Tātad – jo augstāks ir mūsu dzīves līmenis, jo lielāka sadzīves atkritumu sliede aiz mums paliek. Līdzīga aina kā galvaspilsētā ir arī joprojām strauji augošajos Pierīgas novados. Atkritumu apsaimniekotāji, kuri novados atver arvien jaunus šķiroto atkritumu punktus, nesūdzas, ka tie būtu tukši. Un naivi būtu cerēt, ka tāpat vien samazināsies vidējais viena cilvēka saražoto atkritumu daudzums.
Tas notiks tikai tad, ja notiks revolūcija, piemēram, pārtikas preču iesaiņojuma jomā, vai brīdī, kad visi kā viens pievērsīsimies bezatkritumu dzīvesveidam, kam raksturīga daudz striktāka iestāšanās par tīras un ilgtspējīgas vides nākotni nekā tikai atteikšanās no veikalos piedāvātajiem plastmasas iepirkumu maisiņiem, to vietā lietojot daudz izturīgākos un nosacīti ilgmūžīgākos audekla iepirkumu maisiņus.
Tiesa, situāciju mazliet par labu iepirkumu maisiņu pretiniekiem ir vērsusi lielveikalu ķēžu prakse pacelt šo plastmasas izstrādājumu cenu.
Progress un labklājība nav pilna miskaste
Skaidrs, ka mūsu domāšana un paradumi mainās lēnāk, nekā paši to vēlētos. Taču tas nenozīmē, ka mums būtu jāsēž klēpī saliktām rokām un nekas nebūtu jādara, lai drazu kalns aiz mums paliktu, kāds bijis. Kaut ko iespējams darīt, lai vismaz ietaupītos līdzekļi, kas jātērē par sadzīves atkritumu nogādāšanu atkritumu uzglabāšanas poligonos. Patiesībā ceļš uz sadzīves atkritumu samazināšanu sākas ar ideju un ikdienišķiem sīkumiem.
Tāpēc vispirms par domāšanu. Svarīgi saprast, ka vienīgā progresa, izaugsmes un labklājības pazīme nav saražoto produktu patērēšana un pārpalikumu vai nolietoto mantu izmešana atkritumu kastē. Par to viedākie prāti visā pasaulē spriež jau labu laiku. Arī "Rīgas Apriņķa Avīze" ir rakstījusi par to, ka lietām var dot otro mūžu, tās salabojot vai pat pārbūvējot un piemērojot citām vajadzībām, vai labāk saglabātās atdot labdarības organizācijām.
Populāri ir arī veikali, kuros nopērkamas lietotas mēbeles, kas, par nelieliem līdzekļiem atjaunotas, kalpos vēl daudzus gadus, un mazlietots vai pat nelietots apģērbs. Piemēram, veca sega lieti noderēs dzīvnieku patversmē. Pretējā gadījumā tas viss uzreiz nonāktu atkritumu uzglabāšanas poligonā.
Atgādinājums, ko un kur mest
Pagaidām, lai kā mēs to vēlētos, ikdienā praktiski nav iespējams izvairīties no pārtikas produktu iesaiņojuma, PET un stikla pudelēm, burkām, skārdenēm, reklāmas bukletiem vai dažādām preču iepakojuma kastītēm, pat vecu avīžu un žurnālu uzkrāšanas, kā arī izlietotām baterijām un medikamentiem, kuriem beidzies derīguma termiņš.
Būtisks sadzīves atkritumu samazināšanas solis ir pieradums tos šķirot. Ekonomiski attīstītākajās zemēs – Vācijā, Francijā, Ziemeļvalstīs – cilvēki to dara jau sen. Protams, runa ir par atkritumiem, kas nonāk nešķiroto atkritumu konteinerā, jo par to izvešanu un utilizēšanu ir jāmaksā pašvaldībai, kas savukārt norēķinās ar atkritumu apsaimniekotājiem. Par atkritumiem, kas nonāk zilajos (papīram un kartonam), zaļajos (stiklam) un dzeltenajos (plastmasai un metālam) sašķiroto atkritumu konteineros iedzīvotajiem jāmaksā nav.
