅAI
Anita Arikāne, personas kods: 110471-11570
Konta numurs: LV61HABA0551003953124
Plašāka informācija par iespēju ziedot: tālrurnis - 67800931
Anita Arikāne savu dienu vēlas plānot pati, taču pagaidām to nespēj.