Tas, kur un kā katrā mājsaimniecībā uzkrāt šķirotos atkritumus, nav atkarīgs no kaut kādiem speciāliem priekšrakstiem, bet tikai no pašu šķirotāju paradumiem un iespējām. Taču vajadzētu ievērot, ka uz dzelteno konteineru drīkst nest mājās atšķirotās tukšās PET pudeles, kārbiņas, plēves, dažādus plastmasas maisiņus, šampūna un citas cietās plastmasas pudeles, kā arī saplacinātas skārda dzērienu bundžas, arī metāla kārbas un vāciņus. Pirms izmešanas vēlams saplacināt arī PET pudeles, jo tad tās konteinerā aizņems mazāk vietas.
Vēl jāatceras, ka izmest drīkst tikai tīru un izskalotu iepakojumu bez pārtikas produktu atliekām. Nedrīkst šķiroto atkritumu konteinerā izmest netīrus plastmasas izstrādājumus, eļļas pudeles, rotaļlietas, saimniecības preces, sadzīves priekšmetus, kā arī vienreiz lietojamos traukus.
Uz zilo, papīram un kartonam paredzēto, konteineru, drīkst nest tīru un sausu papīra un kartona iepakojumu bez pārtikas produktu atliekām. Pirms izmešanas kartona kastes jāsaplacina, lai tās aizņemtu mazāk vietas un konteiners nepiepildītos tik ātri.
Atsevišķos papīram paredzētajos konteineros drīkst mest arī dzērienu kartona iepakojumu, bet, pirms to darīt, vajadzētu aplūkot, vai uzlīmēs uz konteinera ir norādīts, ka to var darīt. Piemēram, piena, kefīra vai jogurta iepakojumam, šķiet, tomēr vajadzētu ceļot uz nešķiroto atkritumu konteineru.
Taču noteikti papīram domātajos konteineros nedrīkst mest slapju vai netīru papīru un kartonu, kas satur pārtikas piejaukumus, kā arī laminētus papīra izstrādājumus.
Savukārt zaļais – stiklam domātais konteiners – kalpo tīru dažādas formas un krāsu stikla burku un pudeļu bez pārtikas produktu atliekām izmešanai. Stikla pudeles un burkas var būt ar etiķetēm un alumīnija foliju, jo otrreizējās pārstrādes procesā tas viss tiks atdalīts. Taču šajā konteinerā nav vietas porcelāna un stikla traukiem, spoguļiem, logu stiklam, spuldzēm, māla pudelēm un traukiem.
Jāievēro, ka visa veida baterijas un akumulatori no dažādām elektroiekārtām ir jāšķiro atsevišķi no citiem atkritumiem.
Nolietotās baterijas un akumulatori ir nododami jebkurā specializētajā bateriju vākšanas konteinerā, kas izvietoti bateriju tirdzniecības vietās – veikalos, degvielas uzpildes stacijās, arī izglītības iestādēs, valsts iestādēs un birojos. Lielāku daudzumu bateriju var nogādāt šķirošanas laukumos.
Automašīnu akumulatori gan ir jānogādā videi kaitīgo preču pieņemšanas punktos vai atkritumu šķirošanas laukumos. Ir arī prakse – pērkot jaunu akumulatoru savai automašīnai, nolietoto bez maksas var atstāt tirgotājam.
Cita starpā, no vienas tonnas bateriju var atgūt 270 kg mangāna, 210 kg dzelzs, 160 kg cinka un 60 kg grafīta, ko var izmantot atkārtotai lietošanai un jaunu lietu radīšanai. Atliek tikai piebilst, ka ik gadu iedzīvotāji savākšanas punktos nodod aptuveni sešas tonnas izlietoto bateriju.
Medikamentus, kam beidzies derīguma termiņš, vislabāk ir ievietot plastmasas maisiņā un aiznest uz tuvējo aptieku, kur tos pieņems utilizēšanai.
